Paldies, Dievam, ir aiz muguras, jo pēdējās nedēļas jau bija piemetusies kaut kāda pārgatavošanās stadija. Es jau vēl neprecos pati tomēr. Protams, viss bija skaisti un emocionāli un pirmreizēji. Protams, šur tur vīlos. Vai varbūt to varētu nosaukt par manu idealizēto uzskatu neatbilstību realitātei. Teiksim par to, ka daži kļūst gražīgi un saspringti, tā vietā, lai būtu vienkārši laimīgi. Daži mēdz sūdzēties par uzticēto darbu gūzmu, daži atkal gribējuši būt divās vietās vienlaicīgi... Eh, karstums man šodien uzdzinis īgnumu. Gluži vienkārši pēdējā laikā man sāk šķist, ka es zinu, kā visiem būtu vislabāk (ārprāc, šis jau ir sievasmātes līmenis:))!!!
Redz, ir divu veidu kāzas (nu labi, trīs, bet trešo neapskatīsim). Vienās tu ierodies un labi pavadi laiku, varbūt palīdzēdams pieturēt vārtu lentu. Otrās tu ieguldi savu laiku un elpu, jo precas kāds, kas tev ir svarīgs. Vispār pasaulē ir diezgan maz cilvēku, kuru labā kāds ir gatavs darīt daudz un dikti, veltot savu brīvo laiku tai skaitā. Man tie būtu daži labi draugi un radinieki, ā, un vēl daži cilvēku idejiskie kopumi - nu, ja tāds pamatīgs darbs bez naudas būtu jāveic. Jo tad tā ir pavisam cita sajūta - tu piedalies, ieguldi un arī priecājies, ja sanāk un priecājies, ka patīk arī tam, kura dēļ to dari. Un sajūties pa īstam piederīgs.
Jāatzīst, ka manī sarosījās teicamnieces sindroms, kad gribas visu izdarīt uz 10 ar plusu un saņemt uzslavas. Jo pa roku galam nav vērts, bet... arī pārspīlēt nav vērts. Dažkārt viss ir galvā un realitāte izskatās daudz vienkāršāka.
UN, protams, bija daudz skaistuma, superīgu cilvēku, mīļu smaidu un jauku momentu un bija lieliska otrā diena ar atslābinošu atmosfēru.
Ko tad vēl... ak jā - rūgts! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru