LR1

Vispār mani nomierina Latvijas Radio 1. Un es to klausos diezgan bieži, dažkārt vakaros un bieži rītos. Jo man tas - rada mierīgu fonu un informē, atgādina par bērnību un uzbur sajūtu, ka tur, aparātiņā ir kādi sakarīgi domājoši cilvēki.
Bet dažkārt tas mani samāc ar pārāk nopietno runāšanu, tad griežu citur.
Vēl man SWH patīk ar bēbē brokastīm, lai gan Fredis pēdējā laikā palicis žultains un 101 ar jauneklīgo stilu. Un dažkārt Skonto ar mūžam dzīvo klasiku.
Man ļoti patīk, ka virtuvē, klusā dzīvoklī skan LR1 un aiz loga snieg.

Marats

Vakar, godam noslēdzot kultūras gadu, noskatījāmies Manu nabaga maratu JRT.
Jā, turpinu ienirt šajā teātrī un manī nemitīgi turpina kāpt sajūsma par Keišu, Daudziņu, Zariņu, Broku, Znotiņu. Par Maratu biju dzirdējusi tik daudz jūsmīgu atsauksmju, ka bail. Un patikt patika ļoti.
Gara, padomisma un dzīvīguma pilna izrāde, kur nav pat banāls mīlas trijstūris, bet stāsts par trīs - ja ne draugiem, tad likteņa biedriem. Tikai divi no viņiem nekādi nemāk satikties, spītējas un gražojas un tā vien liekas, nekas ar viņiem nenotiks. Līdz kamēr trešais - laikam jau liekas - izrādās gudrāks un aiziet, lai vismaz kādu, cerams, laimīgu dzīves strēli atstātu tiem, kas to "sen jau bija pelnījuši".

svētki nāk 2

Tātad - Ziemassvētki turpina nākt. Un es kārtējo reizi pārliecinos, cik man ir lieliska darba vieta. Tiešām. Un, lai kādas dažkārt nebūtu situācijas, es to ļoti novērtēju. Un tāpēc man ir brīvs jau rīt!!!
Tad vēl es pārliecinos, cik forši ir kaut ko taisīt ar savām mazajām rociņām. Mana draudzene uzrīkoja konfekšu taisīšanas vakaru un mēs, meiteņu bariņš, gatavojām supergardas končas ar žāvētiem augļiem, šokolādi, kokosriekstu skaidiņām un iebiezināto pienu. Un pēc tam vēl mums ierādīja, kā to grezni iesaiņot stikla burciņā. Nu ap-bur-bu-ļo-jo-ši!!!!
Un es pati pagatavoju ziepes no organiskās masas un visādām eļļām - dāvanām. Un sajutos varen apmierināta.
Peace on earth.

svētku bilance

Beidzot var redzēt, ka esmu bijusi pie friziera. Mati īsi un blondi. Atkal jau bija piedzīvojumi ar frizieri, kas tik ilgi konsultējās ar kolēģi un krāsas jauca, ka līdz polonēzei gala beigās atlika tieši pusstunda. Bet toties rezultāts pieņemams. Un matus tikai rīt mazgāšu, kad esmu bijusi i tālavu ballē, i partijas ballē, i korporatīvajos Ziemassvētkos. Trīs pasākumi un ir sajūta, ka galva iztīrīta no darba dunas.
Bija labi danči Biedrības namā un lustes, laimes liešanas un kazino ar augstas klases aktieriem Jūrmalas muzejā, gan sirsnīga svētku ieskaņa.
Ā, bet, ja par tiem aktieriem - kas to būtu domājis, ka Lauris Dzelzītis ir tik maza auguma. Savukārt Puga un Anže īsti patīkami vīrieši, stalti un spēcīgām rokām. :)

vegetarec

Ja es varētu, es būtu veģetāriete. Vai arī - ja es gribētu. Bet es ļoti ļoti gribu, lai gan - nu laikam jau ne tik ļoti. Vienkārši man ļoti simpatizē doma par mazo brāļu neēšanu, humānu un zaļu dzīvesveidu. Dažkārt šķiet, ka man vairāk patīk par to fanot, nevis pašai tā dzīvot. Es cenšos vairs neizvēlēties dikti ķīmiskas kosmētikas un mazgāšanas līdzekļus un saspiežu pudeles. Maz jau tas ir ... pagaidām.
Bet par tiem dzīvnieciņiem gan - neēst gotiņu, cūciņu un vistiņu, ko tur šaurībā un audzē tikai tāpēc, lai brutāli nogalinātu. Mazāk gaļas - mazāk lauksaimniecības zemju - mazāk koku izciršanas un mazāk piesārņojuma. Visiem labi. Un, protams, stresa hormoni un citas potes, ko mēs apēdam kopā ar ribiņām.
Damn, bet tik grūti - ko tad lai ēd, ko pusdienās lai paņem ēdnīcā, kā lai paēd pilnu vēderu. Varētu ēst tikai šašliku Jāņos un žāvētu vistiņu piknikā. NU LABI, varētu ēst tikai vienreiz nedēļā to karbonādi. A bet ka nevar piespiesties!!! Smadzenes riktīgi jāpārgroza.
Šodien vēl, kronis visam, izlasīju, ko Torsunovs saka. Nu protams, viņš deklarē, ka gaļas ēšana krāj negatīvo karmu un, ja to turpina ēst, tad nekāda izaugsme un laimes sajūta šai un nākamai dzīve nespīd. Abalģeķ.

Pirkties

Es esmu riktīgi izšķērdīga, vai to drīzāk varētu nosaukt par "nemāk ietaupīt priekšdienām un apkures rēķinam". Jo vienmēr ir bijis tā, ka naudas pietiek, ja nepietiek, tad ir American Express, tad ir no kā aizņemties un visbeidzot - vienmēr pienāk nākamā alga. Bet tā, ka ietaupīt šomēnes, nenopirkt biļetes uz JRT vai zābakus, bet samaksāt rēķinus, lai tos neatstātu uz nākamo mēnešalgu, nu to ne un ne.
Varbūt to varētu nosaukt par ticību tam, ka tāpat jau būs labi, ka vajag baudīt dzīvi tagad un neknapināties. Jo prieks par lietām vai nopirktajiem pasākumiem ir lielāks par spēju samaksāt rēķinu kaudzīti tam paredzētājā laikā, jo no tā man nekāda akūta sajūsma nerodas. BET varbūt tas nozīmē pārāk daudz materiālas dabas vēlmju!
Ej nu sazin:)

weekend box

Brīvdienas pavadīju kaut kādā sociālā musturā - laikam i labi, jo prasījās pabūt cilvēkos. Piektdiena bija draudzīga, ar Katanu un zālīti, nakts uz sestdienu bija saraustīta un nepietiekama miega pilna, bet visapkārt bija labi.
Sestdiena bija sākumā korporatīva - tatjanu sirsnīgie 20 gadi Latvijā - un noslēgumā emuāriska. Tāds mākslas, draudzības, erotikas, literatūras, blogu, sieviešu mikslis. Centos saprast, kas liek cilvēkam atklāt par sevi intīmas detaļas un būt pilnīgi drošam, ka sekss ne/pālī ir tas, par ko jāinformē citi. Katrā ziņa ņū word man un Humberts ir simpātiska vietiņa.
Tad miegs, veselīgs, ilgs un savā dzīvoklī, lai startētu svētdienai, kas bija atkal korporatīvi stratēģiska un noslēgtu visu ar kino.
Ā, man dikti garšo hurma.

Seržanta Lapiņa atgriešanās

Jūhū, biju svētdien vakarā uz jauno latviešu filmu un jūtos tīri pacilāta par redzēto. JRT aktieri, tas jau vien priecē un arī viss filmas kopums - nekas pārtraģisks, pārdramatisks un pārmāksliniecisks, bet tāds reāls latviešu gadījums ar labu humora devu.
Mīļākā epizode - Daudziņš logā - Keišs ar svečturi - ierodas Gāga. Smiekli un pārsteiguma saucieni zālē.

Frizieris Žans

Skaistās seloņu balles sakarā nācās aiziet pie manikīra un friziera. Viss kā nākas - sākumā viens, pēc tam otrs un nemaz nepainteresējos par friziera pieredzi vai vārdu, jo salonā ne jau pirmo reizi atrados. Manikīrs bija lielisks un joprojām ir, bet tad nāca frizieris. Puika...ok, tādi man bieži nav gadījušies, bet kāpēc ne, pēc skata gana stilīgs un gan jau jauneklīgais izskats ir mānīgs. Es saku, ka gribu lokas - ko? viņš pārjautā. Damn, kā man besī frizieri, kas nejēdz runāt latviski - tomēr vēlāk izrādās, ka tik traki nav, runā un saprot, esot no Daugavpils un tāpēc tā.
Manāmi apmulsis par manām vēlmēm sāk meklēt lokšķēres, atrod un laimīgs rāda man. Kaut kur pakausī iezogas tāds mazs, mazītiņš izmisums, bet saprotu, ka šoreiz nav daudz variantu, jo balle šovakar un laika lielam izvēlīgumam nav.
Matu mazgāšana. Liekas - nu super, izbaudīšu vīrieša stipro roku pieskārienus, kas izmasēs manu galvu un matus. Vīrieša rokas bija, bet mazgāšanas-masēšanas process tāds robusts un kokains, spēks ir, bet baudas maz.
Jautāju-varbūt ko citu var mēģināt loku vietā? - Brašings un tā būtu labs. Nē, es tomēr pie lokām palikšu:)
Ok, sākām taisīt LOKAS! Lokšķēres - īsti nevar saprast, vai ir gana karstas un no kura gala tās sākt pielietot. Au, ir karstas, skalps sajūt un mēs abi sabīstamies.
Kaut ko lokojam, kaut ko darām, nu principā es mājās arī tā varētu, ja man būtu lokšķēres un pēc šīs reizes saprotu, ka būs jānopērk. Viņš atzīstas, ka pēdējo reizi lokojis pirms pāris mēnešiem eksāmenā. Es sadugstu vēl mazliet. Un pajautāju, vai pirms tam nevajadzēja kādu līdzekli matos iesmidzināt. Nē, nevajagot. Pasūkstās par maniem īsākajiem matiem, kur neko nevarot salokot. Tu tak esi frizieris, nu izdari tā, lai ir smuki un nevaino, lūdzu, manus matus! Saloko, kaut kā sakārto un sapūš ar laku. Jā, es skatos spogulī un domāju - nu re, tie draudzeņu mītiskie stāsti par frizieriem, kas uztaisa uz galvas siena kaudzes it kā normālā salonā, ir patiesība!!!
Bet puisis patīkams, runātīgs, ja nebūtu tik sasodīti nedrošs un mazpieredzējis ar matiem un lokām. Traucoties prom pasūdzos administratorei, neesmu barga, jo zinu, ka visiem ir jāmācas. Priecājos arī, ka viss sanācis gana ne-dārgi. Viņš man pasniedz frizētavas vizītkarti ar uzrakstītu savu vārdu - Žans - un es dūšīgi pasmaidu.
Pirms balles matus mazliet piekārtoju, sapurinu un sabužinu, nu nav tik traki, lokas ir un turas jau trešo dienu. Redz, un es baidījos:) Bet pie Žana atkal varētu iet pēc kādiem pāris gadiņiem:)

svētki nāk

Jā, Ziemassvētki tuvojas ar joni. Mājās ir iztaisīts mega katls ar piparkūku mīklu, kas tiek ēsta lielos kvantumos un negribas domāt, vai tā substance ir ļoti veselīga ikdienas patēriņam vai tikai mazliet:).

sin city

Pāris atziņas. Ir labi, ja apkārt ir cilvēki, kas Tevi atbalsta, saprot, smaida un ir draudzīgi, mīļi un silti. Un tas ir kā tādas bruņas apkārt Tavam mazajam, spīvajam kodoliņam.
Jo cilvēki nebeidz pārsteigt, it kā liekas sakarīgi un prātīgi, bet vienā brīdi izspļauj kaut ko tādu, ka nevar saprast - ieteikt apmeklēt ģimenes ārstu - kādu nomierinošu tableti lai sadabū - vai savilkt seju smaidā un pateikt pretī tā, ka lūpas nočūkst. Hmm, jo - viena no lielām bailēm, kas man ir bijusi, saistīta ar publisku darbošanos un iespējamu dabūšanu pa mici šajā procesā.
Un, kad tas notiek, saproti, ka nekas jau briesmīgs, var dzīvot tālāk, jo: 1)Es esmu uzdrošinājusies un visiem tas nepatiks nekad; 2)cilvēki mēdz būt dikti netoleranti un drīzāk tie ir viņi, kas nepatīkami izceļas šajā procesā; 3)nāks citas nepatikšanas vai vēl labāk - patikšanas - un šīs aizmirsīsies, bet es būšu kļuvusi par epizodi stiprāka.
Bet galvenais rezumē būtu kā vienmēr - ņemt to visu vieglāk!
Tādi pīrāgi.

bb factory

Tajā pašā dienā, kad apskatīju Ziedoni, mani piemeklēja vēl viens pacilājošs notikums - biju devusies uz BB Factory veikaliņu Lāčplēša ielā -  jo tas beidzot atrodams arī Rīgā. Interneta vietni biju atradusi jau pirms kāda laika, kad sāku interesēties par dabisko kosmētiku un īpaši - eļļām. Atklāju, ka tas pieder manai bijušajai socioloģijas kursa biedrenei! Ilgu laiku tikai snaikstījos ap lapu, jo bija slinkums kaut ko pasūtīt no Jelgavas un maksāt par piegādi, bet te - veikaliņš ir atnācis pie manis.
Un tad nu es aizgāju un biju gatava izpirkt visu dabisko, kas vien tur atrodams:). Neesmu vēl tajā pakāpē, lai pati vārītu krēmus un ziepes, bet salikt kopā dažādas sastāvdaļas vai izmantot tās tīrā veidā - lieliski! Aprunājos ar pašu Ievu un sapirku ķopsīšus. Un spārnota lidoju mājās no labās apziņas vien!
Principā esmu nolēmusi, cik vien varu, lietot dabisko kosmētiku. Jo, kad sāku lasīt par kosmētikas sastāviem un pētījumiem, mati ceļas stāvus. Goda vārds! Jā, it kā jau liekas - tas viss taču ir pārbaudīts un mazos daudzumos, bet mēs kosmētiku lietojam katru dienu dažādos veidos un visa mūža garumā. Tā nu es skatos un saviem krēmu kalniem un domāju, ka tomēr vajadzēs šo visu vēl izlietot, bet pēc tam - tikai visu dabisko!
Protams, arī uz mazgāšanas līdzekļiem tas jāattiecina. Un visvairāk - uz pārtiku! Eh, bet tas ir visgrūtākais, jo pirmkārt, vienmēr trūkst laika un resursu, lai pagatavotu kaut ko patiešām veselīgu vai tiktu pie kā tāda darba dienas pusdienlaikā. Otrkārt, visi tie bio un eko riktīgi dārgi maksā.
Bet I am on my way!
Iedvesmai:  mazais izzinošais video!

Ziedonis

Jā, es arī biju! Savu kultūras programmas minimumu šajā semestrī esmu izpildījusi, apskatot Ziedonis un visums JRT.
Bija, bija! Labs. Pārmiesojies Znotiņš, teātris iemiesojies visā latviski ziedoniskajā esencē. Atklāju, ka manu profilu draugos jau daudzas sezonas rotā tieši Ziedoņa dzejas vārdi.
Mazliet nazāls tonis, mazliet neirotisma, misticisma, narcisisma, klejotkāres un puikas dullības, sievu gudrības. Un smiekli, kā bez tiem.
Beigās visi cēlās kājās, laikam bija lasījuši, ka citās izrādēs tā dara:)

zeķes

Pirmdien pirmo reizi uzvilku savās skaistās, jaunās, melni rakstainās zeķubikses by Pjērs Kardēns, atvieglojot maku par ls3+ un tās pašas dienas vakarā zeķubikšu dibenu rotāja skaists caurums un rosīgas iršanas stīdziņas visapkārt.
Damn.

Par to

Šajās divās dienās noskatījos pēdējā laika aktuālākās filmas - vakar Social network un šodien - Eat.Pray.Love. Abas balstās uz patiesiem notikumiem, abas ir par mūsdienu jaunāko vēsturi. Sākšu ar tikko redzēto - ar dabu galvenajā lomā.
Filma, kur acis ik pa laikam paliek miklas - sinhroni ar Džūliju. Principa es cenšos izvairīties no šādām filmām, jo tās manī mūždien uzurda kaut ko tādu, ko gribas kaut kur nolikt plauktiņā - visas tās attiecību un ko-man-dzīvē-darīt lietas. Sākas analīze, vai attiecībās ir viss, kā vajag, varbūt tomēr ir vērts meklēt tālāk, varbūt braukt uz Āfriku un darīt brīvprātīgo darbu, jaunus iespaidus un skatu dzīvē. Ne jau, ka justos briesmīgi nelaimīga, bet vienkārši - ir tik daudz variantu, ko vēl dzīvē varētu pasākt. Filma skaista, kā gan citādi, ja Itālija, Indija un Bali visā krāšņumā. Mazliet holivudiska, dažām pasāmākslotām epizodēm, ar dikti saldām beigām (man likās, viņa varētu atgriezties pie vīra:)), bet visādi citādi laba:)
Feisbuka filma bija no citas sērijas - tāds kā mūsdienu urbāni elektroniskās dzīves mīts. Kā agrāk bija leģendas par bruņiniekiem, kas cīnījās par varu valstī vai pirmā telefona izgudrotāju, tā mums ir arī stāsts par pasaulē jaunāko miljardieri un tīklu, ko mēs, lielākā daļa, lietojam šobrīd. Esmu pārsteigta, ka Hārvardā tiešām mācās tādi izcilnieki. Bet pats Marks liekas diezgan frīkains puisis, cik nu viņa tēls ir patiess. Kādam taču bija jāizdomā feisbuks!... man gan draugiem.lv joprojām ir pirmā prioritāte. Spēcīgs puisis, bet ģēniji ir biku ķerti.

smieklīgi

Vakar, kad ārā plosījās it kā vētra un pavisam noteikti - Baltijas Pērle, arī mēs pievērsāmies kinematogrāfam.  Noskatījāmies ko patiesi jauku - Shaun of the dead, he he:)) Nu patiešām  lieliska zombijfilma:)), pie tam, ar britu humoru un dažiem interesantiem filmēšanas paņēmieniem. Gandrīz kā No krēslas līdz rītausmai, tikai daudz smieklīgāk.

Vārda diena ne

Pagājušā vārda dienā man pieteicās kuņģis, šajā vārda dienā puņķi gāžas. Kaut kāda jocīga sakritība! Saprastu vēl, ja dzimšanas diena - tai esot īpaša nozīme cilvēka dzīvē, ritmos, bet par vārda dienu kosmoss taču neko nezina. Tā jau otro gadu vāļājos pa gultu pēc 19.okt. un saku, ka nemaz jau tik traki nav:).

Lekcijas

Tā kā man ir ieraksta "tāgs" torsunov, izmantošu to vēlreiz, atzīmējoties šeit, ka atkal biju uz viņa lekciju Rīgas Ebreju biedrības zālē. Nu jau zināju, ko sagaidīt, kāds viņš ir un par ko ir raidījums. Gāju "sakačāties", lai lieku reizi atgādinātu sev to, kā būtu labi dzīvot.
Nemitīgi lasu arī Siņeļņikovu (nemitīgi -t.i. nevaru pabeigt:)), kur visas idejas tās pašas, atkal atkārtošos - viss ir Tevī, t.i. manī. Visas attiecības, kaites, laimes un nelaimes izsaucam ar savu rīcību, jo katra doma iešūpo kādu enerģētisko vārstuli, kas atšūpojas atpakaļ pie mums precīzi tajā pašā frekvencē. Vot tā.

domu tīrība

Nesen sava personīgajā psihē atklāju, ka - es varu ļoti censties nebūt aizspriedumaina, aizdomīga, iedomīga, aizkaitināma, noslēgta, negatīva, uzbrūkoša, īdzīga un kāda vēl tik ne. BET mani ļoti kaitina, ja es pamanu cilvēkos kādas tamlīdzīgas īpašības un ne jau kaut kādos treniņtērpu-ādas imitācijas kurtku cilvēkos (ak, atkal mani stereotipi), bet īstos, intelektuālos un attīstītos. Un - tas savukārt liecina par lepnību, par to, ka iedomājos sevi dažās situācijās labākus nekā viņus.
Piemēram, nesen - nemitīgs un sistemātisks Latvijas un UK salīdzinājums īsā laika posmā dažādas situācijās, šausminoties, cik slikti viss ir pie mums un cik labi ir tur - man rodas viegla emocionāla ēde. Hmz, kā lai zina - varbūt tas tāpēc, ka kaut ko tādu citos apstākļos var novērot arī pie manis? Vai varbūt tas ir mans vājais punkts.
Tātad turpinām mācību - jāpieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir, jo viņam nav jāatbilst Taviem priekšstatiem, viņam šajā dzīvē ir jāapgūst savas lietas, Tev - savas.
Īzī pīzī:)

sentiments

Pēdējie muzikālie notikumi, kas mani ieviļņoja, liek domāt, ka esmu iekļuvusi kaut kādā 35+ paaudzes dārziņā. Kā nu ne - pirms vēlēšanām biju Vērmaņdārzā uz Čikāgas piecīšiem, man pat atmiņā viņu pārpildītie Mežaparka koncerti, kurus skatījos TV pirms...20? gadiem. Un, kad viņi dziedāja "...es zinu, ka mēs vēlreiz satiksmies...", man bija mitras acis. Un es godīgi salu visu koncertu, lai pēc tam dikti apmierināta ar visiem kopā dotos mājup.
Otrs notikums bija nesen - jau otro reizi kopā ar mammu biju uz Labvēlīgā tipa koncertšovu. Jāsaka, ka tas ir kaut kas fenomenāls - cilvēki, jau atnākot, ir pilnīgi gatavi uz ālēšanos, dziedāšanu un ņemšanos, mamma pati pieteicās Ufo, lai mūs nofotogrāfē, visi nopietna paskata cilvēki ceļas kājās, dejo un met uz skatuves krūšturus. Beigās es tēloju grūpiju un, spaidoties pūlī ar citiem faniem, dabūju visus grupas dalībnieku autogrāfus. Man ļoti patīk Freda humors un es atceros, ka viņš, saņemot kādu LT balvu, teica: cilvēki, padomājiet taču par savu gaumi!
Un vēl es nesen kaut kur lasīju, ka ar gadiem cilvēki kļūstot sentimentāli. Tā lūk!

Mutulis

Hmz, daudz laika aiztecējis. Kaut kā bija man zudis inspireišn un viskautkas apkārt tā notikās, tā notikās, ka nebija vaļas.

Paspēju pabūt Nīderlandē, pazavēros skaistās zemes ārēs un plecīgajos NL vīriešos. Paskaldīju malku, pastaigāju pa saulainu jūrmalu, izbraucu ar riteni (brrr....). Ā, pirms nedēļas atkal piedalījos ikgadējā akcijā "Esi aktīva, Latvija" un apmeklēju sporta klubu bez maksas. Jau pagajušogad biju atklājusi sev klubu "Atlētika" un šoreiz tas atkal bija labs - pirmo reizi dzīvē biju uz body baikiem un pēc tam vēl uz divām nodarbībām. Jēziņ, normāli staigāt nevarēju trīs dienas - tā kā tāda salauzta lelle, ne apsēsties, ne piecelties, viss svars jāmēģina pārvietot, nesasprindzinot muskulatūru:). Tā kā būšu kājas paņēmusi uz izbrīnu un pietiks kādam laikam. 

Protams, viss vēlēšanu zīmē joprojām un joprojām - jēēē, rīt tas viss beigsies. Es būšu novērotāja - staigāšu pa iecirkņiem un skatīšos, lai viss pēc priekšrakstiem:) Ir uzsitušās pāris asinis, ir izrakstīti daudzi burti un tak cerams, ka uzvarēs tie, kam jāuzvar!

Ak jā, arī pāris asaras izraudātas. Lai cik es tās gudrās grāmatas lasu un visu labi saprotu - viss ir galvā, viss atkarīgs no paša domāšanas un attieksmes, nu dzīvo iekšā kaut kāds mazs eksplozīvs emo un ik pa brīdim dod vaļā uz pilnu klapi. Un nevar iestāstīt, ka nav jēgas cepties, ka galvenais ir beznosacījuma mīlestība un nedrīkst neko prasīt no citiem, bet pašam jābūt ar sirdi kā dimanta oliņu.

Nākamnedēļ uz UK, ar to arī noslēgsim komandējumu sezonu!

dragon tatoo

Brīvdienās noskatījos Meiteni ar pūķa tetovējumu - šermuļus uzdzenošs stāsts, grāmatu nelasīšu, jo šeit visas šausmas iespiestas 2-ar pus stundās un var drīz tikt vaļā. Visādi pretīgi vardarbības akti. Beigās mazliet vīlos slepkavas atrašanā, kas bija tik izteikts maniaks, ka grūti atrast līdzīgu - atgādināja gan Holivudas Hanibālu un filmu Septiņi.
Bet pati filmas noskaņa gan nebija holivudiska, drīzāk tāda smagnēji neērta, jo galvenie varoņi nebija skaisti un asprātīgi policijas virsnieki vai tēvi - atriebēji.
Kaut kas ir tajā meitenē, tāds spīvums un dramatisms, puicisms un bez-robežotība, skaistas acis un spēja paņemt seksu, kad vien gribas (jā, šī stīga pavisam otršķirīga, bet piešķīra erotisko noskaņu - Eross un Tanatoss blakus, kā zināms).

28

Pagājušonedēļ profilaktiskos nolūkos apmeklēju ārsti. Tā un šitā, līdz kamēr viņa man jautā - cik jums gadi?
-28, saku.
-Ai, ai, par bērnu jāsāk domāt!
Bet tāda forša, smaidīga dakterīte, nekāds nosodījums un sarauktas uzacis, vienkārši patiesas rūpes.
Es gan pēc tādā teksta bišķi izsitos no sliedēm un sāku jau saklausīt reproduktīvā pulksteņa tikšķus kaut kur savā pakausī.

Latviešu mīlestība

Sen jau es gribēju šito uzrakstīt, bet mūžam nesanāk laika un iedvesmas, jo temats pasmags. Vispār tā ir mūžīgā mana iekšējā un dažkārt arī ārējā dialoga tēma - par latviešiem un viņu (mūsu) pašvērtību.
Es ar putām uz lūpām varu cīnīties pret šo pilnīgi ārprātīgo retoriku, ko piekopj ne tikai vienkārši ļauži nātna biksēs, bet arī labi situēti un pat intelektuāli tautieši. Proti, mūžīgā atkārtošana, sevi-un-citiem-iestāstīšana par to, ka: latvieši ir slinki, zaglīgi, pakļāvīgi, skaudīgi, vēsi, nemākulīgi, pakalpiņi, nespējīgi valdīt savā zemē, pārāk depresīvi, dzer, tūlīt izmirs, nesmaida, viņiem nav pašapziņas, augstu paceltas galvas, spējas saliedēties, viņu ir maz un visi viņiem dara pāri un kas tur vēl ne.
HELLO, PEOPLE? Kā jūs domājat, kas izaug no bērna, kuram no mazām dienām tiek atkārtots, ka viņš ir mazs, nemākulīgs muļķis? Maniaks, diedelnieks vai vispelēkākā viduvējība. Mani vienkārši fascinē, ka šie runātāji neapzinās - katrs šāds vārds, spriedums arī rada šo realitāti. Katram, kas to dzird, arī tā var sāk likties un tāds viedoklis automātiski rada smīnu par savu valsti, laupa ticību tās nākotnei un vispār visam par un ap latviešiem. Lai nu ko, bet lepnumu jau nu tas noteikti nevairo.
Es esmu par veselīgu ironiju, bet mūsu gadījumā tā jau ir paššaustīšana - visi tie vidējie latvieši un "es kā īsts latvietis..." - un tam reti kaut kas pozitīvs seko!
Par šo tēmu varētu daudz un dikti rakstīt un spriest, bet man te labs piemērs gadījās:
Reiz bijušajā darba vietā mums izvērtās saruna par aplausiem, lidmašīnai nosēžoties. Kolēģes teica, ka tas ir  padomju atavisms un ko tādu jau tikai latvieši u.c. no Austrumeiropas piekopj. Un neilgi pēc tam es dzirdēju radio interviju ar dzejnieci Māru Zālīti. Un ko viņa stāsta? Kā lidojusi uz ASV un nosēžoties visi pasažieri aplaudējuši, bet, kad braucot reisos, kur daudz latvieši, neviens neko tādu nedarot... un cik tas ir slikti un kā mēs, latvieši, nemākam pateikt paldies.
Un te nu tas ir - mūžīgā neapmierinātība un nosodījums tam, kāds tu, latvieti esi - viena skatījumā pārāk padomiski nūģisks, otrā pārāk ne-rietumnieciski kūtrs. Un cilvēki tik turpina runāt un stāstīt viens otram, kādi mēs tādi un šitādi, izmantojot stereotipu pilnus vispārinājumus. Tā vietā, lai vienkārši neiespringtu un justos labi tādi, kā ir.
Ja arī puse no tā būtu patiesībā (kam neticēšu nekad), vienalga, mēs esam superīgi!!! Skaisti, spējīgi, čakli, izturīgi, darbīgi, talantīgi, gudri, radoši, pamatīgi, spītīgi... baigie malači īstenībā, par spīti tam, kas ar mums ir noticis! Un tieši par to mums vajag runāt, rakstīt, atgādināt! Un, kad mēs paši tam noticēsim, tad tieši tā arī sajutīsimies un sen jau būsim visām krīzēm pāri!

rudens

Vakar redzēju kaut kādu kāsi debesīs, putni jau sāk vingrināties. Atnākot no darba vairs negribas skriet pie balkona un raut vaļā durvis, ir prieks, ka šorīt "nav nemaz tik auksts" un tādā garā. Baigi negodīgi, ka pēc tik tvanīgas vasaras uzreiz tādā ātrumā piesakās rudens, kas varēja taču vēl nedaudz pagaidīt.
Šodien pa ilgiem laikiem izkustinājām velosipēdus un aizšmaucām līdz Mangaļsalas molam, tik forši un saulaini bija. Jāturas vasarai astē, cik var. Mangaļsalā ar sevi atkal uzspēlēju spēli "kurā vietā Rīgā es gribētu dzīvot" - jā, arī tur, tāds piemīlīgs piejūras zvejniekciems.
Ā, un ceru, ka tuvākajās dienās ar mani nenotiks nekas slikts, jo diezgan apņēmīgi ēdu bērnu vitamīnus, kas uztaisīti uz mata kā haribo gumijas lācīši.

kampaņojam

Vakar Rīgas svētku sakarā ar pilnu programmu izbaudīju savu piederību V kampaņai. Mazliet padežūrēju birojā, dalīdama konfektes, anketas, smaidus un spēlēdama novusu. Savukārt vakarā Vienotības komanda piedalījās Okartes nakts skrējienā, ko padarījām par pozitīvu pasācienu sev un citiem - zaļā un pamanāmā barā devāmies uz norises vietu, joprojām dalīdami pildspalvas, lapiņas un končas, vislielākais pieprasījums bija pēc baloniem (principā, tikko apstājiemies, mums aplipa cilvēki), bet tos izsniedzām tikai krastmalā un vecāku/bērnu uzlidojums bija pamatīgs:). Ar plakātiem un kliedzieniem atbalstījām savējos un visus pārējos. Ak jā, nevar nepieminēt kartona Valdi, kas ar mums pavadīju visu ceļu.
Cilvēku reakcijas ir dažādas - pārsvarā neitrālas, dažas ļoti pozitīvas (mēs par jums tieši balsosim un ar Valdi gribam nofotogrāfēties), dažas negatīvas (neņemšu šito, ejiet pie velna:)), bet kopumā smaidu un prieka bija daudz vairāk!!!
Tā nu ir - cilvēki ir noguruši no politikas, apmāna un tukšiem saukļiem. Liela daļa arī joprojām uzskata, ka aktīvi atbalstīt kādu politisko spēku ir kaut kas amorāls, bet patiesībā tā ir visīstākā demokrātijas izpausme - nebūt vienaldzīgam un iesaistīties savas valsts veidošanā, cik nu tas ir katra spēkos. Un, ja kas, jauniešu nodaļa - tas ir burziņš un lieliska pieredze! Un galvenais ir kaut mazliet ticēt tam, ka ir cilvēki, kas tiešām var kaut ko labu paveikt.

meistarītes

Tas tāds mazliet ironisks mīlināmais vārdiņš virsrakstā, jo man nemaz nav tādu dikti pastāvīgu matu un nagu meistaru. Pie frizierēm gan es divām Rīgā gāju regulāri, bet pēc zināmiem notikumiem viņu pakalpojumi kļuva par dārgu.
Tad nu lūk, to 110x reizes pieminēto kāzu sakarā man vajadzēja aiziet pie manikīra. Protams, par to sāku domāt pēdējā brīdī. Apskrēju visus Brīvības ielas tuvējos salonus - nekā, nevaram vai varam pašā vakarā vai tieši darba laikā. Apzvanīju visus mazliet tālāk esošos - arī tas pats nekas. Sāku bažīties par savu nagu izredzēm un secināju, ka k* ir pāri - cilvēki gatavi maksāt par pirmās ne-nepieciešamības precēm.
Tomēr, skrēju un uzskrēju virsū vienam saloniņam Tērbatas ielā un patīkamai manikīrei. No tiem cilvēkiem, ar kuriem tu sāc runāties kā ar vecu paziņu, ar kuru tev saskan visi ģenerālie uzskati un pēc kura satikšanas jūties necerēti apmierināts. Lūk, šis bija tas gadījums - momentā sākās runas par radiniekiem, tuvākajiem plāniem un visu kaut ko. Pat neskatoties uz to, ka viņai bija savainots īkšķis un nācās vilkt gumijas cimdus, lai man masētu rokas un vispār es tiku pie negaidīti spilgtas nagu lakas.
Saruna neizbēgami nonāca pie k* un tā, cik daudz cilvēki gatavi čīkstēt un vaidēt, nevis saņemties un darīt. Un tad vienā brīdī viņa paceļ acis un saka man - bet vai tad tāda krīze vispār bija? Un es paliku uz pauzes.
Un tad nākamajā THE rītā es cēlos un vēlos, lai nonāktu pie frizieres. Vispār es jutos diezgan izsista no sliedēm, tādā kā satraukusies un sanervozējusies un puisis nebija laikā mājās pārnācis...:). Sāk mani friziere čubināt un mēs atkal sākam runas par laulībām un attiecībām, par frizieres divām pieredzēm un manu vienu ...kad vienā brīdi mani reāli sākt vilkt uz raudienu. Un friziere man piedāvā iedzert martini asti. Es neatsakos un man paliek labāk no tā vien, ka kāds par mani parūpējas.
Jā, protams, ka mēs runājām arī par k* un to, ka nevarēju manikīru dabūt un friziere man atkal nočukst: bet mums jau krīze sen ir pāri, tā taču bija tikai tiem uzņēmumiem, kas neadekvātus kredītus saņēmušies.
Redz, tā man gāja ar divām foršām meistarītēm. Priecīgi tas bija.

Kāzas

Paldies, Dievam, ir aiz muguras, jo pēdējās nedēļas jau bija piemetusies kaut kāda pārgatavošanās stadija. Es jau vēl neprecos pati tomēr. Protams, viss bija skaisti un emocionāli un pirmreizēji. Protams, šur tur vīlos. Vai varbūt to varētu nosaukt par manu idealizēto uzskatu neatbilstību realitātei. Teiksim par to, ka daži kļūst gražīgi un saspringti, tā vietā, lai būtu vienkārši laimīgi. Daži mēdz sūdzēties par uzticēto darbu gūzmu, daži atkal gribējuši būt divās vietās vienlaicīgi... Eh, karstums man šodien uzdzinis īgnumu. Gluži vienkārši pēdējā laikā man sāk šķist, ka es zinu, kā visiem būtu vislabāk (ārprāc, šis jau ir sievasmātes līmenis:))!!!
Redz, ir divu veidu kāzas (nu labi, trīs, bet trešo neapskatīsim). Vienās tu ierodies un labi pavadi laiku, varbūt palīdzēdams pieturēt vārtu lentu. Otrās tu ieguldi savu laiku un elpu, jo precas kāds, kas tev ir svarīgs. Vispār pasaulē ir diezgan maz cilvēku, kuru labā kāds ir gatavs darīt daudz un dikti, veltot savu brīvo laiku tai skaitā. Man tie būtu daži labi draugi un radinieki, ā, un vēl daži cilvēku idejiskie kopumi - nu, ja tāds pamatīgs darbs bez naudas būtu jāveic. Jo tad tā ir pavisam cita sajūta - tu piedalies, ieguldi un arī priecājies, ja sanāk un priecājies, ka patīk arī tam, kura dēļ to dari. Un sajūties pa īstam piederīgs.
Jāatzīst, ka manī sarosījās teicamnieces sindroms, kad gribas visu izdarīt uz 10 ar plusu un saņemt uzslavas. Jo pa roku galam nav vērts, bet... arī pārspīlēt nav vērts. Dažkārt viss ir galvā un realitāte izskatās daudz vienkāršāka.
UN, protams, bija daudz skaistuma, superīgu cilvēku, mīļu smaidu un jauku momentu un bija lieliska otrā diena ar atslābinošu atmosfēru.
Ko tad vēl... ak jā - rūgts! :)

man

Jo vairāk paklausos Pujātu (to, kurš kardināls), jo vairāk gribas iet uz jogu.

kāzu laiks

Pēdējos divus vakarus līdz manam Vgrāvja dzīvoklim vēlā naktī mani ir atvizinājuši burvīgi pāri. Abi divi - kāzu sakarā. Vienas kāzas bija pirms pieciem gadiem, kad es pirmo reizi biju vedējmāte. Otras kāzas būs tikai pēc nedēļas un vakar aizvadījām lielisku vecmeitu ballīti.
Katamarāns, pelde atklātā jūrā ar nenormālu spiegšanu - bail bija, bet gribēšana vēl lielāka, seksveikala apmeklējums, kokteiļi, jautājumi un atbildes. Vienīgi beigās pulvera mazliet pietrūka, jo karstums bija baiss un darīja savu, ofkōrs, kombinācijā ar šampanieša patēriņu.
Un smiekli bija daudz, nu tā, ka vēderprese jūtas pastrādājusi... :*

vasara joprojām

Šodien pirmo reizi ēdu jāņogas no krūma Iecavas dārzā. Nolaidība jau nu kapitālākā - tik reti braukt un paspēt tikai uz pēdējām ogām, kas man tik ļoti garšo. Ķirši jau sen ir kaputt.
Citādi visās savās kāzu ģēlās varu vien uzskaitīt, ka pagājušo nedēļas nogali vadīju PS un Vienotības jauniešu nometnē, kustinot smadzeņkrokas un uzsūcot zinības (pirmsvēlēšanu trakums lēnā garā ir pārņēmis arī mani, liekot arvien vairāk uzskatīt, ka mana izvēle ir Vienīgā pareizā, he, he).
Pirmdien savukārt bija burvīgs MIKA koncerts, ar visiem hitiem, ko vien iespējams iedomāties. Mani pašu visvairāk kustināja tie mazuliet skumīgie - Happy ending un Days like this. Un Some of them want to use U... izpildījums arī bija burvīgs.
Šodien izpeldināju suni un sajutos tik labi mazpilsētas vidē. Eh...

vājprāts

Ak, cik labi, ka nākamās trīs dienas es būšu pietiekami nodarbināta, lai nesēdētu pie datora un nekomunicētu kaut kādā pilnīgā autopilotā par dažādu kāzu dažādu pasākumu organizēšanu!!! Nezinu, kas man ir vairāk - satraukums par to, ka kaut kas ir jādara vai pati darīšana!!! Vienkārši, kad ieslēdzas tas radošais adrenalīns pirkstugalos un smadzeņgarozā, nav miera:) Need a brake pašai no sevis:)
Bet VISPĀR lieliska vasara - karsta, labi grādi un labi notikumi mij cits citam uz pēdām!

Parriii

Jouu, mūsu tradicionālais - jo jau otrais:) - meiteņu brauciens uz Parīzi ir beidzies. Dikti jau man patīk braukt pie W, uz viņas mazo dzīvoklīti, pie viņas marokāņu vīrieša un pāris dienas vadīt romantiskajā metropolē.
Jā, šis brauciens nebija tik traks, kā tas, pirms diviem gadiem, ar geju praidu un salsas kafejnīcu un dulniem parīziešiem ar dažādām ādas krāsām un pārliecībām. Šajā bija vairāk pastaigu, braucienu, gājienu un, pilnīgi bail to teikt, vairs nejutos tik ļoti Parīzes apburta, tik laimīgi sajūsmināta uz katra stūra. Kas nu - vecums klāt vai vienkārši jānomaina pilsēta?:)
Atkal īsais rezumē:
Kas man patika: milzīgo burbuļu pūtējs uz ielas, bērnu karuselītis, kurā izvizinājāmies, prostitūtu pilnais Boloņas mežs, mīdiju kaudze uz šķīvja, mūsu smiekli, skaistās melnās sievietes, pikniks pie ezera, nejaušas sarunas ar ceļā sastaptajiem.
Kas man nepatika: smiekli, kuros nepiedalos, lidostas apsargs - krāns, kas man atņēma kosmētikas noņēmēju, nakts lidostā uz dzelzs krēsla.
Vīlos: Sacre Coeur skaistā baznīca kalnā (panorāmas skats no/uz), no kuras trepēm var pārredzēt visu Parīzi - mūsu svētvieta, must-visit!!! Uz tās trepēm plīsa pudeles, es dabūju ar pudeles korķīti pa galvu un šajos uzmanības apliecinājumos nebija nekā romantiska!
Un vēl mēs dabūjām mazliet asaru gāzes sejā kādā ielas incidentā. Nevaru teikt, ka tas man galīgi nepatika, jo tā bija pilnīgi jauna pieredze!:)

Malena

Vakar noskatījāmies filmu Malēna (labs satura izklāsts), un tā mani aizķēra. Maza cilveka drāma uz lielās pasaules notikumu - kara fona, skatīta pusauga zēna acīm.
Puika kļūst kā apsēsts ar kādu skaistu sievieti, kas vientuļa dzīvo Itālijas pilsētelē un gaida pārnākam no kara savu vīru. Zēns, nemanāms, seko līdzi katram viņas dzīves pavērsienam. Malēna ir visu vīriešu iekāres un visu sieviešu naida objekts. Kad pienāk ziņa, ka viņas vīrs ir kritis karā, baumu vētra pieaug un viņu sāk uzskatīt par palaistuvi, jo viņas skaistums liek vīriešiem jukt prātā, tāpat kā viņu sievām un sievu kaimiņienēm. Tā kā darbu viņa dabūt nevar un kara trūkums pieņemas spēkā, Malēna arī kļūst par pērkamu sievieti. Kad karš beidzas, sprūk vaļā arī sievu aizturētais niknums un zūd visi morālie aizliegumi - viņas brutāli piekauj Malēnu pilsētas laukumā un neviens vīrietis viņu neaizstāv. Malēna pamet pilsētu, bet vēlāk tur ierodas viņas dzīvs palikušais vīrs, un vienīgais, kas izstāsta patiesību par Malēnas dzīvi, ir pusauga puika. Pēc gada viņi atgriežas pilsētā un sievas nu spēj viņu pieņemt - ne vairs tik skaistu, elegantu, dzīves sistu.
Skaista ir filmas vizuālā forma, skaista ir Monika Beluči, kuras ķermenis ir zēna iekāres un iztēles objekts - sievišķības esence. Truli ir ļaužu priekšstati par atšķirīgo, mainīga ir viņu pārliecība un kompleksos rūdīts viņu barbarisms, gļēvums un paštaisnums.
Un kaut kur pa starpām arī var smieties un baudīt dzīves vieglumu un visu, kas pāriet un norimst.

muzik

Ah, nezinu, vai šitie daudzdiennieki, kas šoreiz bija knapi 2,5 dienu garumā ir vairs man domāti, jo svelme nolika mani uz lāpstiņām un nevienu Positivusa dienu saullēktu nesagaidīju:)
Kas man patika: Scissor sisters - jā, jā,jā!, galda futbols, mūsu 3 telšu kompānija aiz telšu pilsētiņas sētas, īpaši nemitīgi zūdošais Mārtiņš B., silts ūdens, smaidīgi sastaptie paziņas. Bet atmosfērs tur man allažiņ ir paticis, allažiņ!!!
Kas man likās jocīgi: Papardes zieda rīkotās orientēšanās sacensības, kuru ietvaros veicām tādas briljantas darbības kā prezervatīvu pūšana, sprādzināšana, apmaiņa, uzvilkšana (uz koka imitatora), un balvā dabūjām vienu prezervatīvu un kaudzīti uzlīmju.
Kas man likās jocīgi 2: Pa visām dienām kopā redzēju kaut kādas dažas grupas tikai, ieskaitot lielos grandus, astronautus un nožēlojamu daudzumu visu citu nosaukumu, ko taču vajadzēja vismaz ar vienu aci apskatīt, lai muzikāli izglītotos.
Kas mani piebeidza: gulēšana saunā, ko citos apstākļos dēvē arī par telti.
Kas man pietrūka: Ludo galda spēļu telts, jopcik popcik!!!

heat

Hmz, laikam jau pagalam neoriģināli būs pūst un elst par svelmi, slapju muguru no rīta pamostoties, pie dibena pielipušiem svārkiem un pilnu māju pludmales smilšu - i nemaz netaisos elst, man patīk, ka vasarā tiešām ir VASARA!:))
Citādi dzīves ritms atkal uzņēmis apgriezienus - karstuma nogurums mijas ar hiperaktivitāti dažnedažādās sfērās, plānojot kāzu izdarības draudzenei, ceļojumu un to, vai šajā vakarā tomēr sanāks nopeldēties... un sazin ko vēl  citu.
Jūtu arī, ka pieaug aizkaitināmība un viss ik pa laikam izved - patiesībā taču vajadzētu būt pilnīgam svelmes raisītam raslabonam. Laikam tāpēc, ka ir īstais pītas laiks - nesen izlasīju grāmatu par ajūrvēdu, kur viss ļoti labi salikts pa plauktiņiem. Ajūrvēdas basic ir 3 došas - vāta, pita un kapha, tēlaini salīdzināmas ar gaisu, uguni un zemi manā izpratnē. It viss pēc šīs indiešu mācības ir skaidrojams ar došu līdzsvaru vai disbalansu - asins plūsma, zarnu darbība, laika apstākļi, ēdiens...un karstais laiks ir pitas esence - jā tās ir pārāk daudz, rodas dusmas, aizkaitināmība, ko pastiprina karsts un ass ēdiens, sacensība, agresīvi sporta veidi.
Ai, tā lieta ir dikti gara un sarežģīta. Īsumā - kalsnie un radošie ir vairāk vātas, piem. es, līderīgie un uzņēmīgie ir vairāk pītas, piemēram, nju...Lauris Reiniks!, savukārt apaļīgie un ilgtspējīgie, teiksim Opra Vinfreja, ir ar lielāku kaphas akcentu. Tā ka jāmīl sava doša un jāaudzina raksturs!
Un tagad uz Positivus!:)

vasaras plikumi

Ha, mana dzimšanas diena ir robežškirtne starp teorētisko un faktisko vasaru - yes, ir iestājies kārtīgs karstumiņš un mana diena tika atzīmēta attiecīgos apstākļos jūras krastā burvīgā kompānijā. Beidzot tika iemēģināts arī jūras ūdens - bezgala silts!
Protams, ilgi jau nevarēju nociesties, neatklājusi arī neapģērbto vasarnieku priekus, kas tur pat vien, Vecāķu pludmalē, baudāmi. Šodien izbaudījām pliko peldi - tā ir lieliska sajūta, ļaujot siltajam ūdenim pieskarties ķermenim bez neviena norobežojuma. Tāds pirmatnējs pacilājošs spirdzīgums tajā ir, droši vien arī tāpēc, ka tas liekas mazulietiņ disidentiski, ho, ho, ho:))
Vakarā es nevarēju nociesties, neaizlaidusi uz nūdistiem vēlreiz, bailēs no gaidāmās darba nedēļas, kur nāksies sildīties vien datora saulītē. Apbruņojusies ar lasāmvielu un lietussargu, izgūlos smiltīs, hmm, un ātri vien sapratu, ka saule tiešām nekož, bet ziemeļu vējelis uzdzen zosādu. Grozījos un piespiedu sevi izlasīt visu līdzpaņemto lasāmvielu, lai vismaz kādu pigmenta noķertu, un tad laimīga rosos uz mājupceļu.
Jā, un šajā brīdī man, krāniņu saulē spīdinādams, piesoļo klāt vīrietis (tur pat vien netālu gulēja, pamanīju) un apjautājas, vai tad es jau prom un ko tad lasot. Es nomurminu kaut ko par ajūrvēdu un nodomāju, ka tik viņš taisītos prom. Krievs un smēķē - fail, kopsummā simpātisks - ok. Bet man galīgi neraisās asprātīgs flirts, sēžot pusapģērbtai pludmalē un topot uzrunātai no plika, sveša vīrieša:)).
Redz, nūdistu pludmalei ir tā priekšrocība, ka visu var redzēt skaidri un gaiši un negaida nekādi nepatīkami pārsteigumi, piemēram, noņemot push-up krūsturi:). Tāpat arī nūdistu veselīgais dzīvesstila uzstādījums un vēlme iedegt bez baltām strīpām ir tikai atbalstāmi, bet, tajā pašā laikā, tur ir tāds bišķiņš ekshibicionisma, vuārisma un erotisma. Un kaut kāda, vārdos nepasakāma, kopība sajūta. Un tas viss kopā liek dažiem indivīdiem būt sevišķi naskiem uz iepazīšanos šajā it kā tik atvērtajā vidē.
Nu ko, sapratis, ka es gan nebūšu tik atvērta, vīrietis pazuda niedrēs un es - uz māju pusi:)!

Kaimiņu būšana

Viņiem ir sunītis. Es zinu, kad viņš kasās, kāja tiek raiti sista pret zemi. Dažkārt es dzirdu, ko viņi klausās radio vai tv, īpaši vannasistabā nez kāpēc to var it labi saklausīt. No rītiem viņa, pošoties uz darbu, uzvelk augstpapēdenes un defilē no priekšnama uz virtuvi tik sparīgi, ka papēžu klaudzienu omulība iejaucas mūsu dzīvokļa ikrīta skaņu gammā.
Tad viņiem ir - nezinu, trenažieris vai mākslīgais istabas uzkopējs - robots, bet tas parasti darbojas pa dienu, vismaz izklausās tā, it kā kāds ar hanteli braukātu pa grīdu. Es zinu, kad viņi pārvietojas no istabas uz istabu un kurā brīdī virina durvis un skapjus. Saklausu viesu sarunu jautro murdoņu, viņu pašu aizrautīgo komunikāciju un klepu.
Man ir tā laime sekot līdzi arī viņu intīmo sakaru režīmam, gulta tiek čīkstināta dūšīgi, dažkārt tiek pievienoti balss signāli. Reizēm viņi to dara man pārsteidzošā laikā, piemēram, šovakar pirms astoņiem. Bet bieži šitais pasākums nenotiek.
Viņi ir mani augšējā stāva kaimiņi, kas ir uztaisījuši f labu remontu - man prieks, ka esam tādā simbiozē un varam sekot līdzi viņu dzīves gaitām! Ak, kā gribētos, lai arī mūsu dzīvokļa skaņas kļūtu par viņu ikdienas pavadonēm!

Atklāsmes

Jo vairāk pavadi laiku ar saviem radiniekiem, jo vairāk saproti, ka:
1.Neviens nav perfekts.
2.Radiniekus neizvēlas un laiks ar to samierināties (^$*4p2#$).
3.Nākotnes izredzes sagaidīt vecumdienas, esot pie vesela saprāta, lēnām, bet neatlaidīgi, zūd. Ģenētika!!!

Jāņu bilance

Apvienotajā velo un svinēšanas izbraucienā pievarēti 129 km.
Trajektorija: Rīga-Pļavinas (vilciens) - Sausnēja (velo) - Ineši (velo) - Cēsis (velo) - Rīga (vilciens). Bonusā dziesmas, dejas, vainadziņš, sieriņš, aliņš, abnormāls daudzums gaļas, lieliskais telšu komforts un burvīgās Latvijas pļavas, lejas un kalni!
Ā, vēl atradām uz ceļa Iphone! Well, jā, tieši tā - to pašu slaveno pēdējā modeļa modes gadžetu uz šosejas ar muti uz leju. Ja īpašniekam paveiksies, drīz viņu atradīsim.

zack and miri make a porno

Filma ir pamatīgi rupja latviešu valodā, jo katrs fuck tiek iztulkots atbilstoši situācijai. Bet smieklīga:)

Doma

Turpinot cinematona tēmu. Kā pēdējo savā atpūtas režīmā noskatījos "What the Bleep!?: Down the rabbit hole". Principā par to pašu, kas šobrīd virmo gaisā, par 21.gs. zinātnes un garīgās pasaules izpratnes sastapšanos, par to, ko runā  Pēteris Kļava un Andris Buiķis.
Redz, mūsdienu fiziķi vairs nesaka, ka visu pasauli var iedalīt materiālajā - t.i. redzamajā jeb ticamajā un nemateriālajā jeb garīgajā, pat izdomātājā. Šobrīd viņi ir nonākuši tik tālu, lai pateiktu, ka viss ir viens - tikai tas izpaužas dažādi. Ka visa pasaule ir milzīgs viens vienums un visi cilvēki, līdz ar to notikumi, attiecības, kur tie atrodas, ir viens otra atspulgs un papildinājums.
Visu to kvantu fizikas esenci es neuztvēru, bet tas, ko es sapratu ir - cilvēka DOMA ir tas, kas rada visu viņa realitāti, kas arī tīri labi vizuāli atspoguļots. Atkal tika minēts hrestomātiskais piemērs ar ūdens kristāliem, kas veidojas skaisti, ja viņiem velta jaukus vārdus un kļūst izķēmoti, ja saka, ka tos ienīst. Atgādinājumam - cilvēkā ir ap 70% ūdens!
Interesanti bija izskaidroti cilvēka paradumu, raksturīgo īpašību rašanās. Piemēram, ja cilvēks dažādu apstākļu ietekmē ik pa laikam mēdz būt īgns, tad ar laiku viņa, tipa neironi vai kaut kas tml., pierod pie šīs sajūtas un tā nostiprinās viņa nervu sistēmā. Tāpēc cilvēkam bez maz nepieciešams katru dienu sajust šo īgnumu, jo pie tā ir pieraduši viņa neironi un tas veido viņa identitāti - un to cilvēks, protams, vēlas saglabāt! Lai radītu jaunus paradumus, dzīves uzskatus, ir ļoti jāpiestrādā un, piemēram, katru dienu ir jācenšas priecāties, tā mēģinot nostiprināt to priecīgo neironu, kas ar katru dienu kļūtu arvien stabilāks un tad cilvēkam rastos regulāra un akūta vēlme priecāties!
Tātad galvenais - katra realitāte ir viņa domas, tas, ko mēs katrs iedomājamies esam īstu, jo tieši tāds tas arī kļūst.

dimdim

Un tā dimdiņkāpostu sula pudelītē, nu varen jau atsvaidzinoša un C vitamīns tur esot, bet var dabūt arī ātras kājas, ja nepaveicas.

Little miss sunshine

Noskatījos šovakar otrreiz, jo zināju, ka šī ir tik LABA, BURVĪGA UN PACILĀJOŠA FILMA, kur var spiegt no smiekliem, kas, protams, nāk caur pamatīgu melnumu. Bet kāds gan tur melnums, ja beigās izrādās, ka visi ir baigi sakarīgie, viens otru mīl un atbalsta un pat kaitinošās īpašības tiek izmantotas kopīgā mērķa sasniegšanai.
Un tas beauty pageant pasākums - kopš travel&living parādīja, ka mazo meiteņu skaistumkonkursi tieši tā arī notiek...filma iegūst vēl lielāku jēgu! Vai vēlaties, lai jūsu bērns izskatās pēc liliputa izmēra mazgadīgas seksbumbas?  Apmērām tā.
Tātad - super labs gabals ar lieliskkkkkiem aktieriem! Gorgeous! Mazais info

slim

Eh, otro dienu piemeklējis slimums, ar iesnām un klepiem un smagumu galvā. Trekterēju ingveru ar medu un citronu.
Izklaidējot sevi, esmu jūtūbā pārskatījusies sex&thecity, Džima Kerija un Friends smieklīgās epizodes:)) Perfekts garastāvokļa uzlabotājs, tā ka nākamajā dienā acāboli sāk iebilst:).

macho man

Nesen darbā atkal piedzīvoju TO! Ar mani kaut kas tāds reti notiek, tāpēc zinu, proti, runāju ar kādu vīrieti un jūtu, ir tāds - strāvojums, harizma, seksapīls vai nu kā to sauktu, un tas iziet cauri līdz pat mazliet mīkstiem ceļiem:)!
Atceros, vienu reizi tādu vīrieti satiku, kad vēl strādaju Maximas info centrā un viņš pienāca klāt kaut ko paprasīt, tāds gaišmatains un vēl gaišzilos džinsos, smaidīgs. Runāju un jūtu, ka pati muļķigi smaidu un KAUT KO nevaru sevī nokontrolēt. Pat ne tā, ka varētu pajokot vai flirtēt, nē, bet tā, ka jūti - viņam pār tevi varētu būt tāda vara, ka vari ielipt uz ilgu laiku un veselo saprātu atstāt uz maliņas. [Nu vismaz es tā iefantazēju, var jau būt, ka viņš patiesībā spēlē kariņus videokabīnēs un apniktu pēc divām dienām].
Un, lūk, pirms pāris dienām ienāk pie manis puiši runāt par vasaras darbiem un vienam atkal ir TAS. Tāds mačo tipa jaunietis, pagariem matiem, zemu balsi un vīrišķīgām rokām. Protams, pašpārliecināts un patīkams sarunu biedrs. Un es atkal tā viegli iemulstu, jo, ceru, viņš pat neiedomājas, ko es te pie sevis klusībā domāju un kolēģei skypā rakstu:)) Jēziņ, un viņam labi, ja 21 gads bija!!! Iedomājos, pēc pieciem gadiem sirdis lūzīs krakšķēdamas, kur vien viņš iemetīs savu zilo acu skatu!!!
Kaut kā vienmēr apzinos šajos ārkārtas gadījumos, ka varētu, varētu... te interesants variants sanākt, bet nepamet sajūta, ka šitā tipa puiši būs ne no to monogāmo un ilgtpējīgo sērijas. Salauzīs kvēlo sirsniņu un aizies pie nākamās. Kaut gan - kā zināms, arī shortcuti mēdz būt atmiņu vērti. Un vēl labāk ir visu atstāt fantāzijas apstrādei - kas varēja būt, bet nebij...
Patīkami pamielot acis un sirdi, padrebināt ceļgalus un iet mājās:)

pienāca rīts

Sen tā nebija bijis - aizgāju gulēt tikai no rīta! No tāda, pa īstam rīta, kad visapkārt gaišs un saulīte solās būt silta, uz ielām maz cilvēku un viss ir patīkamās svētdienas rīta pamošanās gaidās. Pati savās laka kurpītēs un skaistās zeķubiksēs, visa melnā, izjūtu, cik ļoti esmu tajā iepriekšējās dienas noskaņā, jo gulēt taču vēl neesmu gājusi un rītdiena ir vienkārši iestājusies bez maniem pamošanās rituāliem.
Autobusā, protams, aizmigu, visu ceļu klanījos uz priekšu, ik pa brīdim uzraudamās no tramīgā iemiedža, lai nepabrauktu garām pieturai. Protams, pabraucu.
Bet vispār dieniņa bija jauka - un neviens nevarēja paredzēt, ka tā beigsies pēc saullēkta. Sarunas un izrunāšanās. Negaidīti iegūta biļete uz studenšu vakaru,  dziesmas, dziesmas - latviešu meitenēm tā vācelīte pilna pielocīta, kā zināms. Pēc tam pieslēdzās puiši, dejas un degvielas stimulētas sarunas un komplimenti.
Pārsteidzošā kārtā miega pietika visai dienai līdz pašam vakaram un, domājams, pietiks arī otrajam cēlienam.

Senču grēki

Nesen izlasīju dikti interesantu rakstu Santā (šiten tajā) - par dzimtas ietekmi uz katru atsevišķu indivīdu. Ja agrāk man likās, ka senči ir senči un katram cilvēkam ir iespējas mainīt savu dzīvi un dzīvot pilnīgi savādāk, tad tagad mazliet šaubos. Kaut nevajadzētu, jo patiesībā viss potenciāls tiešām ir mūsos.
Tad nu lūk, dzimtās pat gadsimtu garumos var novērot līdzīgas pazīmes un attieksmi pret dzīvi, var iedalīt t.s. vājās un stiprās dzimtas. Vājajās gandrīz katrā paaudzē gadās kāda pašnāvība, smaga slimība, skandāls, iznīcība, savukārt stiprajās ir daudz ievērojamu cilvēku dažādās sfērās. Un! - stiprās dzimtas visbiežāk ir cēlušās no saimniekiem un amatniekiem, savukārt vājās no zemākās kārtas kalpiem. Tam ir racionāls pamatojums - psiholoģiskas, fiziskas un pat fizioloģiskas īpatnības, kas ietekmējušas kalpu cilvēku dzimtas gājumu un līdz ar to arī viņu dzīves uztveri. Un šī kalpu domāšana šodien daudziem latviešiem, izpaužas, piemēram, kā izvēle braukt sēnes lasīt uz Īriju, nevis pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Re kā - sanāk, ka mūsu mentalitātei ir izskaidrojums! Daudzi latvieši savukārt cenšas kompensēt agrāko garīgo badu ar daudzām augstākajām izglītībām (un tas ir pozitīvi!!!).
Doma ir tāda - katrā dzimtā ir, citas zinātnes to sauktu par karmisku, problēma, ar ko jātiek galā, kas jāatrisina, ko nevajag noliegt un slēpt, citādi tā atkārtojas dažādās formās. Piemēram, vectēvs bijis dzērājs un par viņu kautrējas runāt, dēls izaug par stingru atturībnieku, bet mazdēls atkal - izlaidies ballētājs. Ar to var tikt galā tikai tad, ja šīs problēmas atdzīst, jo tas ir mācību ceļš, mūsu dzīves testi. Viss ir saistīts un īlēns no maisa izlīdīs agri vai vēlu! Tāpēc jāpēta dzimtas vēsture - tā dos iespēju labāk saprast arī pašam sevi.
Nja, bet tiek uzsvērts arī, ka dzimta iet pa tēva līniju. Es, piemēram, nemaz nezinu, kas īsti ir viens mans vecaistēvs, kas tāds ir tikai pēc nosaukuma. It kā jau - kāda tam nozīme tagad, bet varbūt tas tomēr rada kaut kādu frustrāciju par tēmu "gribu ideālu ģimeni ar vecākiem un vecvecākiem (intelektuāliem mecenātiem) pie viena galda ar baltu galdautu absolūtā saticībā".
Lūk tā ir ar tiem āboliem, ābelēm un zirgiem:)

Es mīlu tevi, Filip Moris...

... un Džimu Keriju arī piedevām! Starp citu, filmas apakšnosaukums - Ar humoru par gejiem.
Bet vispār filma tik viegla un patīkama, ka neizjūti to dramatisko noslodzi, homoseksuālismu un mīlas pāra mūžīgo izšķiršanu - Bušs izrādās vainīgs arī par to:)).
Treileris!

Virtuālais Fausts

Re, tīri intelektuālā garā varu uzrakstīt par pēdējo izlasīto grāmatu - pie tam, latviešu rakstnieks un modernā proza - Jānis Rokpelnis "Virtuālais Fausts".  Īstā mūsdienu literārajā garā - ar rupjībām, slengiem, ikdienas valodu un temats arī advanced - čata un interneta vides apsēsts vīrietis un viņa dziņu un vētru pilnā dzīvē... pārsvarā gan dziņas tīri virtuālas. Un dažas asprātības pat nedzirdētas un smieklīgas. Patikās arī sadaļa par dziedinošo spēju parādīšanos un vēlāko sātana iemiesošanos, ar ko visu varonis tīri neskarts tika galā. Romāns - domas plūsma, bez liekām detaļām un istabas interjera apraksta.
Lasīt viegli, nebija kaitinoša pārfilosofiskuma, ja nu vienīgi Gētes Fausta blakusnostādījums paša dzīvei, kas piešķīra vajadzīgo dziļum-intelektuālisma noskaņu. Vai tā, ka ļoti patika? Ne īsti. Tomēr vērtīgi atsvaidzināt iespaidus par latviešu literatūru, kas sen jau vairs nav tikai skolā aumaļām analizētās gramatiski kristāldzidro klasiķu pērles.

ļubestības

Un dzīvot Vecmīlgrāvī, starp citu, ir baigi kruta!!! 15 minūtes līdz jūrai ar ričuku pa zaļu, privātmāju apstāvētu ielu. Kas var būt labāks saspringtas darba dienas vakarā!
Un vēl mani priecē, ka rajonā ik pa brīdim uzduros mīlestības apliecinājumiem uz asfalta un lieliem burtiem - lai iemīļotā persona jau pa logu un zemi veroties var redzēt, ka tiek ļoti mīlēta. Pārsvarā gan krievu valodā, eh, laimīgās aņas un maņas:)) Iedomājos, kā Pjotrs vai Vaģiks nakts melnumā cītīgi mālējis - romantisms rullē!
Vispār Vecmīlgrāvis ir sava vārda cienīgs - pirmo mīlestības uzrakstu zem Vgrāvja tilta manīju jau pirms gadiem desmit. Tad tam pievienojās citi, dažādās mēlēs, dažādām personām un dzimumiem veltīti. Pēcāk tika apstrādāts ap ostas teritoriju apjoztais mūra žogs - publiskie mīlestības apliecinājumi turpināja plaukt. Un re, pēdējās dienās asfalts! Šādus uzrakstus gan arī centrā nācies sastapt - naisssss!!!
Ak pavasar, ak pavasar, tu visas sirdis dullas dar!
Vienīgi žēl, ka es to visu neesmu fotoiemūžinājusi. Sanāktu superīga galerija "Mīlas grāvis". Daži uzraksti aizkrāsoti, daži pārstrīpoti... bet love lasts forever u know!

pārāk

Nedēļas nogali atļāvos pavadīt pilnīgā atrautībā no visām obligāti-vēlamajām atrakcijām, pievēršoties savas dzimtas saišu kopšanai un jūrai!!!, saulei!!! un kaudzēm žurnālu (pārsvarā sievišķi orientētu).
Tautiešu akūtā vēlme emigrēt uz zemeņu laukiem komplektā ar svelmaino laiku nobeidza manu vēlmi kontaktēties ar jauniem humanoīdu pulkiem. Laika nebija ne kājas epilēt, ne šeit kaut ko ierakstīt. Ne arī veļu izmazgāt.
Starp citu, kad mazgāju veļu, man dažkārt patīk sēdēt un vērot, kā tā bundulī griežas. Nu apmēram tā, kā citi skatās krāsnī, kad uguns deg vai akvārijā uz zivtiņām. Vai tā kā seriālu, tikai tur (veļasmasīnā) ir mazāk negaidītu pavērsienu.:)
Katrs jūk pa savam.
Ā, un sestdien, stāvot dzelzsceļa stacijā Ziemeļblāzma, apjautu, ka man patīk sliežu smarža karstā dienā. Tāpēc, ka tā liecina par vasaru un tāpēc, ka atgādina bērnību, kad mēs biežāk braucām uz vasaras māju ar vilcienu.

karuselis

Kaut kādas iesnas piemetušās, darbi saskrējuši, vāveres ritenis no rīta līdz vakaram, gultā iekšā un no rīta atkal augšā.
Bet vispār tāds excaitments, kaut kas ir pavēries, lietas notiek un mantas no pārvākšanās vēl nav paspētas nolikt pa vietām...karuselis, karuselis, darbs dzen darbu un nedarbu un tā tak ir īstā dzīves garša! Galvenais ir neaizmirst pieplānot pilnu blociņu, satikt, piezvanīt, pateikt... Un tā 21.gs. cilvēks aizbēg pats no sevis un saviem iekšējiem domu forumiem.

Darbs ar cilvēkiem

Varu savā amata aprakstā oficiāli ierakstīt: darbs ar cilvēkiem (universāls epitets teju katram darbam mūsdienu pasaulē:). Trakākajās dienās runāju no rīta līdz vakaram - klātiene/stacionārais telefons/mobilais telefons/skyps un viss no gala jauktā un paralēlā secībā.
Dažas dienas sajūtu savus žokļu muskuļus, mežģus mēlē un iekšējo ausi kaut kur dziļumā, kas sapīkusi savelkas pie ntā telefona zvana. O, taču netvorkings un cilvēka savilkšana ar īsto bedrīti ir mana stihija! Izdibināt, kas un kāds katrs ir un ko varētu darīt. Un kāda iespēja audzēt pacietību:))
Un interesanti - kādi tik tie cilvēki ir! Simpātiski flirtētāji, sakautrējušies skolotāji, bravūrīgi puisieši, pazemīgi pusmūžnieki, elegantas dāmas. Jā, dzīves reālijas visā krāšņumā, jo darbs ārzemēs tagad aktuāls daudziem.

Velo

Garajās brīvdienās atkal veltīju sevi velosipēdam. Un atklājām oficiālo sezonu, dodoties pirmajā SEB velomaratona posmā Cēsis - Valmiera. Uj, ku aukkksts bija. Grūti arī, dubļi, mežs, kalni, lejas. 42 km un beigās domāju - a kāpēc, par ko ... bet jau esmu gatava startam tūkstošgalvju pūlī atkal.
Šoreiz nolēmu neforsēt, turēties pie normāla ātruma, neskriet pakaļ baram, principā sākumā bija sajūta,ka visi man dzenas garām kā stāvošai:)) Kad laimīgi nomūrējusies finišēju, likās, ka esmu piektā no beigām, tomēr nē, pāris desmitu aiz manis vēl bija.
Nu nav jau galvenais rezultāts, vēl jo vairāk tādai komfortablu tuvāk-pie-dabas izbraucienu mīlei kā man, bet tomēr gribas parīvēt citiem kantes:))!
MTB maratona info šeit!

Mīlas grāvis

Šajā nedēļas nogalē atgriežos pie saknēm, proti, Vecmīlgrāvja. Atkal manās ikdienas gaitās iezagsies pārbraucieni. Bonuss ir jūras un Mežaparka tuvums. Mīnuss - nu, šobrīd līdz darbam tieku 7 minūtēs:)
Bet vēl vienu vasaru Tallinas ielas pagrabstāvā vairs negribas. Pie tam, pēdējā laikā mūsu dzīvestelpu ir iecienījuši pirksta lieluma prusaki, vienu tādu nesen ar skanīgu kliedzienu sveicu vannasistabā, kur tas rīta gaismiņā ņēmās pa vannu. Kaimiņiene teica, ka šie tādi esot, pavasarī nākot iekšā, bet, atšķirībā no parastajiem mazajiem sugas brāļiem, tie nepulcējas baros, tā teikt - vientuļnieki. Paldies vismaz par to!

Dienas prieks

Nosmējos un jums arī iesaku!!!

Klepus

Vakar virtuvē klausījos Latvijas Radio 1, kas man parasti tur ieslēgts, un dzirdēju raidījumu par klasisko mūziku. Tika apskatīts problēmjautājums - apmeklētāju klepus koncerta laikā, kā varēja dzirdēt ierakstā, tas nemitīgi papildināja instrumentu skanējumu:)). Un raidījuma vadītāja dikti nosodošā tonī to uzsvēra, redz, visi nākot uz koncertu izklepoties! Vēl arī izstāstīja, ka reiz kāds smalks mūziķis esot apstājies koncerta vidū un palūdzis visus izklepoties, lai pēc tam būtu miers. Un vēl viņš drukājot sava koncerta programmiņā, ka klepot nevar, nu  - klepus pārsvītrots:))
Tad nu lūk, ja gribi būt adekvāts apmeklētājs, klepo tad, kad mūzika tiek spēlēta skaļi vai starp atsevišķām daļām, vai arī ņem līdz klepus konfektes! Vai cieties līdz galam!!!

PS

Nedēļas nogali pavadīju pilnīgi jaunā manierē - partijas jauniešu kongresā! Esmu kļuvusi ne tikai par partijas atbalstītāju, bet arī esmu gatava veikt zināmas darbības tās popularitātes celšanai:)
Un kongress bija labs - gan ar noderīgām runām, gan nakts orientēšanās trasi, gan pozitīvu komunikāciju.
Nu tomēr ir vēl valstij nākotne, kamēr mums ir jaunieši, kas spēj trijos naktī runāt par progresīvo nodokli un dejot līdz rīta gaismai, he he:))

neg.

Vispār tikai pozitīvas un pārdomas rosinošas lietas vajadzētu rakstīt...a vot es negatīvi.
Man besī visi šitie vai cik tu tieva un vai tu vispār ēd. Lai interesents nākamreiz apvaicājas savam overweight kaimiņam, ko tad viņš tāds resnulīts gadījies un vai nedomā beidzot mazāk miltu mērces kleksēt. A ja nu viņam hormoni čupā vai vēl tur kādas ekstras, tad gan muļķīgi.

auksti

Sapnī redzēju, ka radiatori atkal ir silti, no rīta to ar ilgošanos atcerējos, jo jutos tā, it kā būtu gulējusi uz balkona.
Un - ko domājies - vakarā radiatori patiešām ir silti. Labi, ne jau nu silti, bet vismaz nedveš ledainu aukstumu, kā pēdējās dienās.

aš

Paldies Dievam, abi uzurpātori a un š ir apvienojušies absolūtajās šausmās kvadrātā, dodot lielisku iespēju vienlaicīgi nebalsot ne par vienu no viņiem!!!

šodien

Šodienas bilance 37 km, centrs - Vecāķi - centrs.
Braucu un atcerējos vienu smieklīgu gadījumu, kad bijām devušies velo braucienā no Līgatnes uz Siguldu (ļoti skaists maršruts, starp citu). Apmaldījāmies, meklējot atpakaļceļu, un uzjautājām to vienai sievietei.
Viņa izrādījās krieviete, kas ne īsti labi saprata, ko viņai sakām, bet apsolīja aizvest pie sava vīra latvieša. Sieviete bija dikti smējīga un teica, ka viņai vīrs latvietis, bet viņa esot индюк. Uz ko es pieklājīgā ieinteresētībā apjautājos, vai tas ir Krievijā.
Sieviete dikti sasmējās un mans velopartneris apskaidroja, ka индюк krieviski ir tītars.
Hehē:):))

scream

Man ir trauma no kliedzošiem skolotājiem. Jau bērnībā biju būtne ar jūtīgu dvēseli, ar tendenci atplaukt tikai drošos apstākļos. Un kliedzošs skolotājs manās acis bija kaut kas brutāls, jo parasti jau kliedza publiski - nu tā, ka pilnīgs klusums klasē un tad tam vienam vai vairākiem nabagiem tiek nodots kārtīgi.
Jā, man kā paraugskolniecei jau tādi brāzieni maz tika, bet laikam tāpēc tos dažus atceros līdz šai baltai dienai.
Viens bija pamatskolā, darbmācības stundā, kad gludinot nometu gludekli. Iestājas pilnīgs klusums un atskan skolotājas rēciens. Kamēr aizgāju no vienas skolas atpakaļ uz otru (toreiz mācības notika divās ēkas), kāds jau tur zināja par notikušo un uzjautāja, vai gludeklis vesels. Hmm, nu visiem nepatīk skolotāju bērni, zinu:)) Par šo statusu skolā var sapelnīt gan plusus, gan nonākt mīnusā, kā šajā gadījumā.
Gala beigās, skolotājam taču ir liela vara izrīkoties, kā vien viņam patīk, ar bērnu. Un kādas tur bērnu tiesības. Varbūt tagad tās kāds arī baigi kačā, bet tad arī vēl jautājums, vai tik pat cītīgi kā savus pienākumus.
Vēl viens brāziens man tika no manas mīļākās - latviešu valodas un literatūras - skolotājas, kad viņa klases priekšā man pēc kādas nevainīgas piezīmes sadeva par to, vai tiešām es domājot, ka man pienākas īpašāka attieksme, nekā pret citiem. Uhhhh, kāda nodevība, man likās, ka mums ir kopīga saite un še, tev!!! Bet viņu es vienmēr atcerēšos ar labu vārdu.
Un šobrīd es arī nevaru izturēt kliedzošos pedagogus, pasniedzējus vai jebkuras augstāk stāvošas personas. Protams, ir gadījumi, kad ir pelnīts, kad uzdod nervi vai tml., bet lielākoties - ja Tu esi priekšā, tad esi, lai iedvesmotu, atvērtu tos, kas no tevis mācās. Citādi man vienkārši iestājas shut down un es neko vairs negribu.

I love 80ties!

I love 80ties!
Kņopes, kniedes, legingus, getras, garos kreklus, uzkasītus matus, plastmasas grabuļus, šaurus džinsus, mazus zābaciņus un varbūt pat polsterētas žaketes.

Torsunovs

Baigais prieks, ka piektdien biju aizgājusi uz ārsta un zinātnieka Torsunova lekciju Rīgā. Sen biju dzirdējusi par viņu un nu pati redzēju savām acīm! Viņš ir ajūrvēdas speciālists, dzīvojis Indijā un apguvis milzumdaudz dažādu gudrību par dažādām ārstniecības metodēm un dzīvesziņām, karmu, vēdām u.tml. (http://raduga2005.lv/guests/Torsunov_Oleg/ un www.torsunov.ru)
Lekcija mani tīri pozītīvi iedvesmoja un uzzināju daudz ko jaunu, pie reizes atkārtojot arī jau dzirdēto. Uzrakstīšu tikai galveno! Proti, milzīga ietekme uz cilvēka dzīvi un likteni ir viņa dzīves ritmam un tā saskaņai ar saules un mēness ritumu. Ja cilvēks dzīvo pēc šo divu spīdekļu gājuma, viņš var dzīvot daudz laimīgāk, enerģiskāk un pilnvērtīgāk.
Galvenā atziņa - negulēt ilgi!!! Rīgas laikam atbilstoši nevar gulēt ilgāk par 7.38, savukārt pirms tam laiks jāvelta lūgšanām, kontaktam ar Dievu, visumu, augstākiem spēkiem, lai tas būtu ikonas, meditācijas vai kādā nu katrs vēlas formā. Tas ir veids, kā sevi nomierināt, harmonizēt, sakārtot iekšēji un ārēji, kā arī labvēlīgi ietekmēt savu dzīves līniju.
Tas ir saistīts ar to, ka saule cilvēka ķermenī ceļ uguni, kas ir jāizmanto lietderīgi, citādi tas var iedragāt cilvēka enerģijas līmeni, dzīvessparu. Kad saule ir zenītā - plkst.12 - jāēd pusdienas (oj, ēdienu izvēle arī ir vesela māksla!). Tad cītīgi jāstrādā, bet vakarā, apm. pēc plkst.18. - kad pieslēdzas mēness enerģija - laiks jāvelta ģimenei, garīgām studijām (jā, hmmm..:)) un gulēt jātaisās līdz pusnaktij. Citādi neatpūšas cilvēka smalkais ķermenis. Ja šo ritmu ilgstoši neievēro, rodas visādas problēmas gan dzīvē, gan veselībā. Un visas tās pūču un cīruļu padarīšanās esot vienkārši izjaukts dienas ritms.
Un noteikti nedrīkst ēst vēlu vakarā, citādi pārtika nepārstrādājas un pārvēršas toksīnos, kas izpaužas klepū, sāpošā kaklā, smagā galvā no rīta un tālāk arī vēl visādās citādās briesmās.
Jā, un vēl - sievietēm ir ļoti labi kaut ko saldu apēst no rīta!
Tagad tikai viss šitais jāsāk ievērot:))

Bērniem - nē

Nesen sērfoju pa neta plašumiem un uzdūros galerijai par Holivudas zvaigznēm - sievietēm sakarīgā vecumā, kas nevēlas bērnus - un tā, ka, iespējams, vispār nekad. Jo gribas pašām brīvi un plaši dzīvot.
Un tad es apskatījos komentārus, kā vienmēr, vieni par, otri pret, bet viens no pirmajiem komentiem bija par to, ka visām parastajām sievietēm pēc 30 gadiem vajag atrast kādu attaisnojumu un jēgu savai dzīvei, tāpēc arī bērns.
No vienas puses tā arī ir - pēc lielākās daļas cilvēku nekas īpaši daudz uz pasaules nepaliek, strādā savu mazo darbiņu, piektdienās atpūties pavairāk, svētdien aizbrauc pie mammas, kāds palielāks projekts, ceļojums pa vidu... labi, ja tuvākie radi un draugi atceras, ka tu tāds esi bijis. Un, ja tu neesi ne Rainis, ne Aspazija un pat ne Valters Krauze, tad vienīgi bērns ir kaut kas patiesi vērtīgs, caur kuru atstāt daļiņu no sevis pasaulei un turpināt tajā dzīvot. No otras puses, daudzām sievietēm gluži vienkārši gribas būt mātēm un ģimenes ligzdiņas veidošana arī ir viens ļoti vērtīgs graudiņš lielajā debesmannā.
Ok, ok, vēl jau arī visas filosofiskās pārdomas, kāpēc vispār ir vērts dzīvot, ka galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte un tukša izrādīšanās un katram taču savs mērķis un laimes formula. Var taču dzīves jēga būt gluži vienkārši dzīvot pilnasinīgu dzīvi pašam sev!
Un patiesībā katrs cilvēks savas dzīves laikā katru dienu izdara kaut ko nozīmīgu sev, apkārtējiem, sabiedrībai. Bet nu tā - līdz Britu enciklopēdijai un googles meklētāju rekordiem reti kurš nonāk (a vai tad visi grib?).
Taču taču - pēcnācējus atstāt, savu sēklu izsēt cilvēkam ir tikai dabiski.

sezona

Velo sezona atklāta! Rīga - Jūrmala - Rīga ar pieturas punktu Etnogrāfiskajā muzejā, lai izšūpotos - nodeva Lieldienām!
Proud of myself and my dibens!

Cinematons

Aizvakar noskatījāmies filmu Slēgtā sala (www.slegtasala.lv/). Drebulis pamatīgs un tā vien gribas ierušināties dziļāk padusē un spilvenos, īpaši klasiskā mūzika spēcīgi iedarbojas uz nerviem:)
Jā, un galā beigās izrādās, ka esi piemānīts kā mazais (tāpāt kā filmās Citi vai 6.prāts), bet ir pat liecinieks, kas dzirdēja mani sakām: ka tik di Caprio pats nav pacients. Ups, ceru, ka ir jau redzēts:)
Jā, pirms filmas atkal atgādināju sev, ka nav labi zagt!!! - pat, ja tā ir filma, bet nu tas ir parāk ērti un ātri, lai no tā atteiktos!
Šodien un vēl kinoteātrī apskatījām Atlīdzības mednieku (www.sonypictures.net/movies/thebountyhunter/) - izvēle tāda, jo tas sākās tieši 5 min pēc ierašanās kinoteātrī:) Piedzīvojumi un jautrība, bet nu kaut kā līdz galam nebiju sajūsmā. Ja nu vienīgi par abiem smukajiem aktieriem:), īpaši Džeraldu...Jēziņ, cik glīts un vīrišķīgs. Ipaši viņu pamanīju pēc bez gala saldā P.S. I love you gabala, nu vīrīšķības esence - mazliet nevīžīga draiskuma, vājprāta seksapīls un atbruņojoša monogāmijas ievērošana.
Ok, nupat sāku izklausīties pēc jūsmojošas vidusskolnieces, kas pie Dailes teātra izejas jau otro stundu gaida iznākam Hariju Liepiņu. Tas man vispār nav raksturīgi:)

Ausis

Pēdējā laikā man ir īpašas attiecības ar savām ausīm. Jo esmu bijusi spiesta skaistuma vārdā upurēt viņu labsajūtu. Beidzot savā ne visai ilgajā sievietes mūžā nolēmu izdurt ausīs caurumus. Lai arī par to biju domājusi ilgi, beidzot saņēmos un izdarīju. Pirms tam man tas likās milzumliels pavērsiens visā manas dzimtas sieviešu līnijā, jo ne manai mammai, ne vecaimātei auskaru nav. Tad nu es izdomāju, ka man ir jāmaina sava karma vai vēl nezin kas un jādara lietas savādāk. Vēl motivācijai kalpoja zelta auskariņi, kas mammai palikuši mantojumā no bābuškas - vecātēva mātes, īstas krievu bestijas (spriežot pēc nostāstiem). Un vēl vieni daiļi auskariņi no vīrieša, saņemti īpašā dienā. Zinu, ka viņam arī patīk auskarotas daiļavas.
Eh, tā nu pati sevis un citu mudināta/motivēta padarīju darāmo un tagad pāris nedēļas tieku galā ar sekām. Viss bija labi līdz brīdim, kad izdomāju uz vienu dienu auskarus izņemt - pēc noteiktajām trīs nedēļām. Bija sajūta, ka ausis pilnīgi uzelpo, tik priecīgas par svešķermeņa likvidāciju, un metas audzēt ciet nepatīkamo ievainojumu. Burtiski tieši tā arī bija, jo pret vakaru ausu caurumiņi bija jau mazlietiņ aizvilkušies ciet.
Tad nu es savās mazās austiņas tagad lutinu un pierunāju, saku, ka būs smukas vēlāk un apradīs ar caurumiņiem. Jo tā ir - kaut kāds dzelzis manās miesās!:)) Bet laikam jau tas ir normāli, ja vairumam sieviešu tādi ir!
Un smuki jau tie auskari arī ir bez gala, īpaši tie krāsainie un garie! Gribas kādu sievišķīgu elementu klāt ikdienas un te nu man tāds ir.

April!

Hello!
Pienācis brīdis, kad atkal mani ir piemeklējusi rakstītkāre un pie tam - publiskā manierē. No gada sākuma šī bija pilnīgi slepena dienasgrāmata, frustrācijas bagātiem tekstiem. Bet tad vienā brīdī straumīte apsīka, aptrūkās motivācija...
Tad nu lūk, sāku atkal ar jaunu skaistu sākumu un cerību uz ilgstošu sadarbību. Jo ik pa brīdim galvā noformulējas kādas patīkamas domu sakabes, ko tā vien gribas piezīmēt kaut kur.
Šalom!