homo erectus

Pavadīju vienkārši lielisku nedēļas nogali! Tāds mierīgs prieks no sestdienas līdz svētdienai! Mana saulainā draudzene made my day in sestdiena - sarunas un pastaigas, saldēts jogurts tajā jaunajā Jo-jo kafejnīcā ar milzum daudz šokolādes knipuķiem, kino un Andrejsalas māksla Baltās nakts ietvaros.
Uh, un uz kādu filmu mēs bijām - homo@lv - par praida rīkotājiem Latvijā, to jezgu, kas sacēlās visās malās, partijām, Dimiteriem, baznīcām, kakām, mācītājiem, kāzām u.tml. Jāsaka, ka es esmu diezgan liberāla - mani nesatrauc viendzimuma attiecības un to afišēšana. Ja man kaut kas nepatīk, tad tā ir vardarbība, korupcija, uzmācība, demagoģija, populisms, rupjība, šaurpierainība un tādā garā jebkuras orientācijas cilvēka izpildījumā. Nezinu, varbūt nemanu daudz kaislīgos apskāvienos slīgstošu zēnu savā apkārtnē, tāpēc tāda tolerance:)) Bet jāteic, ka filmā visi tie geju un lesbiešu nīdēji lielākoties tika attēloti kā mazizglītoti, puspaģiraini sprukstiņi, kuri uzskata, ka vienīgais īstais grēks un pasaules bojāejas cēlonis ir homīši. Droši vien arī kino mēdz būt tendenciozs:)
Savukārt svētdienu man "uztaisīja" brīnišķīgie laika apstākļi un manas ģimenes sievietes ar gardām ēdmaņām, gaaaaru pastaigu gar jūru un visaptverošu pozitīvu mieru. Āmen!

Dzīve un nāve

Pa slimošanas/puņķu laiku noskatījos divas filmas: vienu intelektuālu - Departures - pat nezinu, latviski varētu tulkot kā Izvadīšanas. Jo tā ir japāņu, dabūjusi Oskaru un kaudzi citu balvu. Stāsts ir par puisi, kas spiests pamest čella spēli un dabū darbu kā izvadītājs, kas Japānā ir vesela māksla - cilvēka sagatavošana bērēm, radinieku klātbūtnē viņu ietērpjot mirstamajās drānās, uzkrāsojot. Filma, kā jau pie japāņiem, lēna, gleznaina, ar ne tik daudz vārdiem, kā izteiksmīgiem kadriem un sajūtām. Un arī viņa sieva laika gaitā izprot un pieņem šo nodarbošanos un galā beigās viņš izvada savu tēvu, ko nebija redzējis 30 gadus, tādā veidā atrodot spēju piedot viņam. Katrā ziņā estētisks veids, kā parādīt nāvi un redzēt, cik cilvēki uzvedas līdzīgi un reizē - pārsteidzoši - mirušā tuvumā. Visā tajā hokeja drāmā apliecinājums - dzīvojiet un mīliet, kamēr vēl dzīvi!
Otra bija mazāk intelektuāla, bet toties kustīgāka - sākumā plānots daudz seksa bez emocionālas pieķeršanās, lai arī skaidri zināms, ka pēc regulāras seksuālas saskares neizbēgami rodas arī emocionāla saskare. Arī Portmanei, kura, lai radītu filmas "sarežģījumu", visu laiku laužas, ka nu galīgi nav domāta attiecībām un neko vairāk negribot, bet tad, paldies Dievam, filmas pēdējā sestdaļā apķeras un visi laimīgi. No strings attached.

The bridge across forever

Piebeidzu Baha "Tilts pāri mūžībai" un beigu garša palika tīri laba - tajā brīdi, kad viņi tomēr saprata, ka ir viens otram īstie un var dzīvot kopā, attīstoties un mīlot, iestājās miers. Un izrādījās, ka viņi kopā var ļoti daudz. Varbūt kādam liksies dīvani, bet man tik ļoti patīk, ka viņi kopā mācās nonākt ārpus sava ķermeņa - jo tas būtu veids, kā nomirt tad, kad abi to vēlas un vienlaicīgi. Un kā viņš satiek sevi paralēlās pasaulēs - nākotnē un pagātnē, dzīvojot ar pārliecību, ka katram ir neskaitāmas vienlaicīgas dzīves, atkarībā no tā, pa kuru ceļu izvēlas iet. Man ļoti patīk, cik atklāti viņi var būt viens pret otru, saprast un uzklausīt, runāties stundām ilgi un nebeidzami sajūsmināties viens par otru, arī iekārojot viens otru.
Šķiet, ka tādām ir jābūt attiecībām - kopā kļūst arvien interesantāk un skaistāk, abiem attīstoties vienā virzienā. Jā, un beigās viņi sāk uzstāties ar lekcijām par sevi, savu dzīvi un pieredzi, stāstot, ka katram cilvēkam ir sava otrā puse jeb - radniecīgā dvēsele - un tā ir jāsagaida. Ir gan teorijas, kas ābola otrās puses  uzskata par aplamu sevis mānīšanu.
Pie tam, izrādās, ka viss grāmatā aprakstītais ir īsts, bet pāris pēc 20 gadiem ir izšķīries. To es būtu gribējusi nezināt.