otrdiena, 2012. gada 19. jūnijs

rrrrrrr!!!!

Esmu darba piemeklēta, uz labu vai ļaunu, bet tāds nu ir mans šī brīža jau dikti ieilgušais moments. Pēdējā laika labākais piedzīvojums ir bijis izbrauciens uz Vāciju, kur ar ļoti draudzīgu tehnikas tirgotāju palīdzību, es ne tikai atpūtos, bet arī braucu!!! ar!!! dažādu kalibru un komplektāciju traktoriem!!! pie stūres!!! Principā atliek vien secināt, ka viss ir galvā - ja vajag, es varu arī to darīt:).
Cita starpā mani piemeklējušas tādas dīvainas, sen nebijušas sajūtas - satiku cilvēku, kas vienkārši ir... hmmm, ļoti labs? Nu tāds, ka man īsti nav ar viņu par ko runāt, viņš nav no tiem, kas uzmanīgi klausās un uzdod jautājumus, man neko no viņa nevajag un, iespējams, ka tās ir tikai tādas jancīgas, konkrēto apstākļu diktētas sajūtiņas, kas drīz pāries, bet ir vienkārši labi zināt, ka tāds cilvēks ir un kaut kas pakrūtē sakustējās.

svētdiena, 2012. gada 10. jūnijs

Ledus

Šodien redzēju vienu no pārsteidzošākajām izrādēm ever. LEDUS. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību JRT Pārdaugavas zālē. Bez tā, ka bija daudz rupjību un dažādu, hmm, papretīgu detaļu, viss tik ļoti organiski izveidojās stāstā par viņiem - blondo un zilacaino cilvēku sugu - sirdscilvēkiem. Man šķita, ka aktieri arī spēlē ar sirdi vaļā.
Es vispār nesaprotu, kā viņi var to visu izspēlēt, kā tas viss var tik ļoti neizskatīties pēc teātra izrādes, bet dokumentāla stāsta - psiholoģiska eksperimenta arī skatītājiem. Un, protams,  sirds atvēršanās sasaistījās ar dzirdēto par šo laiku - ka sirds čakra veras vaļā, ka tā ir svarīgākā un apvieno sevī visas pārējās.
Vispār traki tas viss bija. Un es domāju par to, ka mums jādzīvo ar atvērtu sirdi. Par augstprātību - ka vieni ir izredzēti, bet citi - ar tukšu vidu. Par vardarbību. Par spēju sevi demonstrēt skatītājiem TĀ un TĀDĀS pozās un TĀDĀ veidā. Tā kā raudāt, tā kā neraudāt.
Starp citu, neuzskatu sevi par hiperkomunikablu cilvēku, bet vienā brīdi sāku apzināties Rīgas mazizmērus - bieži jebkurā pasākumā uzduros kādam (pus)pazīstamam cilvēkam.

svētdiena, 2012. gada 3. jūnijs

duāls

Vakardien es piedzīvoju lieliski duālu dienu  - lekciju pie Tatjanas Mikušinas Rīgas Latviešu biedrības namā un filmu Diktators. Mikušina ir mūsdienu zināmākā augsto meistaru vēstījumu pārraidītāja - saņem diktātus no augstākajām pasaulēm un nodod cilvēcei. Nja, protams, tēma nav no vieglajām, visu saprast, izjust un pieņemt, bet man, kā neticīgajam Tomam, vajag redzēt kādu, kas to tiešām dara dzīvē.
Savukārt diktators ir īsts Āfrikas valstiņas varas uzurpators, kas nonāk Ņujorkā un spiests iejusties parasta cilvēka ādā. Manai samaitātajai humora izjūtai bija dikti smieklīgi. Tā ir filma, jā.
Redz, spēju aptvert dažāda līmeņa vibrācijas vienā dienā:)