Nesen sava personīgajā psihē atklāju, ka - es varu ļoti censties nebūt aizspriedumaina, aizdomīga, iedomīga, aizkaitināma, noslēgta, negatīva, uzbrūkoša, īdzīga un kāda vēl tik ne. BET mani ļoti kaitina, ja es pamanu cilvēkos kādas tamlīdzīgas īpašības un ne jau kaut kādos treniņtērpu-ādas imitācijas kurtku cilvēkos (ak, atkal mani stereotipi), bet īstos, intelektuālos un attīstītos. Un - tas savukārt liecina par lepnību, par to, ka iedomājos sevi dažās situācijās labākus nekā viņus.
Piemēram, nesen - nemitīgs un sistemātisks Latvijas un UK salīdzinājums īsā laika posmā dažādas situācijās, šausminoties, cik slikti viss ir pie mums un cik labi ir tur - man rodas viegla emocionāla ēde. Hmz, kā lai zina - varbūt tas tāpēc, ka kaut ko tādu citos apstākļos var novērot arī pie manis? Vai varbūt tas ir mans vājais punkts.
Tātad turpinām mācību - jāpieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir, jo viņam nav jāatbilst Taviem priekšstatiem, viņam šajā dzīvē ir jāapgūst savas lietas, Tev - savas.
Īzī pīzī:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru