kop-savilkums

Savelkot gada bloga bilanci, šogad veikšu 42 ierakstus kopā, pagājušā gadā bija 71. Rakstiska vēlme izteikties rūk. Bet tas pat labi, jo šo vietni savā ziņā izjūtu kā iespēju "norakstīt" šo to no sevis nost, vai labu vai ne-visai, bet - lai nemētājās pa galvu.
Kopsavilkt visu gadu negribas, tas ir bijis labs, mierīgs un bez īpašiem ekscesiem. Bet kaut ko vēlēties uz nākamo gadu gan varētu!:)
Es vēlos:
*pieņemt visus cilvēkus, kādi viņi ir un nevēlēties viņus izmainīt, nosodīt un apvainoties uz viņiem, ja tie neatbilst maniem priekšstatiem par saprātīgu būtni;
*justies ērti un labi savā ādā pazīstamās un nepazīstamās kompānijās, vietās un lietās;
*pateikt visu, ko es vēlos, uzskatot, ka tas ir labi un derīgi, lai arī ne vienmēr pareizi;
*aizdoties vismaz divos aizjūras ceļojumos;
*daudz smieties, spēlēt galda spēles, braukt ar ričuku, peldēt, dejot, izdarīt pāris muļķības un nenožēlot, vairākās reizes aizstaigāt līdz kino un teātrim, izmēģināt visas iemācītās ajūrvēdisko ēdienu receptes, runāties daudz ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, iet ciemos un uzņemt viesus, jogot un apgūt jaunas zinības, skūpstīties parciņā uz soliņa;
*pats galvenais - ^^^^, bet to es neteikšu. Tas būtu superīgi tieši nākamajā, 30-gadu gadā:)
Lustīgi!

drāmas kursi

HOU-HOU-HOU! Šurp brāžas vai, drīzāk, tipina Ziemassvētki un tās žēlabas par sniega neesamību tādas drīzāk ironiski-smieklīgas, jo daudzi (īpaši mašīnu un privātmāju īpašnieki) neuzdrīkstas pārāk čīkstēt – ja nu tiešām sasnieg tik pat biezā slānī kā pagājušā gadā! A man patīk sniegs un tas krietni vien noderētu svētku sajūtas radīšanai.

Tikmēr atskaite par kultūras pasākumiem, protams, TEĀTRI, ko atkal esmu ne-pa-jo-kam apmeklējusi (in order of appearance):

Marlēna, DT - paldies kursabiedrenei par pēkšņo uzaicinājumu. Sēdēju uz papildsoliņa un baudīju/klepoju. Tautas daudz, jo PATS PAULS taču uz skatuves. Ļoti patika Rēzijas spēle. Pirmskara jūnijs. 

Vispār pēdējā laikā esmu diezgan pārņemta ar Santas jubileju, kuras sadaļa ir arī Marlēna, mājās kaudze šīs izdevniecības žurnālu un atmiņu stāstu tajos.

Boms pret Boru, JRT – devos kopā ar draudzeni, kuras domas bija pilnīgi citā virzienā un viņa turējās, lai neaizmigtu:) Kamēr es centos koncentrēties, cik vien varu, lai saprastu teoriju par hologrāfisko visumu un baudītu aktrises sirsnīgi-ēterisko priekšnesumu.

Slaktiņa Dievs, JRT – viņiem ir modē izrādes bez starpbrīža! Par diviem pāriem, kas satiekas, lai noskaidrotu savu dēlu ķīviņa iemeslu, līdz beigās paši sāk risināt savas sāpes. Ak, nepatika Elitas Kļaviņas varone, kas sākumā tik kulturāla un saprotoša, bet beigās uzvedās kā no ķēdes norāvusies – spīdīgs apvalks un parūsējis korpuss. Gāga patīk, ak:)

Drāmas kursi pieaugušajiem, JRT – arī viencēliens, uzrunāja. Par 5 nedēļām, kuru laikā kursu dalībnieki sevī un sev un citiem atklāj ko jaunu. Un Elitas Kļaviņas varone tik jautra, plastiska, skaista!

Sezonā rudens-rudens teātris un kino ir ekvivalenti vasaras velo un jūrmalas priekiem!

par laimi

Jūtos ļoti labi savā "home alone" periodā, bet, sasodīc, šodien ir pagurums no darba nedēļas un kakla sāpēm (ATKAL) un piektdienas vakaru nevaru pavadīt kā pienākas galvaspilsētā mītošai meitenei. Bet arī dīvāns un pults ir cienījama kompānija:)
Tikmēr varu pastāstīt, kāda "haļava" (nepatīk tas vārds galīgi) mani ir piemeklējusi šonedēļ.

>Svētdien gāju izlietot puiša pēdējo apmeklējumu uz peldbaseinu. Olimpiskā sporta centra baseins ir lielisks, viss tīrs un skaists un lieliska magnētisko aproču sistēma. Es peldēju "lēnajā" sadaļā, pat niru un pēc tam vēl saunā izsildījos. Glance, vienā vārdā! Pēc tam gribēju saņemt atpakaļ drošības naudu un izrādījās, ka uz sveša vārda nedrīkst iet - ha, ha, too late. Un dabūju naudiņu visžēlīgi.

>Trešdien aizgāju uz sporta klubu, jo man abonementu 8 reizēm atdāvināja kursa biedrene. Jē, jē, iešu tagad pasviedrēties sporta zālē. Jāsaka, ka par šo apmeklējumu tik apmierināta vis nebiju, bet esmu apņēmusies iet. Pirmkārt, man kājas sāp riktīgi. Otrkārt, esmu tomēr pieradusi pie jogas ritma, kad ieklausās savā ķermenī un domas ir savienotas ar fizisko kustību, nevis tikai mehāniski jākustina ekstremitātes mūzikas pavadījumā. Viss tāds mazliet bezpersonisks likās un flīzes nostaigātas:) Pluss vēl tā allaž mulsinošā kailo/pufaikās tērpto ļautiņu mija garderobē, he, he, gan jau būs, ko vēl novērot šajā eksperimentā. Izmēģināšu, pārmaiņas ir derīga lieta:)
Un tad vēl man ir sācies kārtējais teātra periods, bet par to vēlāk!

alone

Vūhū, šodien sākas mans home alone periods, kad varēšu kādu laiku pilnībā ļauties tikai savām iegribām un vajadzībām, vismaz laikā, kad atradīšos dzīvoklī:)). Pagaidām gan vēl nejūtos īsti "vūhū", bet gan jau, gan.
No citām visnotaļ atzīmējamām lietām jāpiemin The Artist, kas, protams, ir filma un, ko domājies, mēmā - uzņemta šogad! Pēc treilera noskatīšanās mēs to īsti nebijām sapratuši, bet rezultāts vienalga bija ļoti skaists un ar interesi skatāms, kaut gan nenoliegšu, vienā brīdī sāku knosīties, jo valoda tomēr piešķir kinematogrāfam dinamiku un daudzslāņainību.

pārliecības

Vualā, kas vispār notiek, ka nekas nenotiek?
Izlasīju interviju ar Agnesi Irbi, kas pirms tam bija Gaile un nodomāju, cik labi un pareizi cilvēkam ir dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pārliecību - ja Tev patīk studēt senos grieķus, tad dari to, nevis triec ar draudzenītēm par citu dāmu bērniem un vīriem. No otras puses - man vajag pašai savu, nevis Agneses pārliecību, lai arī cik tā cienījama liktos.
Un tad es vēl atminos kaut kur lasījusi rakstu, ka visnelaimīgākie ir cilvēki, kuri nemitīgi domā par dzīves jēgu un laimi. Jo vairāk domā, jo mazāka jēga.
Soooou, dzīvojamies.