Senču grēki

Nesen izlasīju dikti interesantu rakstu Santā (šiten tajā) - par dzimtas ietekmi uz katru atsevišķu indivīdu. Ja agrāk man likās, ka senči ir senči un katram cilvēkam ir iespējas mainīt savu dzīvi un dzīvot pilnīgi savādāk, tad tagad mazliet šaubos. Kaut nevajadzētu, jo patiesībā viss potenciāls tiešām ir mūsos.
Tad nu lūk, dzimtās pat gadsimtu garumos var novērot līdzīgas pazīmes un attieksmi pret dzīvi, var iedalīt t.s. vājās un stiprās dzimtas. Vājajās gandrīz katrā paaudzē gadās kāda pašnāvība, smaga slimība, skandāls, iznīcība, savukārt stiprajās ir daudz ievērojamu cilvēku dažādās sfērās. Un! - stiprās dzimtas visbiežāk ir cēlušās no saimniekiem un amatniekiem, savukārt vājās no zemākās kārtas kalpiem. Tam ir racionāls pamatojums - psiholoģiskas, fiziskas un pat fizioloģiskas īpatnības, kas ietekmējušas kalpu cilvēku dzimtas gājumu un līdz ar to arī viņu dzīves uztveri. Un šī kalpu domāšana šodien daudziem latviešiem, izpaužas, piemēram, kā izvēle braukt sēnes lasīt uz Īriju, nevis pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Re kā - sanāk, ka mūsu mentalitātei ir izskaidrojums! Daudzi latvieši savukārt cenšas kompensēt agrāko garīgo badu ar daudzām augstākajām izglītībām (un tas ir pozitīvi!!!).
Doma ir tāda - katrā dzimtā ir, citas zinātnes to sauktu par karmisku, problēma, ar ko jātiek galā, kas jāatrisina, ko nevajag noliegt un slēpt, citādi tā atkārtojas dažādās formās. Piemēram, vectēvs bijis dzērājs un par viņu kautrējas runāt, dēls izaug par stingru atturībnieku, bet mazdēls atkal - izlaidies ballētājs. Ar to var tikt galā tikai tad, ja šīs problēmas atdzīst, jo tas ir mācību ceļš, mūsu dzīves testi. Viss ir saistīts un īlēns no maisa izlīdīs agri vai vēlu! Tāpēc jāpēta dzimtas vēsture - tā dos iespēju labāk saprast arī pašam sevi.
Nja, bet tiek uzsvērts arī, ka dzimta iet pa tēva līniju. Es, piemēram, nemaz nezinu, kas īsti ir viens mans vecaistēvs, kas tāds ir tikai pēc nosaukuma. It kā jau - kāda tam nozīme tagad, bet varbūt tas tomēr rada kaut kādu frustrāciju par tēmu "gribu ideālu ģimeni ar vecākiem un vecvecākiem (intelektuāliem mecenātiem) pie viena galda ar baltu galdautu absolūtā saticībā".
Lūk tā ir ar tiem āboliem, ābelēm un zirgiem:)