Sen tā nebija bijis - aizgāju gulēt tikai no rīta! No tāda, pa īstam rīta, kad visapkārt gaišs un saulīte solās būt silta, uz ielām maz cilvēku un viss ir patīkamās svētdienas rīta pamošanās gaidās. Pati savās laka kurpītēs un skaistās zeķubiksēs, visa melnā, izjūtu, cik ļoti esmu tajā iepriekšējās dienas noskaņā, jo gulēt taču vēl neesmu gājusi un rītdiena ir vienkārši iestājusies bez maniem pamošanās rituāliem.
Autobusā, protams, aizmigu, visu ceļu klanījos uz priekšu, ik pa brīdim uzraudamās no tramīgā iemiedža, lai nepabrauktu garām pieturai. Protams, pabraucu.
Bet vispār dieniņa bija jauka - un neviens nevarēja paredzēt, ka tā beigsies pēc saullēkta. Sarunas un izrunāšanās. Negaidīti iegūta biļete uz studenšu vakaru, dziesmas, dziesmas - latviešu meitenēm tā vācelīte pilna pielocīta, kā zināms. Pēc tam pieslēdzās puiši, dejas un degvielas stimulētas sarunas un komplimenti.
Pārsteidzošā kārtā miega pietika visai dienai līdz pašam vakaram un, domājams, pietiks arī otrajam cēlienam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru