kaudzīte gudrību

Vakar jau gandrīz gribēju rakstīt, ka pienācis fffff-friday night sadness, bet tad izrādījās, ka nebija vis. Aizgāju uz meditācijas grupiņas nodarbību, un gala beigās vakars izvērtās jauks, un pēc tam beidzot varēju izgulēt visu nedēļas nogurumu, tā ka sadnesam vairs vietas nebija. Tas ir kaut kāds prāta radīts māns, ka piektdienas jāpavada kādā izklaides iestādē, skaļi smejoties par draudzenes joku. Es pat nezinu, kam īsti ir šāds stereotips, man laikam jau diezgan ilgi būtiskāk ir darīt ko tādu, kas sniedz prieku, jaunu informāciju vai atpūtu jebkurā nedēļas dienā vai vakarā. Un būtiski ir mainīt nodarbes, lai ik pa laikam izietu no komfortablā riņķa danča. Un būtiski ir arī pierast pie brīvas dienas, kad var nedarīt neko un beigt stresot, ka kaut kas ir jāmetas sarunāt, satikt un vēl kaut kā, lai tikai justos, ka dzīvo aktīvas rīdzinieces dzīvi. Jāpiestāj, lai ieskatīsos sevī un nebaidītos ieraudzīt to, kas tur galu galā ir.
Pa tam lāgam, protams, esmu bijusi teātrī - Īstais teātris NT mani pamatīgi sasmīdināja. Un atkal lika izjust to atšķirību, kāda, gluži neizskaidrojama, bet jūtama, uzpeld ikreiz, kad esmu kur citur ārpus JRT. Var jau būt, ka ir vērts papraktizēt:) Bet izrāde par to, kā top teātris un lomas, kā dzīvo aktieri.
Vēl, pievēršoties  grāmatām, kam tomēr arī atrodu laiku, nesen pabeidzu Maikla Ņūtona Dvēseļu ceļojumu - patiesībā tā jau tīri profesionāla literatūra, lai izzinātu šo pasauli un remdētu savu ziņķāri par to, kā būt un kā mēs te visi esam nonākuši. Principā tur viss ir pateikts - ja pieņem, ka tas viss ir patiesība (bet to zināšu tikai tad, kad kļūšu apgaismota vai hmm... atstāšu šo pasauli), tad izskaidrots tiek ļoti ļoti daudz kas, gan tas, kāpēc mēs piedzīvojam dažādas nelaimes, satiekam  visus savas dzīves cilvēkus. Jā, mēs esam izvēlējušies savus dzīves scenārijus, lai apgūtu konkrētas mācības, kas mums ir vajadzīgas, lai kļūtu par pavisam pilnīgām dievišķām būtnēm. Faktiski - tādas jau mēs esam, bet  nākam uz zemes, lai tiktu galā ar saviem melnumiņiem un augtu, augtu, pārvarētu savas lažiņas cauri dzīvju dzīvēm. Un 100 % iepriekš noteikts nav nekas, mēs izvēlamies savus rīcības atzarus. Jāiemācās nokasīt nost visus sārņus un nonākt līdz savam iekšējam es, kas vispareizāk pateiks priekšā, kā mums rīkoties. Protams, viss ir mīlestība un mēs - radīti to izstarot un saņemt bez nosacījumiem.
Bet grāmata gara, dzīve arī, tā kā galvenais ir visu mēģināt īstenot pa īstam te!

P.s. Reiz man sanāca pārsteidzoša sarunu ar kādu meiteni (jo bieži nesanāk uzskriet virsū kādam, kas par šīm tēmām ir gatavs runāt padziļināti), kas man beigās prasīja - bet ja nu nekā patiesībā nav, šī ir vienkārša pasaule, kur darbojas fizikas un bioloģijas likumu un es tam visam ticu, jo tā ir vieglāk. Es samulsu, jo ir ļoti grūti iedomāties, ka tavi priekšstati varētu būt pašapmāns. Vienkārši tas neliekas loģiski, jo cilvēki ir tik sarežģītas, daudzdimensionālas būtnes, ka to visu nevar izskaidrot tikai ar cīpslām un kauliem. Un es jau arī nemaz nezinu, kā ir īstenībā, es vienkārši esmu atradusi izskaidrojumu, kas rezonē ar manu iekšējo sajūtu. Un man patīk tie cilvēki, kas arī domā līdzīgi, jo es redzu, ka tas ir veids, kā vairot šajā pasaulē, bet galvenais - sevī, labo.

Fw:

Obligāti jāpiezīmē, ka esmu bijusi uz divām teātra izrādēm.
Amadejs man patika ļoti, Skrastiņš lielisks, netipisks iestudējums Dailes teātrim. Par to, ka ģēnija darbi ir mūžīgi, lai arī dzīve - īsa un skarba. Un tikai daži to māk novērtēt laikus. BET vietām bija par garu (izrāde vispār bija ļoti gara maniem standartiem - vairāk kā 3 stundas).
Grenholma metode man arī pavisam labi patika. Un es smējos un izbaudīju netipiskās personāla atlases procedūras pavērsienus. BET man nepatika nobeigums, kas laikam jau bija domāts kā pārsteigums un ilustrācija tam, cik maz cilvēka dzīves pieredze liek viņam būt līdzjūtīgam. Bet vai tam ir tiešs sakars ar viņa darba spēju profesionālo novērtējumu?
Šomēness man būs vēl viena izrāde, viena vārda diena un, nezinu, kas vēl, cerams, kas lustīgs. Kad esi on your own, lielāko daļu dienu saplāno pats - darbs, joga, veikals, draudzenes, grāmata, jūra ... un ir labi un intensīvi vai pavisam mierīgi, bet prasās kāds, kas ikdienai piesviež savu artavu, savu neprognozējamību un ierosmi. Un, kad vari dažkārt neplānot neko, tikai būt kopā, būt savā labumiņā:)