piektdiena, 2011. gada 30. decembris

kop-savilkums

Savelkot gada bloga bilanci, šogad veikšu 42 ierakstus kopā, pagājušā gadā bija 71. Rakstiska vēlme izteikties rūk. Bet tas pat labi, jo šo vietni savā ziņā izjūtu kā iespēju "norakstīt" šo to no sevis nost, vai labu vai ne-visai, bet - lai nemētājās pa galvu.
Kopsavilkt visu gadu negribas, tas ir bijis labs, mierīgs un bez īpašiem ekscesiem. Bet kaut ko vēlēties uz nākamo gadu gan varētu!:)
Es vēlos:
*pieņemt visus cilvēkus, kādi viņi ir un nevēlēties viņus izmainīt, nosodīt un apvainoties uz viņiem, ja tie neatbilst maniem priekšstatiem par saprātīgu būtni;
*justies ērti un labi savā ādā pazīstamās un nepazīstamās kompānijās, vietās un lietās;
*pateikt visu, ko es vēlos, uzskatot, ka tas ir labi un derīgi, lai arī ne vienmēr pareizi;
*aizdoties vismaz divos aizjūras ceļojumos;
*daudz smieties, spēlēt galda spēles, braukt ar ričuku, peldēt, dejot, izdarīt pāris muļķības un nenožēlot, vairākās reizes aizstaigāt līdz kino un teātrim, izmēģināt visas iemācītās ajūrvēdisko ēdienu receptes, runāties daudz ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, iet ciemos un uzņemt viesus, jogot un apgūt jaunas zinības, skūpstīties parciņā uz soliņa;
*pats galvenais - ^^^^, bet to es neteikšu. Tas būtu superīgi tieši nākamajā, 30-gadu gadā:)
Lustīgi!

piektdiena, 2011. gada 23. decembris

drāmas kursi

HOU-HOU-HOU! Šurp brāžas vai, drīzāk, tipina Ziemassvētki un tās žēlabas par sniega neesamību tādas drīzāk ironiski-smieklīgas, jo daudzi (īpaši mašīnu un privātmāju īpašnieki) neuzdrīkstas pārāk čīkstēt – ja nu tiešām sasnieg tik pat biezā slānī kā pagājušā gadā! A man patīk sniegs un tas krietni vien noderētu svētku sajūtas radīšanai.
Tikmēr atskaite par kultūras pasākumiem, protams, TEĀTRI, ko atkal esmu ne-pa-jo-kam apmeklējusi (in order of appearance):
Marlēna, DT - paldies kursabiedrenei par pēkšņo uzaicinājumu. Sēdēju uz papildsoliņa un baudīju/klepoju. Tautas daudz, jo PATS PAULS taču uz skatuves. Ļoti patika Rēzijas spēle. Pirmskara jūnijs. 
Vispār pēdējā laikā esmu diezgan pārņemta ar Santas jubileju, kuras sadaļa ir arī Marlēna, mājās kaudze šīs izdevniecības žurnālu un atmiņu stāstu tajos.
Boms pret Boru, JRT – devos kopā ar draudzeni, kuras domas bija pilnīgi citā virzienā un viņa turējās, lai neaizmigtu:) Kamēr es centos koncentrēties, cik vien varu, lai saprastu teoriju par hologrāfisko visumu un baudītu aktrises sirsnīgi-ēterisko priekšnesumu.
Slaktiņa Dievs, JRT – viņiem ir modē izrādes bez starpbrīža! Par diviem pāriem, kas satiekas, lai noskaidrotu savu dēlu ķīviņa iemeslu, līdz beigās paši sāk risināt savas sāpes. Ak, nepatika Elitas Kļaviņas varone, kas sākumā tik kulturāla un saprotoša, bet beigās uzvedās kā no ķēdes norāvusies – spīdīgs apvalks un parūsējis korpuss. Gāga patīk, ak:)
Drāmas kursi pieaugušajiem, JRT – arī viencēliens, uzrunāja. Par 5 nedēļām, kuru laikā kursu dalībnieki sevī un sev un citiem atklāj ko jaunu. Un Elitas Kļaviņas varone tik jautra, plastiska, skaista!
Sezonā rudens-rudens teātris un kino ir ekvivalenti vasaras velo un jūrmalas priekiem!

piektdiena, 2011. gada 9. decembris

par laimi

Jūtos ļoti labi savā "home alone" periodā, bet, sasodīc, šodien ir pagurums no darba nedēļas un kakla sāpēm (ATKAL) un piektdienas vakaru nevaru pavadīt kā pienākas galvaspilsētā mītošai meitenei. Bet arī dīvāns un pults ir cienījama kompānija:)
Tikmēr varu pastāstīt, kāda "haļava" (nepatīk tas vārds galīgi) mani ir piemeklējusi šonedēļ.
>Svētdien gāju izlietot puiša pēdējo apmeklējumu uz peldbaseinu. Olimpiskā sporta centra baseins ir lielisks, viss tīrs un skaists un lieliska magnētisko aproču sistēma. Es peldēju "lēnajā" sadaļā, pat niru un pēc tam vēl saunā izsildījos. Glance, vienā vārdā! Pēc tam gribēju saņemt atpakaļ drošības naudu un izrādījās, ka uz sveša vārda nedrīkst iet - ha, ha, too late. Un dabūju naudiņu visžēlīgi.
>Trešdien aizgāju uz sporta klubu, jo man abonementu 8 reizēm atdāvināja kursa biedrene. Jē, jē, iešu tagad pasviedrēties sporta zālē. Jāsaka, ka par šo apmeklējumu tik apmierināta vis nebiju, bet esmu apņēmusies iet. Pirmkārt, man kājas sāp riktīgi. Otrkārt, esmu tomēr pieradusi pie jogas ritma, kad ieklausās savā ķermenī un domas ir savienotas ar fizisko kustību, nevis tikai mehāniski jākustina ekstremitātes mūzikas pavadījumā. Viss tāds mazliet bezpersonisks likās un flīzes nostaigātas:) Pluss vēl tā allaž mulsinošā kailo/pufaikās tērpto ļautiņu mija garderobē, he, he, gan jau būs, ko vēl novērot šajā eksperimentā. Izmēģināšu, pārmaiņas ir derīga lieta:)
Un tad vēl man ir sācies kārtējais teātra periods, bet par to vēlāk!

svētdiena, 2011. gada 4. decembris

alone

Vūhū, šodien sākas mans home alone periods, kad varēšu kādu laiku pilnībā ļauties tikai savām iegribām un vajadzībām, vismaz laikā, kad atradīšos dzīvoklī:)). Pagaidām gan vēl nejūtos īsti "vūhū", bet gan jau, gan.
No citām visnotaļ atzīmējamām lietām jāpiemin The Artist, kas, protams, ir filma un, ko domājies, mēmā - uzņemta šogad! Pēc treilera noskatīšanās mēs to īsti nebijām sapratuši, bet rezultāts vienalga bija ļoti skaists un ar interesi skatāms, kaut gan nenoliegšu, vienā brīdī sāku knosīties, jo valoda tomēr piešķir kinematogrāfam dinamiku un daudzslāņainību.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

pārliecības

Vualā, kas vispār notiek, ka nekas nenotiek?
Izlasīju interviju ar Agnesi Irbi, kas pirms tam bija Gaile un nodomāju, cik labi un pareizi cilvēkam ir dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pārliecību - ja Tev patīk studēt senos grieķus, tad dari to, nevis triec ar draudzenītēm par citu dāmu bērniem un vīriem. No otras puses - man vajag pašai savu, nevis Agneses pārliecību, lai arī cik tā cienījama liktos.
Un tad es vēl atminos kaut kur lasījusi rakstu, ka visnelaimīgākie ir cilvēki, kuri nemitīgi domā par dzīves jēgu un laimi. Jo vairāk domā, jo mazāka jēga.
Soooou, dzīvojamies.

sestdiena, 2011. gada 26. novembris

?

J.: Kā var dabūt izejamo frizūru ļoti īsā laikā, nemaksājot neko?
A.: Lietot lielo lakas pudeli.

J.: Kā var dabūt labu garastāvokli?
A.: Uzmākties Doma laukumā nejauši sastaptam 3 mēn. vecam korgijam, atstājot saimnieku samulsuši smaidīgu.

J.: Kā var uzzināt ļoti daudz ko interesantu par Latvijas vēsturi?
A.: Aiziet uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Mani sāk interesēt vēsture, nopietni.

piektdiena, 2011. gada 18. novembris

dimbarasa

Šodien ir no tām dienām, kad negribas neko, tikai ierušināties kaut kur, gultā vai kāda tālā pārgājienā, tādā vietā, kur nekas nav daudz jādara un jādomā. Bet tā kā ir gaidāmas neatliekamas iziešanas no mājas, tad droši vien tas pārvērtīsies tīri patīkamā LV dz.d.
Tikmēr es varu paslēpties atmiņās, vismaz tajās patīkamajās, par kurām domāju šī gada un vasaras kontekstā, kā viena lieta ved pie citām - kā jau tas dzīvē parasti notiek. Un galvenais - pašai šķita, ka tieši tā arī būs, jo Garas vasaras apmeklējums nevarēja palikt bez sekām - pārāk jau nu daudz tur cilvēku un enerģiju bija apkopots.
Lūk, Garā vasara apmeklēju Enģeļu semināru, ko vadīja jaukā Maija, pie kura esmu turpinājusi iet arī vēlāk, reti, bet tomēr. Šajā vēlākajā apmeklējumā aprunājos ar kādu vīrieti, kas ieteica man painteresēties par antroposofiju un tā kā man galvā jau bija ideja par kādām regulārākām mācībām visu to garīgi-ezotērisko tematu sakarā, tad tur esmu arī bijusi 2x. Neesmu gan droša, vai turpināšu, jo ideja it kā ir, bet izpildījums tāds mazliet haotisks un trūkst dinamikas. Jā, bet mana vārda diena aizveda mani pie bijušās kursabiedrenes, kuras darba kolēģe organizē ajūrvēdisko ēdienu kursus, kurus arī apmeklēju.
Interesanti, pa kuru diedziņu aiziešu tālāk? Kaut ko intensīvi meklēju, ka gribas domāt - atradīšu!

sestdiena, 2011. gada 12. novembris

No -Tikums

Jauks patriotiskās nedēļas sākums - 11.11.11., svecītes, dziesmas un alus! Kopš esmu korporācijā, patriotisms  nostabilizējies par bezgala dabisku dzīvesveida sastāvdaļu.
Off topic. Divas reizes piefiksēju, ka mani pārņēma tādas pretrunīgas sajūtas, veroties vīriešu žurnālu lapās, kur sevi kailām krūtīm eksponēja divas daiļas un precētas jaunkundzes. Vai tas ir labi, ka precēta sieviete ļauj savus daiļumus apskatīt pilnā krāšņumā visiem, kas to vēlas? Ārprāc, man ir kaut kāds konservatīvisms piemeties:)

P.S.Pēc nedēļas atklāju, ka šis bija mans 111. ieraksts blogā. O-OU!

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

ikdiena

Tā kā kāds šo arī lasa, tad ir arī jāraksta, ja šitais saucas blogs.
Diez kā tas sanāk, ka ik pa brīdim mainās iekšējā sajūta, no "bļāviens, kā viss ir apnicis" līdz "ai, cik viss ir ļoti labi". Kāpēc tas tā - iekšējā emocionālā nestabilitāte (no surprise) vai vētras un dziņas, kas esot tik raksturīgas šim laikam - enerģētiski piesātinātam un prasīgam pret katra cilvēka izaugsmi (un tas vainagosies 2012.g., bet tas jau ir cits stāsts:). Lai nu kā, vislabākā sajūta ir tad, kad nav laika domāt un iedziļināties, bet vienkārši dzīvot. Uuuun, lai kaut ko vērtīgu es vēl būtu pateikusi, jāuzsver, ka šīs brīvdienas lielā lielumā bija ļoti labas un atbilda nesenajā sieviešu seminārā dzirdētajām norādēm - piektdienā sievietei ir jāpucējas, jo tā ir Venēras diena (done - Mārtiņdiena!), sestdienā nevajag strādāt nemaz, jo tā ir Saturna diena (done - sejas maska, draudzenes, ballīte ar boulingu), bet svētdiena, nu svētdiena bija vienkārši laba, gan atpūta (Jūrmalas mājiņas un ieliņas), gan mājasdarbiņi.
Love and enjoy!

svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

teijāteris

Ārprāc, blogs ir panīcis, rakstīt negribas - to tik vien daru, kā drukāju darbā - darba un sociālo tīklu un savām vajadzībām, un te vairs negribas ne-maz. Bet jāpaspēj kaut kas ierakstīt, kamēr vēl oktobris, jo oktobris ir bijis varen labs mēnesis... piemēram šodienā, lieliskajā Pedvāles braucienā:)
Galvenais jau tas, ka mākslas un kultūras dievs man ir devis brīnumainu iespēju pēdējā laikā apmeklēt daudz visa kā (notikušā secībā):
*ceturtdiena - krievu improvizācijas teātris Start. Smieties var arī pa krievisko;
*piektdiena -  Arī gudrinieks pārskatās NT. Tipa smieklīgi un ar jēgu, bet brīžam garlaikojos;
*sestdiena - Crazy, stupid love FC. Ļoti patika filma, izsmējos, lieku reizi nodomāju, cik forši ir būt kopā ar savu īsto cilvēku, lai arī tas neko negarantē;
*svētdiena - Otello JRT. Patika, bet mazliet sagarlaikoja dramaturģiskā līnija, kas taču pats Šekspīrs -  bet tik lētticīgs (melnais) vīrietis attēlots un viņa mīlestība;
*otrdiena - Primadonnas  DT. Neplānoti nokļuvu, izsmējos līdz asarām un neko nezinu par pieticīgām anotācijām un nievājošiem komentāriem. Smieklam noder:)
*sestdiena - Oblomovs JRT. Šis bija pamatīgākais gabals, jo 4h kopsummā. Un it kā smieties arī par ko, bet pasmagi, ja tā padomā - par vīrieti, kas noslēpies no dzīves savā istabiņā un gultā, ļaujot sevi aptekalēt kalpam Zaharam (izcils Daudziņš), atmetot ar roku visiem saviem sapņiem, zaudējot mīlestību un draugus. Ļoti patika skatuves iekārtojums - putekļi, netīrie stūri...
Ak, teātris, tā burvība, tā atkarība - aizmiršanās, skatīšanās un citu dzīvēm, pārdomas, izklaide un izejamais pasākums, viss reizē!

Vēl interesanti bija tas, ka lieku reizi aizgāju paklausīties, kāds ir sievietes dzīves uzdevums no vēdiskā viedokļa. Nu ko - kalpot vīrietim! Ne jau tā, ka kājas bučot, bet: sievietei - māja, vīrietim - nest mājās naudu. It kā tradicionālā (patriarhālā) dzīves kārtība, no kuras esam laimīgi tikušas vaļā tikai pagājušajā gs. Bet varbūt tas nemaz nav tik greizi, varbūt tiešām ierastā dzīves kārtībā ir vispareizākā un dabiskākā, ar noteikumu, ka tā ir harmoniska izvēle abiem dzimumiem, balstīta savstarpējā mīlestībā un cieņā. Galvenais jebkurā gadījumā - lai ir iespēja izvēlēties, lai nav nekāda despotisma un kaut kādu dzīves lomu uzspiešanas. 

svētdiena, 2011. gada 2. oktobris

Brigaderes bērni

Vispār es varētu rakstīt tikai par to, cik ļoti jauks rudens šoruden padevies. Saulains, silts un sauss  - riktīgs sss katrās brīvdienās. Un svētlaimīgi mierīga dabas baudīšana komplektā. Sestdien arī - sanāca būt Tērvetē un staigāties pa Pasaku mežu - ar rūķiem un visādiem jaukiem koka izstrādājumiem naivisma stilā - kavēju sev laiku, gaidīdama kādu sacensību beigas. Staigāju, baudīju un domāju, cik lieliski te būtu staigāties ar bērniem, kas tur bija veseliem lērumiem. Un vispār - izrādījās, ka tajā dienā bija Annas Brigaderes 150. dzimšanas diena. Vai var būt vēl skaistāk? Biju pat plānojusi tajā pat vakarā apmeklēt arī kādu ar Brigaderes jubileju saistītu pasākumu Rīgā, bet nokavējos, nu neko, vakars šā kā tā bija izdevies.
Un vēl man nemitīgi apkārt gozējas domas par bērniem - vai nu aiz tā, ka iestājies tāds mierīgs dzīves plūdums un gribas kādas pārmaiņas, vai nu aiz tā, ka sabiedrības stereotipi pieņemas spēkā, vai nu aiz hormoniem varbūt, vai varbūt tiešām tāpēc, ka gribas:))) - bet daudz domāju par bērniem, skatos uz viņiem un domāju:)) Un visu laiku liekas, ka viņu tik daudz man apkārt, uz katra ielu stūra, katrā pasākumā. Tuvojas:)

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

homo erectus

Pavadīju vienkārši lielisku nedēļas nogali! Tāds mierīgs prieks no sestdienas līdz svētdienai! Mana saulainā draudzene made my day in sestdiena - sarunas un pastaigas, saldēts jogurts tajā jaunajā Jo-jo kafejnīcā ar milzum daudz šokolādes knipuķiem, kino un Andrejsalas māksla Baltās nakts ietvaros.
Uh, un uz kādu filmu mēs bijām - homo@lv - par praida rīkotājiem Latvijā, to jezgu, kas sacēlās visās malās, partijām, Dimiteriem, baznīcām, kakām, mācītājiem, kāzām u.tml. Jāsaka, ka es esmu diezgan liberāla - mani nesatrauc viendzimuma attiecības un to afišēšana. Ja man kaut kas nepatīk, tad tā ir vardarbība, korupcija, uzmācība, demagoģija, populisms, rupjība, šaurpierainība un tādā garā jebkuras orientācijas cilvēka izpildījumā. Nezinu, varbūt nemanu daudz kaislīgos apskāvienos slīgstošu zēnu savā apkārtnē, tāpēc tāda tolerance:)) Bet jāteic, ka filmā visi tie geju un lesbiešu nīdēji lielākoties tika attēloti kā mazizglītoti, puspaģiraini sprukstiņi, kuri uzskata, ka vienīgais īstais grēks un pasaules bojāejas cēlonis ir homīši. Droši vien arī kino mēdz būt tendenciozs:)
Savukārt svētdienu man "uztaisīja" brīnišķīgie laika apstākļi un manas ģimenes sievietes ar gardām ēdmaņām, gaaaaru pastaigu gar jūru un visaptverošu pozitīvu mieru. Āmen!

piektdiena, 2011. gada 9. septembris

Dzīve un nāve

Pa slimošanas/puņķu laiku noskatījos divas filmas: vienu intelektuālu - Departures - pat nezinu, latviski varētu tulkot kā Izvadīšanas. Jo tā ir japāņu, dabūjusi Oskaru un kaudzi citu balvu. Stāsts ir par puisi, kas spiests pamest čella spēli un dabū darbu kā izvadītājs, kas Japānā ir vesela māksla - cilvēka sagatavošana bērēm, radinieku klātbūtnē viņu ietērpjot mirstamajās drānās, uzkrāsojot. Filma, kā jau pie japāņiem, lēna, gleznaina, ar ne tik daudz vārdiem, kā izteiksmīgiem kadriem un sajūtām. Un arī viņa sieva laika gaitā izprot un pieņem šo nodarbošanos un galā beigās viņš izvada savu tēvu, ko nebija redzējis 30 gadus, tādā veidā atrodot spēju piedot viņam. Katrā ziņā estētisks veids, kā parādīt nāvi un redzēt, cik cilvēki uzvedas līdzīgi un reizē - pārsteidzoši - mirušā tuvumā. Visā tajā hokeja drāmā apliecinājums - dzīvojiet un mīliet, kamēr vēl dzīvi!
Otra bija mazāk intelektuāla, bet toties kustīgāka - sākumā plānots daudz seksa bez emocionālas pieķeršanās, lai arī skaidri zināms, ka pēc regulāras seksuālas saskares neizbēgami rodas arī emocionāla saskare. Arī Portmanei, kura, lai radītu filmas "sarežģījumu", visu laiku laužas, ka nu galīgi nav domāta attiecībām un neko vairāk negribot, bet tad, paldies Dievam, filmas pēdējā sestdaļā apķeras un visi laimīgi. No strings attached.

svētdiena, 2011. gada 4. septembris

The bridge across forever

Piebeidzu Baha "Tilts pāri mūžībai" un beigu garša palika tīri laba - tajā brīdi, kad viņi tomēr saprata, ka ir viens otram īstie un var dzīvot kopā, attīstoties un mīlot, iestājās miers. Un izrādījās, ka viņi kopā var ļoti daudz. Varbūt kādam liksies dīvani, bet man tik ļoti patīk, ka viņi kopā mācās nonākt ārpus sava ķermeņa - jo tas būtu veids, kā nomirt tad, kad abi to vēlas un vienlaicīgi. Un kā viņš satiek sevi paralēlās pasaulēs - nākotnē un pagātnē, dzīvojot ar pārliecību, ka katram ir neskaitāmas vienlaicīgas dzīves, atkarībā no tā, pa kuru ceļu izvēlas iet. Man ļoti patīk, cik atklāti viņi var būt viens pret otru, saprast un uzklausīt, runāties stundām ilgi un nebeidzami sajūsmināties viens par otru, arī iekārojot viens otru.
Šķiet, ka tādām ir jābūt attiecībām - kopā kļūst arvien interesantāk un skaistāk, abiem attīstoties vienā virzienā. Jā, un beigās viņi sāk uzstāties ar lekcijām par sevi, savu dzīvi un pieredzi, stāstot, ka katram cilvēkam ir sava otrā puse jeb - radniecīgā dvēsele - un tā ir jāsagaida. Ir gan teorijas, kas ābola otrās puses  uzskata par aplamu sevis mānīšanu.
Pie tam, izrādās, ka viss grāmatā aprakstītais ir īsts, bet pāris pēc 20 gadiem ir izšķīries. To es būtu gribējusi nezināt.

pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

vasara/rudens

Ahh, lieliska nedēļas nogale gandrīz tikai un vienīgi svaigā gaisā - kas var būt labāks par šo! Pēdējā laiks prieks par velo aktivitātēm - Ilegal race trakais skrējiens pa Rīgu, Carnikavas ezeri!
Kā arī jaunais mācību gads sākas ar visiem priekiem un pienākumiem un jaunu interešu meklējumiem. 1.septembrī jau kādu laiku uz skolu nav jāiet, bet joprojām ir sajūta, ka rudenī sākas jauns cēliens. Jauns gadalaiks pirmām kārtām.
Tā, starp citu, atgādinu sev, ka - lai dabūtu to, ko gribas, sākumā ir jāzina, ko gribas. Jādod zināt un tad jādara viss, lai īstenotu. 

piektdiena, 2011. gada 19. augusts

par to

Kad viskautkas notiek, ir vismazākā vēlme par šo visu plaši izteikties. Jāatzīmē, ka pusaugusts man pagāja lieliskā atvaļinājumā, kas ietvēra daudz svaiga gaisa Iecavā, Kurzemē un Siguldā. Un mazliet arī Rīgā.
Jau zināju, ka vajadzēja uzrakstīt tad, kad man emocijiņa saslēdzās, bet nu tagad jāpiemin, gribi, vai negribi. Noskatījos "Likteņa labotājus", ko jau kādu laika ieteica jogas Baiba. Patika - gan doma, ka var mainīt likteni - var, pat ja tas ir iepriekš uzrakstīts. Un vēl man patika tā svaigā iemīlēšanās sajūta, visas gaidas, tikšanās prieks un līksme par to, ka esi saticis savu īsto.
Filma man saslēdzās ar grāmatu - paņēmu Ričarda Baha "Tilts pāri mūžība", jo autoru zināju kā labu. Man bibliotēkā piemīt abnormāla nespēja izlemt, kuru grāmatu ņemt un beigās negribas nevienu, bet kaut kas ir jāņem, jo tūlīt vērs ciet. Paņēmu un, ne jau tā, ka vīlos, bet bišķin jau izbesījusi galvenā varoņa filozofēšana par to, ka viņš meklē savu īsto un vienīgo, bet, kad atrod, tad viņam bez maz vai degunā jāiebaksta, lai viņš ieraudzītu un kārtējo reizi nepazaudētu.

Lūk, un tādā lieliskā saslēgumā es devos uz savu ...hmmm, drosmīgāko vasaras piedzīvojumu - festivālu "Gara vasara". Devos kā brīvprātīgā - jo tad bez dalības maksas, bet jātulko pāris pasniedzēju nodarbības. Ko lai saka - laiku pa laikam ir nepieciešams kāds izaicinājums, kas izsit no komforta zonas un piedevās arī garīgā barība. Devos turp, nevienu nepazīdama, bet elektroniskie līdzekļi deva iespēju atrast nokļūšanas biedrus, kas izvērtās jaukā kompānijā.
Es pašā vidiņā, rozā jakā, cenšos pareizi tulkot un sekoju līdzi pariktes uzsliešanai:)
Pasākums bija jauks, neparasts, maģisks. Daudz jauna, daudz mīļuma un runāšanās par visu to, ko ikdienā domāju, arī parastās iekšējās neapmierinātībiņas. Asaras lija trijās nodarbībās - vienā par bērnību, otrā par mīļumu no svešiem cilvēkiem, trešajā - vot nezinu, pasniedzējs saka, ka no vēdera bija jāsit ar elpu laukā visas dusmas vai bēdas, nu tad arī situ:).
Tulkošana - ļoti saistoša, spraiga nodarbe, par ko dažās reizēs biju nejēgā satraukusies. Bet, paldies Dievam, šajā pasākumā visi ir ļoti easy going, dažkārt tas nāk par labu:).
Nu re - atkal viens ceļa stabiņš, rādītājs, kur doties, kur meklēt....

trešdiena, 2011. gada 10. augusts

Role models

Esmu piefiksējusi, ka mēdzu pārņemt paradumus no man apkārt esošiem cilvēkiem. Dažkārt trāpīgus izteicienus - piesavinos un lietoju, kamēr nolietojas, jo pašai ļoti patīk. Dažkārt kādus ģerbšanās elementus. Dažkārt kādu emocijas ekspresiju, kas izskatās smieklīgi vai, gluži otrādi, cienīgi. Piefiksēju, ka mēdzu pārņemt arī izturēšanās veidu - ja man apkārt esošie strīdas, arī pašai liekas, ka tā jāreaģē uz nebūšanām. Ja apkārtējie ir tik mierīgi un laipni kā roņi jūras krastā, arī mani pārņem šis mīlīgais komunikācijas veids.
Ārprāc, cik liela nozīme ir vecākiem šajā lietā! Bērni taču mēdz viņus kopēt vienkārši 1:1, kamēr izaug un saprot, ka var arī citādāk, bet grūti jau tos ieaugušos paradumus mainīt.

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

vasara continued

Kā man patīk vasara un sajūta, ka var no rīta piecelties, paņemt glāzi ūdens un basām kājām iebrist zaļā, rasas klātā mauriņā! lovelovelove:) Un patīkamā apziņa, kas viss vel turpinās!
Nākamais punkts  GGG+Z? projektā arī izpildīts. Ak, literatūras profilkurss un vidusskola - gadi iet uz priekšu un sentiments aug:)

svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

jūlijs matos

Uh, sēžu savas Iecavas mājas otrajā stāvā, ar vasaru aiz loga un skatos, ka līdzīga sajūta tai, kāda ir tagad, pagājušajā gadā bijusi 6.aug. Vispār ārprāts, cik cikliska mana dzīve, mans gada-laikos sadalītais gads. Tomēr, atšķirībā no tās reizes, šoreiz man vēl priekšā atvaļinājums, nekur nav jāskrien, jāņogas vēl dabūšu saēsties un ciemata vasaras sajūta vēl dabūs manī iesūkties, kamēr apniks un došos pretī Rīgai, bet vēl ne darbam.

Visu laiku prasās uzrakstīt, ka pēdējā laikā mani piemeklējis mazliet slāvisks piesitiens. Tādā nozīmē, ka gandrīz bez sāls esmu nolocījusi divas Mariņinas grāmatas. Prasījās kaut ko "vieglāku", izmantoju šo labi pārbaudīto vērtību un aizrāvos tā, ka abus ķieģeļus piebeidzu fantastiskā ātrumā. Pie tam pēdējā grāmata pat bija ezotērisks blakus temats - arī Kamenska saprata, ka visas sāpes ķermenī rodas no domām. Atšķirībā no manis, viņa ļoti intensīvi praktizēja piedošanu un atlaišanu  - sev un citiem - un tika galā. Kad kārtīgi "ielasos", dažkārt mēdzu sākt domāt tā, kā galvenais varonis, pašai interesanti justies kā izmeklētājai:)
Ā, nu paralēli šim slāviskumam paskatos arī Jauno Vilni, bet ar to nedrīkstot lepoties, he he.

Un arī, tā, starp citu, es sapratu, ka neesmu no dižām runātājām. Pareizāk sakot, man patīk runāt tad, kad jūtu - pazīstu šo vidi, manī klausās un labvēlīgi pieņem. Protams, ir izņēmumi un vajag runāt visādās situācijās. Bet kaut kā pēdējā laikā liekas, ka ir slinkums vai varbūt - slinkums pārvarēt nedrošību, un runāt tajās situācijās, kad nejūtos komfortabli. Liekas, ai, es varētu nepateikt arī neko, jo kādam tam gala beigās būs nozīme.
Te nu jāsaka, ka man vienmēr ir bijis priekšstats, ka laimīgs cilvēks var būt tikai pašpārliecināts cilvēks, attiecīgi tāds, kas daudz runā, nebaidās izteikt revolucionārus viedokļus, stīdēties, jo viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tādejādi iegūstot draugus un cieņu apkārtējo acīs (naidniekus arī, bet to mēs neapskatīsim). Bet es esmu sapratusi, ka jūtos ļoti komfortabli klausoties - tajās reizēs, kad man negribas runāt. Es nezinu, vai esmu samierinājusies ar to, ka neatbilstu savam priekšstatam par laimīgu cilvēku vai arī mani priekšstati mazliet grozījušies.
Vasara!

otrdiena, 2011. gada 19. jūlijs

annual

Pat nezinu, vai kaut kas par Positivus jāraksta - nu bija labi, kā vienmēr, draudzīgi, atvērti, emocijām bagāti. Hurts un tā. Zūd tā pirmreizējuma garša. Bet nu es te tikai formas pēc pasūkstos. Patiesībā biju priecīga:
Bet tā kā es esmu bezgala dziļdomīga, tad, lūk, vēl viena gudrību bildīte par mūžīgajām vērtībām:



trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

9)****%V@_

Caura riepa. Tieši šovakar, kad es gribēju piedalīties pilsētas piedzīvojumu sacensībās.
Ko visums man ar to gribēja pateikt?
Labi, spazmošanās gandrīz pārgāja, ķiršus izēdu visus un iestājies letāls miers.

ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

tabletes

Nesen noskatījāmies Blaknes jeb Blakusparādības, bet tas pirmais nosaukums ir stilīgāks:)! Un man riktīgi patika! Stāsts ir par to, kā ne visai veiksmīgs vīrietis tiek pie tabletēm, kas ļauj viņa smadzenēm darboties ar 100% potenciālu jeb, tā teikt, kļūt par "better version of me" - realizē visu, kas tevī ir. Jāsaka, ka puisis ne visu izdarīja gudri un izrādījās, ka arī tabletēm ir blaknes un bez tabletēm kļūsti par nespējnieku.
Vārdu sakot, stāsts iz fantastikas, bet āķis ir iemests - ko Tu darītu, ja nebūtu slinks, kautrīgs, aizmāršīgs, neuzņēmīgs..utt. Jo - kā allaž jāsecina - mēs varam visu un visie tie "nevaru" ir mūsu galvā - ja runājam par ne-pārcilvēcīgām lietām.
Un vēl, protams, man radās eksistenciālas pārdomas par to, ko darītu es. Tā kā man šodien ir dzimšanas diena un es ieeju pēdējā savas trešās desmitgades nogrieznī, šī doma kļūst pagalam akūta. Un es zinu, ka galvenais ir būt apmierinātam un laimīgam, vienalga ko tur pase rāda, bet man arvien sāk šķist, ka ir kaut kas jāpaspēj, jo vidēji statistiski dzīvei atvēlētais laika garums rūk ar katru dienu (optimisms burtiski kūsā manī:).
Jāpaspēj būt laimīgai, neļaujot ietekmēties no katras detaļas, kas notiek apkārtējā vidē + vēl pāris lietas, kas noliktas manā mazajā vēlmju stūrīti.

pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

attiecības

Vispār visa dzīve sastāv no attiecībām. No attiecībām vai domāšanas par tām.
Attiecības ar kolēģiem, vecākiem, draugiem, trolejbusa līdzbraucējiem, valsti, bet visvairāk jau ar mīļotajiem. Jo šīs attiecības visvairāk glauda mūsu ego un visvairāk to sāpina. Un, lai kā negribētos, sanāk salīdzināt, tiekties pēc iedomātiem ideāliem.
Un vispatīkamāk ir uzzināt, ka nemaz nav tādu ideālu, vai, pareizāk sakot, citiem nekad ideālais nebūs tāds, kā Tev. Un tāpēc man ļoti patīk Kondrašina un viņa sievas Bogdanas intervija žurnālā Santa (Febr.2010), ko es ik pa brīdim pašķirstu, ja gribas pasmieties un pārliecināties, ka mīlošām attiecībām netraucē ne alkohols, ne plikas meitenes:).
Stāsts ir par to, ka fotogrāfs diezgan smagi dzēra, bet meitene bija samīlējusies un to visu laida pār galvu septiņus gadus, līdz izdomāja, ka grib no viņa bērnu, bet bez sliktas iedzimtības. Kondrašins atmet dzeršanu un smēķēšanu un tā rezultātā kādu pusotru gadu kļūst nīgrs, piekasīgs, naktīs svīst kā ārprātīgs un zaudē interesi par seksu, jo skaidrā mesties viens otram virsū nebija pierasts.Un tad viņi sāk kopīgi strādāt ar Kondrašina projektiem. Viņš ir ārprātā greizsirdīgs un grib, lai sieva vienmēr ir viņa tuvumā, viņš vienmēr ēd vienu un to pašu, bet viņa katru reizi restorānā ņem ko jaunu. Un tad viņiem piedzimst meitiņa. Bogdana ir metru virs zemes pusgadu, bet Kondrašins ir tīri sapūties, ka ģimenē ir vēl viens cilvēks un sieva nevar viņam vairs efektīvi palīdzēt darbos. Viņi atdzīstas, ka pusgadu pēc kāzām gandrīz izšķīrās - viņai bija sajūta, ka nu ir noķerta būrīti, jo patika dzīvot ar sajūtu, ka jebkurā brīdi var aiziet.
Jā, bet viņa zina, ka neatrisināmu problēmu nav!

pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

Jaka

Zō, vasara started. Bet vēl, runājot par vienu pavasara tematu, jāizstāsta viens stāsts. Parasti saka, ka ir tāda "pavasara tīrīšana", man gan viens liels apģērbu maiss vēl tikai gaida savus nākamos īpašniekus, jo Sarkanā krusta mantu pieņemšanas punkti atrodas kaut kur galīgi ne manā trajektorijā. Bet dažus labākus drēbju gabalus es nesu uz Otru elpu - i sociāli atbildīgi, i māja brīvāka.
Tur es nesen aiznesu vienu vecu, sarkanu ādas jaku. Jaka ir īpaša ar to, ka to brālis atnesa man no kaut kādas pestītāju (Pestīšanas armija) vai kādu citu kristīga rakstura humpalu dāvanu kaudzes, kad es vēl mācījos pamatskolā. Un man tā jaka riktīgi patika. Sākumā vajadzēja pat atlocīt piedurknes. Un es to regulāri vilku ārā no skapja pavasaros un krāsa pamazām bruka no pleciem. Reiz viena uzņēmīga klasesbiedrene pat gribēja jaku atpirkt, kas neapšaubāmi cēla jakas vērtību manās acīs. Bet jaka palika manā īpašumā.
Pēdējos gados piefiksēju, ka siltajā sezonā to velku ārā arvien retāk, tikai noskatos uz to skapja stūrī, līdz sapratu - laiks atvadīties.
Interesanti, kas to valkās pēc manis? Ceru, tā neieguls kādos noliktavu plauktos. Ja es būtu kaut kāds neredzams lidonis, es uztaisītu filmu par jaku un tās nēsātājiem gadu garumā. Zinu, tāda ideja jau ir bijusi.

piektdiena, 2011. gada 27. maijs

1000 un 1

Pavisam nesen man gadījās redzēt labu filmu. Un nemaz negaidīju, ka patiks, jo trilleris un sprāgst un tādā garā. Bet nu - ir, ir, ir! Pirmkods - par to, kā iespējams nonākt atpakaļ nākotnē, iedēstot pusmiruša vīrieša imagināro tēlu 8 minūšu atmiņas rullīti, ko pirms nāvējoša sprādziena spējis atcerēties viens no upuriem. Nu tur kvantu fizika piesaukta un tā. Un beigās, protams, izrādās, ka tur nav nekādas 8 minūtes, ka tā var būt vesela paralēlā realitāte. Kaut kas idejiski sasaucas ar Durvis aizveras - kur bija parādītas divas realitātes sievietes dzīvē, atkarībā no tā, vai viņa paspēj/nepaspēj iekāpt vilcienā.
Un vispār jau pastāv tāds domātāju novirziens, kas uzskata, ka pasaulē pastāv miljoniem paralēlo realitāšu, bet mēs redzam tikat to vienu, savējo, bet blakus ir vēl citas, kurās mēs neiestājāmies tajā augstskolā, aizgājām uz to randiņu, pieņēmām to darba piedāvājumu, neaizbraucām uz vasarnīcu Jāņos un tādā garā.

Sen es lasīju Ričarda Baha grāmatu "Viens", kur autors bija gājis vēl tālāk - pāris lido hidroplānā virs tāda kā okeāna, kur apakšā vijas simtiem spožu taciņu - abu dzīves notikumi pagātnē, tagadnē, nākotnē un visi iepējamie dzīves pavērsieni un viņi var iegremdēties jebkurā brīdi un apskatīties, kas notika un kas varēja notikt, var brīvi ceļot starp šīm realitātēm. Un, man šķiet, autora galvenā doma bija, ka to var jebkurš:)

svētdiena, 2011. gada 22. maijs

tikumi

Pēdējā laikā manā apkārtnē  aktualizējušās diskusijas par tikumību. Liekas - kas? Vai tad 21.gs. vispār ir kaut kas neatļauts (ja neņem vērā kriminālkodeksu)? Izrādās ir. Tā pati vecā labā tikumības tēma, sieviete un vīrieši viņas mūžā, ja īsumā.
Patiesībā pārsteidzoši, cik lielu troksni šādas diskusijas rada, cik daudz ir viedokļu un vienīgo balto patiesību. It kā visi esam moderni un darām, ko gribam, bet patiesībā arī tradicionālām vērtībām joprojām ir liels spēks. Un, cik maz gadu ir starp paaudzēm, no kurām viena ir konservatīva līdz kaulam, bet otra liberāla līdz visatļautībai.
Ja nu man kaut kas nav pieņemams, tad tas ir radikālisms un savas patiesības uzskatīšana (uzspiešana) par vienīgo pareizo - reliģijā, politikā, dzīvē. Protams, tas man pašai neliedz veidot diezgan konkrētu viedokli par kaut ko un pieņemt to par sev labāko:).
Bet kāda jēga no diskusijām par tikumību, ja abas puses ir ar pilnīgi pretējiem uzskatiem. Patiesībā tā ir vecā labā spēlīte par to, kurš no mums ir labāks (vai gudrāks). Jo es domāju tā un, ja Tu man nepiekrīti, tad esi: stulbs, neinteliģents, nepieredzējis, jau vecs, vēl jauns, liekulis, subjektīvs.
Bet droši vien, kā vienmēr, viss ir relatīvs. Vienā sabiedrībā par Tavu tikumības izpratni Tevi nomētās ar akmeņiem, citā Tu kļūsi par miljonāru. Un - atkal jau - ja esi laimīgs, tad dari to, ko dari. Bet nevajag mani pārliecināt, ka arī es būšu laimīga, darot tieši to, ko Tu.

svētdiena, 2011. gada 1. maijs

activ

Un vispār, starp citu, protams, ka jau Lieldienās tika atklāta velo un laivu sezona. Velo ir mūžam dzīvs un dzīvības eliksīrs biroja krēsla nomocītam astes kaulam.
Par laivām man pašai brīnums - izbraucām pa AMATU! Lai apgāztos gan tajā laikā vajadzēja diezgan stipri nepaveikties, bet manam ekstrēma līmenim gana!

komentāri

Dažkārt no interneta komentāriem un komentētājiem - nenosmieties:)) Šis bija pēc fantastiskā Lindas Leen atkalatgriešanās koncerta Dzintaru koncertzālē.

·                                 nekas jauns 09.09.2008 00:31
Pašsacerētu dziesmu savai mātei izpilda visi dziedātāji savos jubilejas un solokoncertos. Tas nav nekas jauns, tā ir pieņemts. Katrā koncertā tas ir emocionālākais brīdis. Tā parasti vēl efektīgāk skan no dziedātāja-vīrieša.
·                                 Vērtēt komentāru:
1 balle2 balles3 balles4 balles5 balles
Vērtējums: 5 Balsu skaits:3 x
:? » nekas jauns 09.09.2008 00:35
Skaidrs, ka no dziedātāja - vīrieša. Vai jo īpaši - no vienkājaina transvestīta liliputa nēģera, tas ir vēl daudz efektīgāk. Ar galvu arī draudzējies?

ceturtdiena, 2011. gada 21. aprīlis

lately

Wahhhh...ierakstu biežums jeb retums apliecina manu nenormāli intensīvo sabiedrisko dzīvi ārpus monitora robežām. Tas viss, protams, saistīts ar VCFI un maniem audzinātājas pienākumiem. Āāāā, bet nu nu nav jau tik traki, gala beigās pavasaris ir klāt un semestris tuvojas beigām un īstenībā intensitāte ir tieši tas, kas vajadzīgs aktīvai rīdziniecei, kas par bērniem vēl tikai domā. Paplašinu savas robežas! Informācijas plūsmas un organizācijas/kontroles apsēstības ielenkumā.
Visu laiku domāju - un kas teicis, ka vajag šitā, darbiņš, mājiņas, tusiņš, epastiņš, kino, Rimi, a davai uz Āfriku bērniem valodu mācīt, i galva brīvāka, i izraušanās no riņķa danča un "pareizības".
Kad es uzzināju par vienas paziņas panākumiem karjeras jomā, uzreiz nodomāju - re kā, ir divu veidu cilvēki, pārfrāzējot - vieni dzīvo, lai strādātu, otri strādā, lai dzīvotu. Nelaba nojauta, ka es pie tiem otrajiem.
Man ir svarīgi, lai tas darbs, par ko algu maksā, būtu patīkams, noderīgs, ar labiem kolēģiem un atalgojumu, pats par sevi. BET es priecīga arī esmu, ja man darbs netraucē dzīvot - ja man ir savas brīvdienas un konkrēts darba laiks un darba laikā varu kādu epastu yahoo uzsist un brīvā laikā pārāk daudz nelauzīt galvu, kas tur darbā vēl jāsakārto.
NĒ, NU PROTAMS, (atkāpe, ja nu darba devējs šo lasa:) - es cenšos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, veikt uzlabojumus un pat būt darbā ārpus noteiktā laika. Un, patiesībā, jo man vairāk darbs patīk, jo vairāk es tam sevi varu veltīt. Viva la darbs!

sestdiena, 2011. gada 2. aprīlis

Pt.-Se.

Par šo vīkendu, kas vēl nemaz nav beidzies, var izdarīt pāris labus secinājumus:
1)viss ir vienkāršāk un vieglāk, nekā Tu domā sākumā un galvenais, ka tas jau sen ir zināms. Tāpēc stress notiek tikai stresa pēc. Visas bumbiņas sakrīt vajadzīgajās bedrītēs pirms vēl golfa laukums uzcelts.
2)komunikācija ar vīriešiem dažkārt mēdz būt daudz vienkāršāka un patīkamāka, nekā ar sievietēm. Jo, pirmkārt, vienmēr var spiest uz flirta kārti. Otrkārt, viņi domā skaidrāk, vienkāršāk un necepjas par nebūtiskiem sīkumiem, to, kas varētu-notikt-bet-neviens-nezina-kad-un-kā, viņi daudz mazāk aprunā citus vīriešus (vai sievietes) un runā par lietu būtību, nevis to, kādā tonī viņa man to pateica un kā es tagad viņai pateikšu pretī vai to, ka viņam tagad ir jauna beibe, bet iepriekšējā salaiž ar viņa brālēna drauga tēvu. Treškārt, viņi ir baigi foršie čomi - zvana, meklē, interesējas, atbalsta, iesaka, pasmejas par un ar Tevi un neatstāj vienu. Eh, kaut kāda skaudība par vīriešu draudzību sametās. Bet tas tikai šoreiz, citas reizes mēdz būt arī savadāk:)
3)ir tomēr burvība tajos pusgulētajos-pustukšu pudeļu malkošanas divdienniekos, ar smiekliem par visu un neko, atklātām sarunām un, kāpēc ne, arī pirti pa dienasvidu.
4) ja jūs, cilvēki turpināsiet škirties, runāt par šķiršanos, apsvērsiet domu padzīvot atsevišķi un tā tālāk, mana ticība ilgtspējīgai laulības institūcijai tiks sagrauta neatgriezeniski. Un tiešām - pat tur, kur es nekad to nebiju gaidījusi! Kas notiek, vai tiešām seriālā monogāmija IR jaunais dzīves modelis? Vai tiešām nav iespējams mīlēt vienu un būt ar viņu kopā visu mūžu...

svētdiena, 2011. gada 20. marts

Citāts

Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciālajiem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izskastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsu kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies sākumā smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik.
Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie. (Vilis Lācītis, "Stroika ar skatu uz Londonu").
Labi, ne visam piekritīšu - šo lietu var vērtēt no dažādiem aspektiem. Bet pamatdomu atbalstu.

svētdiena, 2011. gada 6. marts

skola

Neņemot vērā to, ka pēdējās dienas izklaidēju sevi ar iesnām un klepiem, šīs nedēļas piektajā darba dienā un pēdējā jeb 30.mēness dienā, kas tā vien domāta galu savilkšanai, tika īstenots pirmais solis GGG+Z? projekta īstenošanā.
Ok, nosaukumu es pati izdomāju:)
Bet projekts vienkāršs - satikt bijušos skolotājus no Iecavas skolas.  Mūsu bariņam, kas turas kopā no vidusskolas literatūras profilkursa klases ir doma satikt foršākos skolotājus jeb patiesībā - skolotājas. Un piektdien mēs satikām savu labo literatūras un latviešu valodas skolotāju Benitu, kas 10.klase aizgāja uz Rīgu un nu strādā par psihoterapeiti. Kas mani, protams, turpina fascinēt.
Un tikšanās bija emocionāla, mīļa. Varbūt ne gluži tāda, kā biju iedomājusies. Bet varbūt tieši tāpēc mums visām vajag satikties biežāk, lai turpinātu viena otru iepazīt un atkārtot.
Tas bija to vērts. Esmu lepna, ka to noorganizēju un ceru, ka viss pārējais projektā risināsies tik pat raiti. Domāju, ka tas ir abpusēji patīkami, galu galā 10+ gadi - laiks, lai varētu novērtēt pagājušo un par to papriecātos.

svētdiena, 2011. gada 27. februāris

Avotiņa

Man ļoti patīk Ilzes Avotiņas gleznas. Tās ir tik krāsainas, košas un priecīgas. Vismaz tas mazumiņš, ko esmu skatījusi. Tāds pastelīgs raibums. Kaut kas līdzīgs Elitai Patmalniecei (kas man arī patīk), tikai maigāk.
Ja man būtu daudz naudas un liela, gaiša virtuve ar dēļu grīdu, pie sienas stāvētu viņas (Avotiņas) glezna. Un vēl viena guļamistabā.

trešdiena, 2011. gada 16. februāris

gribulītis

Gribu vannā, pēc darba uzreiz mājās un vannā. Un nekur neskriet, neko nemeklēt. Siltumā, zem segas, ar žurnālu. Neko nekoordinēt. Nevienu epastu.
Please, friday, nāc atrāk.

svētdiena, 2011. gada 6. februāris

salīdzinājums

Viena krietna riekšava problēmu dzīvē rodas no salīdzināšanas. Re, nesen domāju, cik mana dzīve un attiecības ir labākas, mīļākās, attīstītākās nekā viņiem..., āāā, bet tad vienā brīdī - bet citiem viņiem noteikti ir vairāk smieklu, seksa, sapratnes un vēl viss kaut kas ar "s" un citiem burtiem.
Nu tak nav jēgas tam. Jāsalīdzina viss tikai ar sevi, ar savu iekšējo barometru. Tāpat kā jaunais mācību standarts fizkultūrā - nevis visi bērni tiek vērtēti ar vienu izpildes normu, bet gan salīdzināts viņu izpildījums gada sākumā un beigās - vai ir progress.

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

Atkal

This life is not about changing the world, this life is about changing yourself.  
Angliski kaut kā globālāk skan:)




piektdiena, 2011. gada 21. janvāris

Joga Nidra

Nesen atkal biju devusies vieglā transa jeb jogiskā miegā, ko sauc joga nidra (wikipedia). Dzīvē tas izpaužas tā, ka skolotāja lasa kādu tekstu vai runā par tēmu, bet mēs guļam uz paklājiņiem it kā miegā, bet ne aizmiguši - savdabīga meditācijas forma. Mūsu prāts, ap/zem apziņa darbojas, sekojot līdz lasītājam, kas parasti ir meditatīvs teksts,  liekot aizdomāties par savu dzīvi un palīdz ceļā uz harmoniju. Mēdz būt arī kādas vīzijas, sapņi, kur aizceļo gulētāja gars. Nu teorētiski.
Pasākums iet max stundu. Es tādā jogas miegā esmu gulējusi kādas reizes 4 šķiet. Un īstenībā nevienu reizi es neko īsti neesmu redzējusi, jo aizmiegu pie pirmajiem vārdiem un pamostos pie pēdējiem. Varbūt tas nav miegs, bet kaut kāds tik dziļš ceļojums, ko es pagaidām nevaru atcerēties, bet kaut kā abidna. Re, kolēģe stāsta, ka viņa lidojusi pāri zilai jūrai un runājusies ar kādu dievišķu būtni - es  savukārt pamodos pirms beigām, jo sāka spiest galvu un palika auksti.
Nedomājiet, ka esam galīgi ku-kū, jo sen visiem zināms, ka "būtiskais nav acīm redzams" un zeme nav tikai melns pikucis vien. Jāattīstās, jāmēģina tikt galā ar dzīves piedāvātajiem mezgliem. Bet joga nidra man pagaidām paliek kā vienkārši laba atpūta - pēc tās ir sajūta, ka pagājis ilgs, ilgs laiks un jūtos možāka.
Man laikam vēl nepienākas:)

otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

comedy

Mazs patīkams nieks (jo tā intelektuāļiem ir jāsaka par Holivudas filmām:), kas man vakarvakarā izraisīja smieklus un blāķiem pozitīvu emociju - Paraugdžeki!
Rupjības, bērni un beigās vienmēr uzvar naivums un mīlestība! Jouu!

piektdiena, 2011. gada 14. janvāris

Piektdiena

Priecīga esmu, ka nedēļa beigusies un rīta tumsā neatskanēs zvans un tam pretī nestiepsies mana miegainu instinktu modināta roka. Izgulēties!
Šodien bija tāda blīva darba diena. Pusdienas paēst nedabūju un nošancējos kārtīgi. Pārsvarā cilvēki radīja pozitīvas emocijas, tāpēc nesūdzos, bet uz beigām jau sāku atšālēties.
Un nu kārtējais piektdienas vakars bez īpaša eksaitmenta, siltā dzīvoklī un gulēt.
Nesaprotu, augšējiem kaimiņiem tiešām sekss ir katru vakaru vai ko viņi tur dara. Ja tā ir gulta, tad kratās tā, ka liekas, sienā tūlīt būs caurums un līdz pusistabai jau būs aizšļūkuši, bet nesen tak tikai dzīvokli izremontēja.

sestdiena, 2011. gada 8. janvāris

Vectēvs

I nemaz negribas, bet - lai visiem skaustu un es varētu nobeigt savu JRT triādi, uzrakstīšu, ka biju šonedēļ uz Vectēvu.
Es nezinu, biju vīlusies vai varbūt ne to gaidījusi, bet Daudziņa stāsti, trīs reālu vīriešu - veca drīzāk-komunista, antisemīta un abu pušu karavīra - man līdz galam... Kas ar to visu īsti bija domāts? Es šādus stāstus esmu dzirdējusi radio, lasījusi. Nē, tas ir ļoti, ļoti labi, ka šī tēma tiek cilāta, atgādināta, parādot, cik dažādi var vērtēt vienu vēstures notikumu un cik dažādi cilvēkus šie notikumi piemeklē. Bet es neesmu droša, ka tā pasniegšana forma bija pietiekami interesanta.
Lai gan, protams, aktieris ir ideāls un tas viss tik ļoti piestāvēja JRT. Un galvenais, ko paņemt, jau atkal tas pats - karš ir pilnīgi bezjēdzīgs un necilvēcīgs akts, ko nekad nevajag pieļaut un atbalstīt.

svētdiena, 2011. gada 2. janvāris

LJG

Tāāaaatad, jaunais gads ir iesācies un izrādās, nekas atkal nav radikāli mainījies un būs vien visas laimes, veselības, priekus un veiksmes jākaļ savām rociņām arī šogad.

Kas viennozīmīgi priecē - jau 2.janvārī tika vēlreiz iemēģinātas distanču slēpes, kuru nomu un plašas takas piedāvā netālu situētais Mežaparks. Ak, prieks un līksme, ar kvalitatīvu aparatūru tika izbraukāti fantastiski piesnigušie meži, viss tik balts un pūkains, ka sirds ietrīsas.
Lai gan varbūt tas no lielās piepūles, kājas šļūcinot:)