Es te tā padomāju...

Pēc maniem novērojumiem cilvēki iedalās divos tipos, kad ar viņiem iepazīstos pirmo reizi, lai īsāku vai garāku laika posmu pavadītu kopā kādās nebūt nodarbēs. Pirmie ir dikti komunikabli, organizētāji, valdonīgi, ar viedokli, un tikai pēc laika atklājas, ka ar viņiem patiesībā var runāt par dzīvi, ka arī viņos iekšā ir kāda sāpīte un no viņiem nemaz nav jābaidās. Otrie ir noslēgti, mazrunīgi vai kautrīgi, un tikai pēc laiciņa izrādās, ka viņi patiesībā ir sirsnīgi, draudzīgi un runājami. Nu labi, vēl ir diezgan daudz visādu citādu tipu. Vienkārši no manas prizmas un priekšstatiem nereti mēdz izcelties šie divi.
Lai iepazītu cilvēku, vislabāk ar viņu kopā padzīvot vienā dzīvoklī vai doties ceļojumā. Piemēram, noiet Santjago ceļu. #The Way.
Vēl es domāju par to, cik daudz mums ir visādu priekšstatu par to, kādai jābūt laimīga cilvēka dzīvei. Ka obligāti jābūt draugu bariņam, ko uzaicināt uz savu dzimšanas dienas ballīti, kurā noteikti ir daudz jāsmejas un jāiedzer kas grādīgs. Jā, tas bez mazākajām šaubām ir ļoti labi, skaisti un vajadzīgi cilvēkam kā sociālai būtnei. Bet, kā lai pasaka... tam nevajadzētu būt pašmērķim, apliecinājumam, ka esmu foršs... škiet, ka daudz svarīgāk ir ik pa laikam pabūt kopā ar cilvēkiem (draugiem, radiem, paziņām, svešiniekiem), ar ko apmainīties atziņām par dzīvi, bagātināties, atklāties... laikam tas, ko es gribu pateikt ir - nevajag par katru cenu radīt baru, lai nejustos viens, vislabāk ir dzīvot brīvi un viegli, tverot interesantāko no katra sastaptā. No otras puses - tikai ilglaicīga daudzība spēj dot patiesu brīvības sajūtu, kad vari būt, kas esi un gvelzt visādus niekus.

ne-darbi

Divas superdziļas atziņas par darbu:

1. Jo darbs ir kaitīgāks cilvēka nervu sistēmai (acīm, mugurai, īpaši labajai rokai), stresaināks, atbildīgāks un uzmanību, ātrus lēmumus paģērošāks [bet tādi ir gandrīz visi darbi, kas ir saistīti ar cilvēkiem, no kuriem tev kaut kas ir vajadzīgs konkrētā laikā vai kuriem kaut ko noteiktā termiņā vajag no tevis], jo veselīgākai, kustīgākai, pie dabas krūts pieplakušākai jābūt dzīvei ārpus darba.
Bet ko dara šie darba sanervozētie cilvēki? Smēķē, ēd Hesīti un Maķītī, piedzeras, spēlē datorspēles, lūr teļļukā, pie izdevības guļ līdz pusdienslaikam, iedzer Ibumetīnu un aliņu. 

2. Kad mani darba vidē ar sadarbības parneriem vai nākamās intervijas varoņiem iepazīstina kā ar "šito smuko meiteni", tad es nezinu, kas manī ir vairāk - priecīgs samulsums vai feministisks besis.

f******is

Ja vēl piektdien es būtu rakstījusi, ka izklaides dievs ir uzlicis man veto, tad vakar es beidzot aizgāju gulēt šorīt no rīta. Un nekā jau tur tāda tajos klubos nav:) Bet reizēm ir tik ļoti vajadzīgs neformālā atmosfērā ar savām beibēm padzīt vellu:)
Šoreiz ir interesanta februāra Santa. Man ļoti patika trīs stāsti, protams, par attiecībām, kurās dara tā, kā darīt nevajag - dzīvo atsevišķi kopā, strādā vienā darba vietā vai dzīvo kopā ar saviem vecākiem. Nav nekam gatavas receptes, tas jau sen zināms, bet pārliecinos vēl un vēl. Un stereotipus jau neviens neuzspiež, tos pati esmu paņēmusi sev, lai būtu uz ko tiekties un salīdzināt:).
Un tajos stāstos es uzdūros interesantai domai - katram vīrietim ir tikai viena dzīve, bet sievietei  tik, cik vīriešu viņas dzīvē. Ok, neskaitām tēvus un brāļus. Tad būtu labi, ja šī dzīve sievietei būtu tikai viena. Bet, kā zināms, tā negadās pārāk bieži. Un tad tiešām atliek vien secināt - vīrietis sievietes dzīvei piešķir jaunu dimensiju vaļasprieku, uzskatu un dzīvesstila veidolā. Jā, notiek arī otrādi, principā ir apbusēja ietekmēšana vai... iedvesmošana?
Bet es noteikti esmu droša par to, ka bez vīriešiem dzīve būtu garlaicīgāka:).