sunny sunday

Šodien bija tāda gara mierīga svētdiena, apmēram tāda pati kā Samsara, ko noskatījos kino. Vispār jau man nepārāk patīk mierīgas brīvdienas, jo tādas pārāk daudz bijušas ziemā. Tomēr vasaras miers ir savādāks - kārtīgi izgulēties, jo sestdiena bijusi gana blīva ar velo un Kalnciema ielas Skroderdienu jandāliņu, pārmaiņas pēc atvēlēt laiku mājas sakopšanai, izvēlēties vissmukāko blūzīti un aizbraukt uz patukšo pilsētas centru!
Siltums, saule, vaļā logu, jūra, basas kājas - tā visa tikai tagad tā pa īstam sāk pietikt, jo nespēju vien izbaudīt visu, šo tik ātri vaļā atsprāgušo vasaru, kas atnāca pēc tiem garajiem aukstajiem mēnešiem.
Man patīk veidot savu dzīvi tā, lai tajā būtu odziņas, lai tajā būtu notikumi, piedzīvojumi, sajūtas. Tāda sajūtu medniece - laikam kas līdzīgs adrenalīna medniekiem, kam vajag arvien jaunus un ekstrēmākus piedzīvojumus, lai justos dzīvi. Tajā pašā laikā es gribētu iemācīties ļauties plūsmai un arvien mazāk gribēt un meklēt :).
Bet tā kā uz pasaules ir vīrieši, nekāda īsti mierīga plūsma nesanāk!

two too

Divas pēdējās nedēļas nogales ir bijušas sevišķi lieliskas. Daba, dejas/dziesmas, draugi. Paldies! Laikam dinamiskā aktivitāte noveda pie pazaudēta smuka auskara katrā no tām, ahhh.
Kaut kad prātā pazibēja gudrība, ko jau reiz pieminēju - par salīdzināšanas postu. Šķiet, ka jūties laimīgs un apmierināts līdz brīdim, kad uzzini, kā iet tai/tam otram. Un sapīksti, jo uzreiz sajūties, ka kaut kas pietrūkst pašam. Laikam jau taisnība tai gudrībai, ka grūtāk iemācīties priecāties par drauga laimi, nekā bēdāties līdzi nelaimē. Un tu nekad nezini, kādi melnumi ir bijuši otra dzīvē, pirms viņš nonācis tur, kur ir un kāda ir viņa dzīves misija.
Tiklīdz apzinies, ka tava dzīve, pieredze ir vienīgā unikālā tev paredzētā, ko tu pats vari veidot un piepildīt ar saturu (gaismu, paļaušanos, došanu, radīšanu, zināšanām), vienkārši izzūd vēlme salīdzināt, vērtēt, kritizēt (skan kā no kanceles? :).