2012 summary

Uh, šis gads ir bijis pavisam traks. Pietiekami ārpus visa ierastā, tāpat kā 2013. sagaidīšana, jo vēl šobrīd esmu pie datora, lai arī visa diena un vakars pagāja lieliskā svētku gatavošanā, rosībā un 'interakcijā'. Nekas, jāmācās laikam kādreiz izdarīt kaut kas pilnīgi tā, kā pašai liekas neparasti.
Vajadzētu vēl kopsavilkt šo gadu, bet prāts nesas to izdarīt pavisam īsi. Un īsumā - tas ir bijis laiks, kad ir pārkāptas pāris robežas un kad ir mainījies viss - manas attiecības, mans darbs un (atkal jau) dzīvesvieta (bet tā ir tikai atgriešanās). Ir kaut kas ļoti būtiski mainījies manu vecāku dzīvē. Beidzot. Jā, laikam jau tā jāsaka par ļoti daudz ko - beidzot.
Paldies 2012, ka Tu parādīji man, ko es varu! Paldies, ka ļāvi man satikt dažus patiešām lieliskus cilvēkus! Paldies, ka ļāvi man tik daudz ko iemācīties un apgūt! Paldies, ka ļāvi man ceļot, būt dabā un uz velo! Paldies, ka ļāvi man saprast, cik mani tuvinieki var būt forši! Paldies, ka man ir feinie draugi! Paldies par tām lieliskajām izrādēm un koncertiem un pasākumiem, kur es varēju būt! Paldies, par iespējām, kas man tika dotas un par visu to lielisko, skaisto un piedzīvojumu pilno, kas man vēl priekšā! Priekā!

Svētki

Jāsaka, ka Ziemassvētkus man tīri krāsainus padarīja 50 shades of Grey. Pilnīgi nesaderīgi ar ģimenisko omulību ģimenes lokā, ko simbolizē šie svētki, bet katrs jau priecājas kā māk! :) 
Svētku laiks pienāca ar dažādām atziņām un pārdomām, pārsvarā jau ne visai glaimojošām man pašai, lai arī gribas novelt vainu uz vienu otru sev tuvumā:) Priecājos, ka esmu atpakaļ atkal Rīgā, savās lietās un vietās, lai  turpinātu gaidīt jauno gadu. Tam ir jābūt labam.
Jauno laikmetu nāksies pašiem vien radīt, neviens to nedod tāpat vien!

mendele

Ojā, šī nedēļa ir beigusies, un tas pavisam noteikti liecina, ka nākamā būs pavisam laba - ar pavisam mazāku darba apjomu! Tikmēr varu droši secināt, ka laba nedēļa ir tāda nedēļa, kurā ir vismaz viens teātra vai koncerta apmeklējums. Check - šodien Pētera baznīcā mēģināju sajust Ziemassvētkus! Un arī divām nākamajām nedēļām jau ir pa biļetei!
Un vēl laba nedēļa ir tā, kurā es tieku pie vismaz viena izskatīga un nedārga apģērba gabala - check, iepazinos ar Andele Mandele!
Un kas tad vēl? Jā - let it snow, let it snow, let it snow!

Sniega sajūta

Ziema ir klāt ar burvīgi pasakainām ainavām, gleznām aiz loga un mirdzumbaltiem piesnigušiem priežu mežiem. Un es to baudu, vienlaikus kā sajūtu par Ziemassvētku un Ziemas saulgriežu tuvumu, kas šogad tiek solīti kā pieturas punkts pārejai uz jauno pasauli.
Arī šodienas Sus Dungo koncerts bija burvīgi viegls, plūstošs, ar tik organisku melodiju veidojošiem akardeona, flautas un arfas pieskārieniem, kas gluži nevilšus lika domāt par ko pārlaicīgu...
Ja par kino, tad vakara beidzot noskatījos Breakfast at Tiffany's. Mazliet vīlos, visticamāk jau savās gaidās par šo filmu, par stila ikonu Odriju... likās, ka tur būs par mīlestību, kas beigās uzvar visu, bet stāsts bija par meiteni, kas nemaz negrib atrast īstu mīlestību. Bet filma skaista, eleganta un viegla, un es pat teiktu, moderna.

Mākoņos

Esmu nepieklājīgi agri augšā sestdienas rītā, jo vairs nevarēju nogulēt - vai nu vakar skatītās filmas Mākoņu Atlants iespaidā vai nu... nē, mazais kluba gājiens un sen nesatikts paziņa tur nebūs pie vainas! Tā ir filma!!! Tā tik ļoti sasaucas ar to, par ko šobrīd domāju un lasu - par reinkarnāciju un to, ka satiekamies daudzās dzīvēs viens ar otru dažādās lomās. Filma to visu parāda ļoti uzskatāmi, vizuāli, brutāli, varbūt mazliet saraustīti un pārāk burtiski. Īstie fani filmu skatās pat vairākas reizes, lai ieraudzītu visas zīmes, kas cauri laikiem sasaucas un ir kopīgas tik dažādiem cilvēkiem, kas var būt sieviete, vīrietis, melnais, baltais...
Jā, laikam esmu uz tāda viļņa, jo filma man dikti norezonēja:) Protams, zināms holivudims tur bija iekšā, īstajā dzīvē ir tik daudz lēnu un garlaicīgu darbību, viss nesastāv no viena vienīga heroisma:)

Gribētu gan ļoti uzzināt, kāds ir mans iecerētais mērķis šajā dzīvē, ja vien varētu uz šo visu paraudzīties no augšas un malas:) Taču zinu, ka ir vienkārši jādzīvo un ''make the best out of it''.
Un vēl - dažkārt liekas, ka tajos trakajos primitīvo cilšu laikos vai iedomātās nākotnes totalitārismā daudz vieglāk ir būt drosmīgam vai revolucionāram, nekā 21.gs. ofisā pie datora taustiņiem.
Un, ahhh, kā man patīk šis aktieris;) Džims!

nov novembris

Vispār gribēju jau pasen ierakstīt, bet nebija laika - klasiska atruna, bet nogurums aiz šīs frāzes ir pavisam reāls. Bija man pāris atziņas, ko vajadzētu atzīmēt, bet pašlaik atceros tikai vienu - pasaulē ir sakarīgi vīrieši. Vienu brīdi man pilnīgi nejauši nācās ar viņiem saskarties/saskrieties ik uz soļa - taksometra šoferis, kurš patiesībā ir IT speciālists, žurnālists, kas patiesībā ir teoloģijas students, zemnieks ar suni, kas patiesībā ir mans ceļa rādītājs (savā enerģiju seminārā Drustos biju aizklīdusi pa viesu mājas teritoriju un pazaudēju mājupceļu) un daži, kas vienkārši ir forši. Un pat bez kādas īpašas romantiskas vilkmes. Protams, arī tā ir laipni lūgta, bet ir tik labi apzināties, ka vienkārši vari viņiem uzskriet virsū un parunāties. Tā kā labprāt gaidu nākamos eksemplārus!
Un vispār šodien bija lieliska diena - ar suņu patversmes apmeklējumu, iepirkšanos sev un citiem un siltu vakaru savā istabā, kad ir gan, ko lasīt, gan ko skatīties ekrānā, gan ko baudīt no krūzes. Un zināt, ka priekšā ir divas piepildītas brīvdienas!
Protams, ir visādi bloki un blociņi, kad negribas komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem vajag. Ko lai dara. Varbūt tā ir mana daba un laiks to pieņemt, varbūt tā ir šī pārejas laika iezīme, kad būt vairāk sevī un patiesāk apzināties savas vēlmes.
P.s. Divi varianti garastāvokļa uzlabošanai:
ĪSAIS> The Office blooperu skatīšanās jūtūbā (ja esi seriāla fans).
GARAIS> Death at the funeral (UK versija).

kaudzīte gudrību

Vakar jau gandrīz gribēju rakstīt, ka pienācis fffff-friday night sadness, bet tad izrādījās, ka nebija vis. Aizgāju uz meditācijas grupiņas nodarbību, un gala beigās vakars izvērtās jauks, un pēc tam beidzot varēju izgulēt visu nedēļas nogurumu, tā ka sadnesam vairs vietas nebija. Tas ir kaut kāds prāta radīts māns, ka piektdienas jāpavada kādā izklaides iestādē, skaļi smejoties par draudzenes joku. Es pat nezinu, kam īsti ir šāds stereotips, man laikam jau diezgan ilgi būtiskāk ir darīt ko tādu, kas sniedz prieku, jaunu informāciju vai atpūtu jebkurā nedēļas dienā vai vakarā. Un būtiski ir mainīt nodarbes, lai ik pa laikam izietu no komfortablā riņķa danča. Un būtiski ir arī pierast pie brīvas dienas, kad var nedarīt neko un beigt stresot, ka kaut kas ir jāmetas sarunāt, satikt un vēl kaut kā, lai tikai justos, ka dzīvo aktīvas rīdzinieces dzīvi. Jāpiestāj, lai ieskatīsos sevī un nebaidītos ieraudzīt to, kas tur galu galā ir.
Pa tam lāgam, protams, esmu bijusi teātrī - Īstais teātris NT mani pamatīgi sasmīdināja. Un atkal lika izjust to atšķirību, kāda, gluži neizskaidrojama, bet jūtama, uzpeld ikreiz, kad esmu kur citur ārpus JRT. Var jau būt, ka ir vērts papraktizēt:) Bet izrāde par to, kā top teātris un lomas, kā dzīvo aktieri.
Vēl, pievēršoties  grāmatām, kam tomēr arī atrodu laiku, nesen pabeidzu Maikla Ņūtona Dvēseļu ceļojumu - patiesībā tā jau tīri profesionāla literatūra, lai izzinātu šo pasauli un remdētu savu ziņķāri par to, kā būt un kā mēs te visi esam nonākuši. Principā tur viss ir pateikts - ja pieņem, ka tas viss ir patiesība (bet to zināšu tikai tad, kad kļūšu apgaismota vai hmm... atstāšu šo pasauli), tad izskaidrots tiek ļoti ļoti daudz kas, gan tas, kāpēc mēs piedzīvojam dažādas nelaimes, satiekam  visus savas dzīves cilvēkus. Jā, mēs esam izvēlējušies savus dzīves scenārijus, lai apgūtu konkrētas mācības, kas mums ir vajadzīgas, lai kļūtu par pavisam pilnīgām dievišķām būtnēm. Faktiski - tādas jau mēs esam, bet  nākam uz zemes, lai tiktu galā ar saviem melnumiņiem un augtu, augtu, pārvarētu savas lažiņas cauri dzīvju dzīvēm. Un 100 % iepriekš noteikts nav nekas, mēs izvēlamies savus rīcības atzarus. Jāiemācās nokasīt nost visus sārņus un nonākt līdz savam iekšējam es, kas vispareizāk pateiks priekšā, kā mums rīkoties. Protams, viss ir mīlestība un mēs - radīti to izstarot un saņemt bez nosacījumiem.
Bet grāmata gara, dzīve arī, tā kā galvenais ir visu mēģināt īstenot pa īstam te!

P.s. Reiz man sanāca pārsteidzoša sarunu ar kādu meiteni (jo bieži nesanāk uzskriet virsū kādam, kas par šīm tēmām ir gatavs runāt padziļināti), kas man beigās prasīja - bet ja nu nekā patiesībā nav, šī ir vienkārša pasaule, kur darbojas fizikas un bioloģijas likumu un es tam visam ticu, jo tā ir vieglāk. Es samulsu, jo ir ļoti grūti iedomāties, ka tavi priekšstati varētu būt pašapmāns. Vienkārši tas neliekas loģiski, jo cilvēki ir tik sarežģītas, daudzdimensionālas būtnes, ka to visu nevar izskaidrot tikai ar cīpslām un kauliem. Un es jau arī nemaz nezinu, kā ir īstenībā, es vienkārši esmu atradusi izskaidrojumu, kas rezonē ar manu iekšējo sajūtu. Un man patīk tie cilvēki, kas arī domā līdzīgi, jo es redzu, ka tas ir veids, kā vairot šajā pasaulē, bet galvenais - sevī, labo.

Fw:

Obligāti jāpiezīmē, ka esmu bijusi uz divām teātra izrādēm.
Amadejs man patika ļoti, Skrastiņš lielisks, netipisks iestudējums Dailes teātrim. Par to, ka ģēnija darbi ir mūžīgi, lai arī dzīve - īsa un skarba. Un tikai daži to māk novērtēt laikus. BET vietām bija par garu (izrāde vispār bija ļoti gara maniem standartiem - vairāk kā 3 stundas).
Grenholma metode man arī pavisam labi patika. Un es smējos un izbaudīju netipiskās personāla atlases procedūras pavērsienus. BET man nepatika nobeigums, kas laikam jau bija domāts kā pārsteigums un ilustrācija tam, cik maz cilvēka dzīves pieredze liek viņam būt līdzjūtīgam. Bet vai tam ir tiešs sakars ar viņa darba spēju profesionālo novērtējumu?
Šomēness man būs vēl viena izrāde, viena vārda diena un, nezinu, kas vēl, cerams, kas lustīgs. Kad esi on your own, lielāko daļu dienu saplāno pats - darbs, joga, veikals, draudzenes, grāmata, jūra ... un ir labi un intensīvi vai pavisam mierīgi, bet prasās kāds, kas ikdienai piesviež savu artavu, savu neprognozējamību un ierosmi. Un, kad vari dažkārt neplānot neko, tikai būt kopā, būt savā labumiņā:)

polisintēze

Pavadīju trīs dinamiski pozitīvas dienas Polijā, atpakaļceļā pat izskrējām caur Varšavu: vīīī, self-shot:):)
Polija, protams, bija darba darīšanas ar tehnikas piesitienu, pati bezgala lepna par savu multitaskingu, pie vakariņu galda pa labi sarunājoties ar Dānijas konglomerāta CEO, pāri galdam ar Krievijas krieviem un pa kreisi ar ceļabiedru latvieti.
Jā, man patīk patikt un smieties:)
Pa tam lāgam esmu pat apmeklējusi divas Baltijas Pērles filmas, no kurām noteikti varu ieteikt pozitīvo, jauniešu mīlas, skautu nometņu  un viegla humora apdvesto Moonrise kingdom. 
Vispār secināju, ka atšķirībā no iepriekšējā šāda tepat post-factum perioda, kad biezā slānī vakaros patērēju Sex&the city sērijas, šobrīd izvēlos grāmatas vai gluži labas filmas, arī no klasikas apriņķiem. Kinematogrāfs ir mans glābiņš/prieciņš, principā jau tā ir slēpšanās citā realitātē, bet, vismaz intelektuāli, he he.

Jaunais noziegums un sods

Teātra sezonu esmu atklājusi ar JRT Noziegums/sods. Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā. Man laikam patīk, ka mani uz skatuves, prioritārā secībā: 1) smīdina, 2) smeldzina vai abus kopā, kā tas tik labi izdodas Jaunajā.
Bet šis gabals mani drūmināja. Nevarētu jau gaidīt, ka šo biezo, smago literatūras klasiku (ko pat esmu lasījusi) varētu atšķaidīt ar kaut kādām smejamepizodēm, kaut gan spurgt pāris vietās bija kur. Dažās vietās smiekli gan bija aizsargreakcija, piemēram, kad pa skatuvi tipināja sieva ar cirvi galvā. Bet vispār - nelaime nelaimes galā. Izrāde šķiet tiešām iedvesa to pašu sajūtu, ko grāmata.
Nākāmreiz iešu uz kaut ko smieklīgāku. Vispār biļetes jau ir iepirktas. Teātris un kino ir mani rudens/ziemas sezonas galvenie našķi.

kinokinokino

Kas gan var būt labāks par inčīgu kino vēlā vakarā? Vai nu tas būtu:
1) gultā, ar laptopu klēpī, skatoties kaut ko tik dīvainu kā Vudija Alena Every Thing You Always Wanted to Know About Sex * But Were Afraid to Ask (1972). Filma gan ir bāzēta uz literāru darbu, tātad patiesībā dīvains ir šis darbs! Kinofilma veidota no vairākām epizodēm, no kurām dažas spilgtākās ir par sodomiju - vīru, kas iemīlās aitā un pavada ar viņu vakarus viesnīcā, krāpjot sievu (vēēēēēēē), vai arī zinātnieka neveiksmīgs eksperiments - milzīgs pups, kas klejo pa ciemu, šļācot pienu un nogalinot cilvēkus. Vārdu sakot, trakums pilnīgākais, bet, kā vienmēr, asprātīgā un ironiskā Alena stilā.  
2) ar draudzenēm kino zālē - beidzot! Vientuļais vīrs. Filma skaista, 60-to estētika, atturīgais un iekšēji gruzdošais Kolins Fērts, grozīšanās sēdeklī, jo mulsina geju intīmās/koķetēšanas/iepazīšanās ainas, kas tomēr neaiziet tālāk par mazliet pārdrošas gaumes robežām. Režisors ir smalkais modes meistars Toms Fords, protams, gejs, kas, visiem par brīnumu, pirmo kino darbu veicis teju izcili. Un beigas ir ne-gaidītas!
Filmā bija viena no manām mīļākajām dzīves ainām, ko labprāt piedzīvoju - viņi abi vakarā sēž uz dīvāna (protams, māja ir lieliska, kokā veidota kotedža) un lasa grāmatas!!!, apmainoties ar mīļām un asprātīgām replikām, uz paklāja gulšņā divi foksterjeri (optional: bērni, bet tad tas nebūtu tik mierīgi).
Lieliski:)

Countdown

Vērtējot, kā pagājušas pirmās 2 nedēļas, kopš nomainījies mans attiecību statuss, jāsaka, ka viss ir pārsteidzoši labi. Var jau būt tas tāpēc, ka iekšēji biju šim pavērsienam gatava un par to biju daudz domājusi, apsverot dažādus rīcības variantus. Var jau būt, ka smadzenes pa īstam nav aptvērušas "situācijas nopietnību" un pār mani vēl nāks kāds pēkšņš apskaidrības skaudrais mirklis.
Es jau nesaku, ka nemaz nav grūti un nemaz nedomāju par bijušo, bet... ir mieriņš. Iekšā ir mieriņš, bet no ārpuses dzīve vienkārši rauj uz priekšu tempā, ka nav daudz laika sēdēt un prātuļot. Un es arī tai ļaujos, jo ir labi - gan istabas remonta plāni, gan lieliskie pasākumi ar sēņošanu un Vienības braucienu. Kā būs tālāk? Es nezinu. Detaļas es nezinu, bet esmu pārliecināta, ka kopējā aina būs lieliska un sola man burvīgus pārsteigumus. :)

All the single ladies (rāmītī)

If U like it - put a ring on it! But if not - leave!
2012. gada transformācijas, par kurām tik cītīgi lasu, visā krāšņumā ir piemeklējušas arī mani. Būtu jau jāsaka, ka prieks par to, bet nu - viegli nav. Tomēr, tomēr, ir labi, ir pareizi un ir uz īstā ceļa. Man ļoti palīdz runātais meditāciju grupiņā un viss lasītais - liekais šķeļas nost un attīstība notiek.
Gada beigās es uzrakstīšu visu - lielākos punktus, kas ar mani būs notikuši. Jo man ir sajūta, ka ar šo vēl viss nebeigsies:)
Un vēl - biju uz skaisto Prāta vētras koncertu, kas bija bankas dāvana. Un mana tik mīļā dziesma.

katrā ciskā forma olimpiskā

Esmu dikti priecīga par mūsu 3 medaļām - nu kā, bronzas mums tak ir divas:) Patika viss šis olimpiskais ārprāts! Un sapratu, cik labi piederēt mazai omulīgai tautiņai, kur katrs (nu labi - lielākā daļa) zina kas, kam un par ko pienākās Olimpiādē (un par to priecājās kā traki), nevis kā amerikāņiem - desmitiem medaļu un simts punkti, ka līdzjutēji nemaz nevar nosaukt visus laureātus!
Vēl mani ik pa laikam pārņem kaut kādas panikas lēkmes attiecībā uz savu izskatu. Vai nu man škiet, ka esmu tik skaista, ka vīrieši no manis uz ielas nenovērš acis. Vai arī - esmu galīgi viduvēja, bet - tā tur - ir tik skaista! Es gribētu zināt, kurš manā galvā ir iepotējis šo ikdienas skaistumkonkursa rituālo vērtēšanu! KURŠ? 

dibdibdib

Pēdējā laikā piemeklējusi kaut kāda nepilnvērtības sajūta. Ego riktīgi bāž galvu laukā, nejūtas novērtēts un tāpēc man atvēlējis cīņu ar sekām - iesnām un kakla sāpēm. Un vispār ir par to briesmīgi rakstīt blogā, jo: 1) pirmkārt,  rodas priekšstats par kaut kādu depresīvu būtni; 2) otrkārt, šādas lietas uzrakstīt, nozīmē padarīt tās reālas. Jo mazāk pievērš uzmanību negatīvajam, jo mazāks tas ir.
Tāpēc jāskatās uz kādu lielu treknu labumu. Daži man ir padomā. Un arī augusts solās būt jautrs.

dienas

Jāsteidz rakstīt, ka esmu paguvusi noskatīties jau nākamo labo filmu - 2 dienas Ņujorkā. Tā bija gandrīz tikpat laba kā iepriekšējā režisores filma par dienām Parīzē. Un ar labām beigām un romantiska un smieklīga, lai arī pa vidu jānoskaidro attiecības ar visu franču ģimenīti. Filma Parīzē tomēr bija kas neparastāks.
Es pa tam lāgam esmu piedzīvojusi jaukas brīvdienas dzimtajā ciemā un tā skaistajās 520. gadu svinībās. Jupī:)
Un, kā allaž, sajutusi, ka tur mītošajās attiecībās (precīzāk - to trūkumā) slēpjas baigā sāpe.

machina

Noskatījos pasakaini romantisko The Notebook, paskumu par sevi, par to, ka visi ir un es neesmu Positivusā, kaut man neviens tur neliedz braukt. {Raiens Goslings, šķiet, ir kaut kas pārdabiski magnētisks.} Un tad sapratu, ka gaidu nezin kādu brīnumu, kam jānokrīt istabas vidū un jāmaina mana dzīve - deus ex machina. Un tad es sapratu, ka jāiet gulēt, kamēr vēl nav izdomāts  kas trakāks, jo rīt būs laba diena tik un tā.

karsti

Sasmēlies es esmu saules, manim pietiks visam mūžam, - teica Rainis un man šis sakāmais jāaizņemas, lai raksturotu savas brīvdienas, kas beidzot bija brīvas! pie dabas! ar superkarstumu! Sasauļojos es kārtīgi, jo liekas, ka tuvākā laikā saules vannas nebaudīšu. Droši vien pārāk prātīgi tas nav, bet šķita, ka 2 dienās es varu atgūt nokavēto un iedegumu.
Sauli es sasmēlos arī savu lielisko Iecavas cilvēku pasākumā - pārsteiguma braucienā uz Imantdienu Cēsīs. Salijām, dziedājām, patika:)
Ķirši, zāliens, mājas. VASARA!

Vasara?

Braiena Adamsa koncerts baigi labs - check.
Māku ieskābēt gardos vasaras gurķīšus - check.
Klausos Ragaciemas Agneses ierakstus, jūtos apmulsusi un mazliet sabijusies - check.
Trīs dienas un trīs intervijas pēc kārtas ar trīs interesantiem vīriešiem - check.
Shopinga vīruss, jo ir atlaides - check.

30

Ar vakardienu pametu ciparu 2 sava gadu skaita priekšgalā - ak dies, tas nu gan skan briesmīgi!:)) Bet patiesībā nekā briesmīga nebija, tikai sevis lutināšana ar frizieri, kino un labu draugu satikšanu, boles dzeršanu un dejošanu! Un arī kleitas un kurpju iepirkšanu pirms tam - tas gan prasīja ne mazums sviedru, bet nekādi nevarēju sevi spiest izlīdzēties ar jau esošajiem krājumiem:)
Ko lai saka - jaunā desmitgade būs ļoti intensīva un notikumiem bagāta, es to jūtu, gribu un zinu. Tā būs lieliska!

rrrrrrr!!!!

Esmu darba piemeklēta, uz labu vai ļaunu, bet tāds nu ir mans šī brīža jau dikti ieilgušais moments. Pēdējā laika labākais piedzīvojums ir bijis izbrauciens uz Vāciju, kur ar ļoti draudzīgu tehnikas tirgotāju palīdzību, es ne tikai atpūtos, bet arī braucu!!! ar!!! dažādu kalibru un komplektāciju traktoriem!!! pie stūres!!! Principā atliek vien secināt, ka viss ir galvā - ja vajag, es varu arī to darīt:).
Cita starpā mani piemeklējušas tādas dīvainas, sen nebijušas sajūtas - satiku cilvēku, kas vienkārši ir... hmmm, ļoti labs? Nu tāds, ka man īsti nav ar viņu par ko runāt, viņš nav no tiem, kas uzmanīgi klausās un uzdod jautājumus, man neko no viņa nevajag un, iespējams, ka tās ir tikai tādas jancīgas, konkrēto apstākļu diktētas sajūtiņas, kas drīz pāries, bet ir vienkārši labi zināt, ka tāds cilvēks ir un kaut kas pakrūtē sakustējās.

Ledus

Šodien redzēju vienu no pārsteidzošākajām izrādēm ever. LEDUS. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību JRT Pārdaugavas zālē. Bez tā, ka bija daudz rupjību un dažādu, hmm, papretīgu detaļu, viss tik ļoti organiski izveidojās stāstā par viņiem - blondo un zilacaino cilvēku sugu - sirdscilvēkiem. Man šķita, ka aktieri arī spēlē ar sirdi vaļā.
Es vispār nesaprotu, kā viņi var to visu izspēlēt, kā tas viss var tik ļoti neizskatīties pēc teātra izrādes, bet dokumentāla stāsta - psiholoģiska eksperimenta arī skatītājiem. Un, protams,  sirds atvēršanās sasaistījās ar dzirdēto par šo laiku - ka sirds čakra veras vaļā, ka tā ir svarīgākā un apvieno sevī visas pārējās.
Vispār traki tas viss bija. Un es domāju par to, ka mums jādzīvo ar atvērtu sirdi. Par augstprātību - ka vieni ir izredzēti, bet citi - ar tukšu vidu. Par vardarbību. Par spēju sevi demonstrēt skatītājiem TĀ un TĀDĀS pozās un TĀDĀ veidā. Tā kā raudāt, tā kā neraudāt.
Starp citu, neuzskatu sevi par hiperkomunikablu cilvēku, bet vienā brīdi sāku apzināties Rīgas mazizmērus - bieži jebkurā pasākumā uzduros kādam (pus)pazīstamam cilvēkam.

duāls

Vakardien es piedzīvoju lieliski duālu dienu  - lekciju pie Tatjanas Mikušinas Rīgas Latviešu biedrības namā un filmu Diktators. Mikušina ir mūsdienu zināmākā augsto meistaru vēstījumu pārraidītāja - saņem diktātus no augstākajām pasaulēm un nodod cilvēcei. Nja, protams, tēma nav no vieglajām, visu saprast, izjust un pieņemt, bet man, kā neticīgajam Tomam, vajag redzēt kādu, kas to tiešām dara dzīvē.
Savukārt diktators ir īsts Āfrikas valstiņas varas uzurpators, kas nonāk Ņujorkā un spiests iejusties parasta cilvēka ādā. Manai samaitātajai humora izjūtai bija dikti smieklīgi. Tā ir filma, jā.
Redz, spēju aptvert dažāda līmeņa vibrācijas vienā dienā:)

pop up

Visas cerības uz to, ka līdz Jāņiem tiks piedzīvots TAS un es zināšu, ko tālak.  Un kā labāk.

darba rūķis

Domājot pa traktoriem un govju ēdienkarti, es izdomāju, ka vēl mazliet jāpadomā. Tieši tik daudz, lai saprastu, ka ne visas iespējas ir domātas man, lai gan sākumā ir jāizmēģina noteikti. Maģiskais gads turpinās un visas iespējas arī!

intelligent

I' te kāds ar?
Šorīt man bija dikti inteliģents rīts, jo lasīju "Intelligent life" ar VVF uz vāka un sajūsminājos par šīs sievietes prāta un gara spējām būt tik ļoti sabiedriski/starptautiski aktīvai. Vispār jau nebūtu slikti atrast kādu nozari, par kuras guru gadu laikā kļūt un tad ap kādiem 70 visi Tevi piemin ar bijību sejā.
Un tā kā man ir 2 nedēļu atvaļinājums no attiecībām, rīts ir arī ļoti mierīgs, jo tagadiņās varēšu visu riktēt pēc sava prāta, cik nu to ļaus darba ķetnas.
Nerakstīšu, ka mani atkal piemeklējis kakla sāpju/iesnu maratons, jo tam iemesli tāpat ir tikai pa daļai nojaušami.

Dienas prieks

Vakar, kad kaijakojām pa kanālu un Daugavu, kas pats par sevi jau ir milzīgs prieks un pirm-reizējums, mani piemeklēja divi prieki:
Pirmkārt, tieši tad, kad bijām zem dzelzceļa tilta, pāri brauca vilciens un vadītājs bija izliecies pa logu. Es, protams, māju un smaidīju un viņš, protams, māja un smaidīja pretī un vēl uztaurēja:)))
Otrkārt, kad mēs jau bijām iepeldējuši kanālā, tieši blakus kaijakam lielu nirienu taisīja bebrs! Tik ātru, ka manīju tikai brūno muguru. Un sabijos:)
Un vēl bija visādi prieki - skaistas dabas un pilsētas ainavas, samāšanās, patiltes, fināls Andrejostā pie restorāna Eksports... ak, siltums!

labi!

Šobrīd esmu jaunā darba piemeklēta, redzēsim, kur un vai tas mani aizvedīs tālāk. Iespējams, tas ir tas, ko es vēlos darīt.
Otrkārt, esmu bezgala priecīga, ka esmu atradusi grupiņu ar Intu priekšgalā, kas varētu man palīdzēt garīgo meklējumu un izaugsmes ceļā. Cerams. Tas vismaz sistematizē un rāda virzienu. Mēģinājumi meditēt un saprast.
Un vēl, par spīti tam, ka nevajadzēja, šīs brīvdienas bija dikti feinas. Ar visu neplānoto mazu glāzīšu, smieklu un nakts stundu patēriņu. Lai saprastu, ka es neesmu tikai un vienīgi ēteriska būtne, teikšu, kā ir - Bermuda divstūris rullē:)

un vēl

Cheeses, man tak obligāti jāpiezīmē, kā biju uz JRT izrādi Fundamentālists un biju absolūtā starā! Jo reliģijas temats mani vienādiņ ir interesējis un, ja vēl tādā formā, kā tur!
Otrkārt, redzēju filmu "Pēcnācēji" ar Džordžu Klūniju un mazliet saskumu - jo tur mirst, bet filma laba.

:)

Šodien man neko negribas teikt, bet ir gadījies laiks ierakstam. Tāpēc es ierakstīšu, ka pavadīju četras labas brīvdienas, kad bija produktīvas un aktīvas. Tās ietvēra: laivu braucienu pa Braslu un Gauju, deltaplāna lidojuma novērošanu, hokeja spēles novērošanu, filmu, noderīgus saimniecības darbus, karstu pirtiņu, smieklus, pavasarīgu pastaigu pa Iecavu, patīkamu saredzēšanos ar draudzenēm.
Smaidiņš - :)

slurry

Today I learned many new things. Now I know what is a slurry and slurry bugs.

un vēl

Ā, vēl man baigi patika ideja, ko izlasīju jaunākajā Santā, kas man visa principā šoreiz patīk! Par to, ka nav ko izšķiest savu enerģiju, domājot par to, kāpēc viņiem iet, bet man neiet/ ko viņš par mani domā/ viņa noteikti domā, ka.../ja es izdarīšu šitā, viņš padomās tā  - un tādā garā. Jo tas ir ne-pro-duk-tī-vi!!! Tas tērē enerģiju un tā vietā es varu darīt kaut ko, kas man patīk, domāt par savu ideju vai to, kas mani darītu laimīgu, ķertos klāt īstenošanai, apspriestu ar kādu, kā uzlabot to, kas man ir - un šitentādā garā tērēt savus resursus.

bet tagad

Jāsaka, kā ir, vismaz pēdējās divas nedēļas mani ir pārņēmis datorvīruss, kas izpaužas kā pielipšana pie klaviatūras, tikko ierodos darbā, un regulāra sēdēšana ilgāk par darba laiku. Bet tas gan drīz beigsies. Precīzāk - rīt. Pēcāk es būšu citā realitātē, kas to zina, cik labākā vai savādākā. Bet būšu.
Tā visa rezultāta uz datoru un datorā ārpuskārtas vairs pat paskatīties negribu. Bet gribēju taču rakstīt par paldies, par to, kā daži cilvēki nemāk pateikt paldies un cik man ir svarīgi to dzirdēt un no tā izdarīt secinājumus, ka man gribas būt novērtētai, pamanītai, varbūt pat teicamniecei un labākajai klasē. Un, lai viņi padomā par mani, cik es laba un cītīga un tādā garā. Cilvēcīgi. No otras puses - kamōn, davai daru, cik un kā man liekas vajadzīgi. No trešās puses - bet cilvēks nekad nebūs viens pats pasaulē, viss jau ir tikai par mijiedarbību.
Secinājums - lai patikšana citiem nekļūst par dzīves dzinējspēku.

kkas

Kaut kas jāsaka, bet vēl nezinu, kas ...vai arī, kā to noformulēt. Vai arī - negribu rakstīt, jo tad visi padomās, cik es "grūts" cilvēks, jo man visu laiku kaut kas nepatīk savos pietuvinātajos. BET principā viss ir labi. Ir noticis lēciens. Visticamāk, ar aprīli mēģināšu pierādīt pati sev un vēl pāris cilvēkiem, ka varu ko vairāk, nekā parasti. Kņud rokas un krūšukurvis, jo ir uztraukums, bet - turpināt tā kā līdz šim arī vairs nevarēju. Negribēju.
Ir tādi melnumiņi dimanta oliņā un kaut kā tā. Bet man prieks, ka visapkārt ir tik daudz cilvēku, tik daudz informācijas. Savā ziņā liekas, ka labais vienmēr uzvarēs, tādos banālos terminos spriežot:)

Rīga

Ja man kāds jautātu, kura ir mana mīļākā pilsēta (piemēram, es - sev), tad es droši varētu teikt, ka Rīga. Pirmkārt, tāpēc, ka es neesmu bijusi nospiedošā vairākumā citu planētas pilsētu. Otrkārt, tāpēc, ka patriotisms ir modē. Treškārt, tāpēc, ka es te esmu katru dienu. Kopš pārvākšanās uz pilsētas centru, man ir sajūta, ka esmu šajā pilsētā iekšā līdz malām. Un man tā patīk - kompakta, viegli apskrienama, zinu, kur var aiziet paēst, kur iedzert kapučīno, kur nav būts un kur vēl vajadzētu aiziet. Zinu, kuru krustojumu var pārskriet vēl pie mirgojoša zaļā. Un man patīk iet pa Tērbatas ielu, jo tur ir bruģis un mazāk mašīnu.
Rīga, mana Rīga.

french connection

Piektdien biju uz tīri labu Marijas Naumovas koncertu exclusively french Ogrē (!!!). Protams, es nebūtu es, ja šo to no dzirdētā ne-ap-analizētu no lielā dzīves palielināmā stikla pozīcijas. Dziedātāja ļoti jauki pirms dažām dziesmām izstāstīja, par ko tajās teikts, par ko sāpe. Un, lūk, viena no tām - es Tevi gaidu, es esmu galīgi slima, es sēžu savā dzīvoklī un manai dzīvei vairs nav prieka, jau divus gadus.... Un vai tad par to nav liela daļa dziesmu? Par nelaimīgo mīlestību un to, kā bez Tevis man vairs dzīvē nav saules gaismas un jau dikti ilgi.
Lūk, tieši tas, par ko runā visas ezotērikas un psiholoģijas grāmatas - nemeklē laimi citā, neceri, ka cits cilvēks Tavai dzīvei piešķirs krāsu, jēgu un prieku! Nesēdi un negaidi, ka KĀDS CITS padarīs Tavu dzīvi interesantu. Protams, ir viegli runāt tad, kad neesmu gluži nelaimīgas mīlestības apstākļos. Bet ar visu to es pati ļoti bieži kāpju uz šī grābekļa - lai puisis ir tāds, draudzenes ir tādas, direktors ir tāds, vecāki šitādi, un tad es būtu laimīga. Nenoliedzami, ka es būtu bezgalīgā starā, ja visi būtu tieši tādi, kā man patīk un vajag. Bet pieņemsim, ka tas šoreiz neies cauri:)

laika jūra

Daudz laika. Dažkārt ir sajūta, ka ir pārāk daudz laika. Un ne vienmēr sapratne, ko ar to iesākt. Goda vārds, es kādu laiku jau īsti nevaru piebalstot, ka "ah, kaut būtu vēl viena stunda diennaktī", tas gan tieši uz brīvdienām ir attiecināms. Bet vasarā gan, tad būtu velo, velo, jūriņa, parciņš.
Pa šo laiku nācies secināt, ka 2012 ir pamatīgu pārmaiņu gads dažu cilvēku personiskajās dzīvēs. Daži precas, daži šķiras. Kamēr daži tikai domā, ko īsti iesākt. Gaidām solītās pārmaiņas un lietu nolikšanos savās vietās! Biju vienā hard-core ezotēriskajā seminārā, kur stāstītājam bija tik daudz informācijas, ka ne visu varēja saprast klausītājs. Bet pamatdoma tā pati - ground is shaking, storm is coming - taču vēl negribas ticēt, ka uz nākamo ziemu kāds neatkarīgs elektrības ģenerators būs vajadzīgs.
Vēl pa šo laiciņu sapratu, ka man ir milzums visādu jancīgu īpašībiņu un, ja es dzīvotu viena mežā vai vismaz mazpilsētā un satiktu ļoti maz komunikācijai vajadzīgus cilvēkus, gremdētos grāmatās un pašanalīzē vai arī televizorā, tad tās noteikti nelīstu laikā. Bet šobrīd - skaudība, greizsirdība, vēlme būt mīlētākai un pamanītākai no visiem, jou, jou, jouuu.
Bet kopumā dzīve ir skaista un sapņi piepildās, kā vienmēr:)

long term

Vispār es izdomāju, ka esmu baigi ilgtermiņa būtne, tipa sustainable development, kā tagad saka. Es kādus desmit gadus varu lietot jaku un tā tikai mazliet noplūk, bet joprojām ir mugurā velkama, tāpat briļļu vai kosmētikas maku. Man šķiet ar draugiem vai hobijiem ir tā pat, ar ieradumiem... Es pat varētu vienā darba vietā strādāt desmit gadus, ja man kādā brīdī viss nepaliktu līdz sāpēm skaidrs un garlaicīgs.
Es to maku un jaku lietoju tik ilgi, kamēr vienreiz saprotu, ka nu patiešām ir jāmaina, jo jaunais man piedod daudz labāku izskatu un signalizē, ka "esmu sieviete ar jaunu glītu maku/jaku":)):), bet tas vecais vēl joprojām ir labi lietojams un vairāk morāli, kā fiziski novecojis. Vienīgi dažkārt ir spazmatiski atrast to jauno - aizvietotāju, bet tad uz kādiem gadiem/mēnešiem atkal ir miers!
Bet vajag laiku pa laikam palūkoties no malas uz savām lietām un apkārtnes cilvēkiem, lai saprastu, ka kaut kas ir jāpamaina, kaut vai tāpēc, lai neizskatītos nobružāta un līdz ar to arī tāda nesajustos. Par jaunām lietām un vietām! Jā!

diena pilsētā

Kā par skādi atklāju, ka Sony Entertaiment ir nolēmis translēt Sex&theCity maratonu visu nakti vai vismaz ļoti ilgi. Ok, šitās sērijas es nebiju redzējusi kādu laiku, tāpēc esmu pienaglojusies pie ekrāna, bet... es esmu stiprāka par tēvē!!!
Šodien pavadīju dienu pilnīgi mistiskā veidā, pati sevi aizvedot uz semināru 6h garumā, ļoti pastiprināti pievēršoties afirmācijām un meditācijām, un enģeļu kārtīm. Pie tam nezin kāpēc biju izlēmusi  ieturēt kaut kādu klusēšanas zvērestu un maksimāli gremdējos tikai sevī, kas pašai padarīja pasākumu vēl jo dīvaināku. Un beigās man nenormāli tirpa dibens un viss, kas vien var tirpt. Es ceru, ka kaut ko labu tur tomēr sastrādāju.

gals

Noskatījos tā slavenā Trīra to slaveno Melanholiju un vienīgais, ko varu secināt - lai tas pasaules gals būtu tik ātrs un maz-gaidīts kā attēlots, nevis kā filmā The Road, kur gadiem jāklejo pa pasauli, maizes kumosa meklējumos.

viss tik daudz!

Šobrīd jūtos diezgan kustināta no visām informācijām par 2012.gadu, jaunajām enerģijām un vecajām civilizācijām, kas mitušas uz mūsu zemītes. Nezinu, kam ticēt, kam ne, kam to stāstīt un kas padomās, ka esmu pilnīgi ku-kū. Katrā ziņā rekomendēju Sokrāta tautskolu, kuras lekcijas esmu nolēmusi pieņemt zināšanai vismaz vienreiz nedēļā. Aizgāju tur un man bija tāds (kā rāda Holivudas filmās, kad galvenajam varonim stāsta kaut ko, kam viņš uzreiz nevar noticēt) - vou, vou vouuu - (sarauc uzacis un paceļ roku). Septiņas rases, cilvēka enerģijas un pilns komplekts. Kaut kā jau tas iedvesmo... doma, ka mūsos katros ir dievišķā daļa, tāpēc būs par to rūpēties un attīstīt sevi.

Neatejot no kases nākamā dienā devos pēc kāda lasāmgabala un, tā kā bija sniegs un vējš un tuvējā bibliotēka slēgta, grāmatu vispārējās ne-taupības apstākļos nopirku. Protams, bija zīmes vienā gabalā, jo atradu to Rēriha grāmatnīcā un par tieši tik naudiņām, cik man bija līdzi, un  - aleluja - tieši par iepriekšējo civilizāciju meklējumiem, ko veica atdzīts krievu acu ārsts Ernsts Muldašovs grāmatā "No kā mēs esam cēlušies".
Tā kā brīvdienas kārtējo reizi noslimoju (lekcijā teica, ka bieža slimošana šajā laikā ir vieglākais veids, kā cilvēks "pārstartējas" un uzņem jaunās enerģijas), tad ielasījos kārtīgi. Tas vēl jāsagremo.
Un tā slimošana arī ir pēdējā laikā dīvaina - vienu dienu galva sāpēja tā, ka spēju tikai aiziet mājās un iekrist dīvānā (ar mani tā nekad nemēdz būt), pluss vēl tās saaukstēšanās un puņķi vienā gabalā. Vai nu imunitāte ir pateikusi - čau -vai arī kaut kas organismā notiek. Vai galvā. Vai sirdī.

ši-vā

Šonedēļu tādu dikti zinātkāru esmu izveidojusi. Otrdien biju - pirmo reizi! - uz Šivas lekciju. Viņš mums te Rīgā skaitās samijs prodvinutijs, pašam savs Šivas centrs un zinības par un ap vēdiskajām gudrībām. Vispār es biju uz pauzes, kad uzzināju - centrs atrodas tieši blakus manam darbam. Iegriezusies gan es pagaidām tur esmu tikai vienreiz, lai iegādātos garšvielas. Bet labi zināt, ka tepat jau ir visas tās gudrības, ja man gribētos, tik pāri pagalmam jāpārskrien:)
Klausījos, ko šamējais stāsta par bailēm (Zinātņu akadēmijā!) - galvenās atziņas nealfabētiskā secībā:
1.Bailes ir šī laikmeta normāla sastāvdaļa;
2.Cilvēkos dzīvo stereotips, ka baidīties-tas ir slikti, kaut patiesībā tas palīdz mums izdzīvot;
3.Ar bailēm var tikt galā, tās pieņemot un iemīlot, jo tās ir dzīves un Dieva sastāvdaļa;
4.Izbaudi bailes kā vētru, stihiju, nepretojies tām, neturi tās sevī, izrādi;
5.Tad bailes transformēsies par auglīgu cilvēka enerģijas daļu;
6.Un, protams, mīli un pieņem sevi un dzīvi un beidz stresot, ka viss nav tā, kā biji iedomājies.
Apmēram tā, ne jau tā, ka kaut kas jauns, bet atzīmēšu te, lai atcerētos labāk:)

Un šovakar ir plāns aiziet uz lekciju par teosofiju. Kaut kā izklaidēju sevi no darba brīvā laikā šajā ziemā, citādi galīgi nebūtu nekā pārāk inčīga.
Ak, jā, izlasīju astrologa Rača lapā, ka ir tāda 29,5 gadu krīze un man, protams, liekas, ka tā ir mani piemeklējusi. Lai es varu vainot to par visām savām domām un omām:)

jaunais

Jaunais gads ir atnācis it kā nekas nebūtu bijis. Svarīgākā atziņa - ja neesi gatavs atbildei, neuzdod jautājumus. Pavisam noteikti to sapratu pagājušā gada pēdējā dienā, gluži jauki pusdienojot. Bet patiesībā - ir jāskaidro un ir jāiet tālāk, bet tam vajag sapratni par to, kur esam šobrīd. 2012 solās būt varen jestrs.
Jā, patiesības noskaidrošana turpinājās arī 1.janvāra naktī, kur katram gluži legāli bija iespēja apmierināt savu mazo urķīgo ziņkārību. Labi, ka mums ir svētki un šampanietis:)