Pāris atziņas. Ir labi, ja apkārt ir cilvēki, kas Tevi atbalsta, saprot, smaida un ir draudzīgi, mīļi un silti. Un tas ir kā tādas bruņas apkārt Tavam mazajam, spīvajam kodoliņam.
Jo cilvēki nebeidz pārsteigt, it kā liekas sakarīgi un prātīgi, bet vienā brīdi izspļauj kaut ko tādu, ka nevar saprast - ieteikt apmeklēt ģimenes ārstu - kādu nomierinošu tableti lai sadabū - vai savilkt seju smaidā un pateikt pretī tā, ka lūpas nočūkst. Hmm, jo - viena no lielām bailēm, kas man ir bijusi, saistīta ar publisku darbošanos un iespējamu dabūšanu pa mici šajā procesā.
Un, kad tas notiek, saproti, ka nekas jau briesmīgs, var dzīvot tālāk, jo: 1)Es esmu uzdrošinājusies un visiem tas nepatiks nekad; 2)cilvēki mēdz būt dikti netoleranti un drīzāk tie ir viņi, kas nepatīkami izceļas šajā procesā; 3)nāks citas nepatikšanas vai vēl labāk - patikšanas - un šīs aizmirsīsies, bet es būšu kļuvusi par epizodi stiprāka.
Bet galvenais rezumē būtu kā vienmēr - ņemt to visu vieglāk!
Tādi pīrāgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru