Noskatījos Before Sunset un sapratu, ka gribu redzēt arī trešo, pēdējo daļu. Kaut kā negaidīti smeldzīgi tā beidzās, salīdzinot ar maigā romantisma pilno pirmo filmu. Bet ko gan var gribēt - deviņi gadi, neizdevušās attiecības un tā viena, mīlas un jaunības pilnā nakts Vīnē, kas abiem galvenajiem varoņiem neliek mieru.
Jā, bet vispār ne par to es gribēju rakstīt. Un vai vispār gribēju? Dzīve notiek - intensīva, dodoša, ņemoša, cik to pati esmu gribējusi, tā ka rakstiskie pieraksti nav izvirzījušies priekšplānā. Bet, kad rudens vakars mani beidzot ir sagūstījis mājās, tad jau var.
Ar ko es nodarbojos? Kopš pavasara manus uzskatus krietni mainījusi sievišķības studēšana, kuru lieku kopā pa gabaliņam vien. Un ir pavisam labi apzināties, kāds spēks ir sievietē. Un cik daudz tas nomākts sistēmā, kurā mēdz dominēt sacensība un ārišķība. Jāspodrina tas maģiskais magnēts, kas ļauj pievilkt tieši to, kas nepieciešams:)
Atkal pieķēru sevi, cik ļoti grūti ir neaprunāt citus, jo tas taču pašam liek sajusties tik foršam un gudram:) Pieņemšana un izpratne par to, ka katram savs ceļš ejams, laikam ir tā atbrīvojošākā attieksme.
Bet vispār mani ļoti iepriecina kultūra, izzināšana un piesātinātība, kādā pasaule veļas pār mani. Lai top!
