lately

Wahhhh...ierakstu biežums jeb retums apliecina manu nenormāli intensīvo sabiedrisko dzīvi ārpus monitora robežām. Tas viss, protams, saistīts ar VCFI un maniem audzinātājas pienākumiem. Āāāā, bet nu nu nav jau tik traki, gala beigās pavasaris ir klāt un semestris tuvojas beigām un īstenībā intensitāte ir tieši tas, kas vajadzīgs aktīvai rīdziniecei, kas par bērniem vēl tikai domā. Paplašinu savas robežas! Informācijas plūsmas un organizācijas/kontroles apsēstības ielenkumā.
Visu laiku domāju - un kas teicis, ka vajag šitā, darbiņš, mājiņas, tusiņš, epastiņš, kino, Rimi, a davai uz Āfriku bērniem valodu mācīt, i galva brīvāka, i izraušanās no riņķa danča un "pareizības".
Kad es uzzināju par vienas paziņas panākumiem karjeras jomā, uzreiz nodomāju - re kā, ir divu veidu cilvēki, pārfrāzējot - vieni dzīvo, lai strādātu, otri strādā, lai dzīvotu. Nelaba nojauta, ka es pie tiem otrajiem.
Man ir svarīgi, lai tas darbs, par ko algu maksā, būtu patīkams, noderīgs, ar labiem kolēģiem un atalgojumu, pats par sevi. BET es priecīga arī esmu, ja man darbs netraucē dzīvot - ja man ir savas brīvdienas un konkrēts darba laiks un darba laikā varu kādu epastu yahoo uzsist un brīvā laikā pārāk daudz nelauzīt galvu, kas tur darbā vēl jāsakārto.
NĒ, NU PROTAMS, (atkāpe, ja nu darba devējs šo lasa:) - es cenšos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, veikt uzlabojumus un pat būt darbā ārpus noteiktā laika. Un, patiesībā, jo man vairāk darbs patīk, jo vairāk es tam sevi varu veltīt. Viva la darbs!

Pt.-Se.

Par šo vīkendu, kas vēl nemaz nav beidzies, var izdarīt pāris labus secinājumus:
1)viss ir vienkāršāk un vieglāk, nekā Tu domā sākumā un galvenais, ka tas jau sen ir zināms. Tāpēc stress notiek tikai stresa pēc. Visas bumbiņas sakrīt vajadzīgajās bedrītēs pirms vēl golfa laukums uzcelts.
2)komunikācija ar vīriešiem dažkārt mēdz būt daudz vienkāršāka un patīkamāka, nekā ar sievietēm. Jo, pirmkārt, vienmēr var spiest uz flirta kārti. Otrkārt, viņi domā skaidrāk, vienkāršāk un necepjas par nebūtiskiem sīkumiem, to, kas varētu-notikt-bet-neviens-nezina-kad-un-kā, viņi daudz mazāk aprunā citus vīriešus (vai sievietes) un runā par lietu būtību, nevis to, kādā tonī viņa man to pateica un kā es tagad viņai pateikšu pretī vai to, ka viņam tagad ir jauna beibe, bet iepriekšējā salaiž ar viņa brālēna drauga tēvu. Treškārt, viņi ir baigi foršie čomi - zvana, meklē, interesējas, atbalsta, iesaka, pasmejas par un ar Tevi un neatstāj vienu. Eh, kaut kāda skaudība par vīriešu draudzību sametās. Bet tas tikai šoreiz, citas reizes mēdz būt arī savadāk:)
3)ir tomēr burvība tajos pusgulētajos-pustukšu pudeļu malkošanas divdienniekos, ar smiekliem par visu un neko, atklātām sarunām un, kāpēc ne, arī pirti pa dienasvidu.
4) ja jūs, cilvēki turpināsiet škirties, runāt par šķiršanos, apsvērsiet domu padzīvot atsevišķi un tā tālāk, mana ticība ilgtspējīgai laulības institūcijai tiks sagrauta neatgriezeniski. Un tiešām - pat tur, kur es nekad to nebiju gaidījusi! Kas notiek, vai tiešām seriālā monogāmija IR jaunais dzīves modelis? Vai tiešām nav iespējams mīlēt vienu un būt ar viņu kopā visu mūžu...