otrdiena, 2010. gada 17. augusts

meistarītes

Tas tāds mazliet ironisks mīlināmais vārdiņš virsrakstā, jo man nemaz nav tādu dikti pastāvīgu matu un nagu meistaru. Pie frizierēm gan es divām Rīgā gāju regulāri, bet pēc zināmiem notikumiem viņu pakalpojumi kļuva par dārgu.
Tad nu lūk, to 110x reizes pieminēto kāzu sakarā man vajadzēja aiziet pie manikīra. Protams, par to sāku domāt pēdējā brīdī. Apskrēju visus Brīvības ielas tuvējos salonus - nekā, nevaram vai varam pašā vakarā vai tieši darba laikā. Apzvanīju visus mazliet tālāk esošos - arī tas pats nekas. Sāku bažīties par savu nagu izredzēm un secināju, ka k* ir pāri - cilvēki gatavi maksāt par pirmās ne-nepieciešamības precēm.
Tomēr, skrēju un uzskrēju virsū vienam saloniņam Tērbatas ielā un patīkamai manikīrei. No tiem cilvēkiem, ar kuriem tu sāc runāties kā ar vecu paziņu, ar kuru tev saskan visi ģenerālie uzskati un pēc kura satikšanas jūties necerēti apmierināts. Lūk, šis bija tas gadījums - momentā sākās runas par radiniekiem, tuvākajiem plāniem un visu kaut ko. Pat neskatoties uz to, ka viņai bija savainots īkšķis un nācās vilkt gumijas cimdus, lai man masētu rokas un vispār es tiku pie negaidīti spilgtas nagu lakas.
Saruna neizbēgami nonāca pie k* un tā, cik daudz cilvēki gatavi čīkstēt un vaidēt, nevis saņemties un darīt. Un tad vienā brīdī viņa paceļ acis un saka man - bet vai tad tāda krīze vispār bija? Un es paliku uz pauzes.
Un tad nākamajā THE rītā es cēlos un vēlos, lai nonāktu pie frizieres. Vispār es jutos diezgan izsista no sliedēm, tādā kā satraukusies un sanervozējusies un puisis nebija laikā mājās pārnācis...:). Sāk mani friziere čubināt un mēs atkal sākam runas par laulībām un attiecībām, par frizieres divām pieredzēm un manu vienu ...kad vienā brīdi mani reāli sākt vilkt uz raudienu. Un friziere man piedāvā iedzert martini asti. Es neatsakos un man paliek labāk no tā vien, ka kāds par mani parūpējas.
Jā, protams, ka mēs runājām arī par k* un to, ka nevarēju manikīru dabūt un friziere man atkal nočukst: bet mums jau krīze sen ir pāri, tā taču bija tikai tiem uzņēmumiem, kas neadekvātus kredītus saņēmušies.
Redz, tā man gāja ar divām foršām meistarītēm. Priecīgi tas bija.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru