Citāts

Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciālajiem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izskastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsu kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies sākumā smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik.
Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie. (Vilis Lācītis, "Stroika ar skatu uz Londonu").
Labi, ne visam piekritīšu - šo lietu var vērtēt no dažādiem aspektiem. Bet pamatdomu atbalstu.

skola

Neņemot vērā to, ka pēdējās dienas izklaidēju sevi ar iesnām un klepiem, šīs nedēļas piektajā darba dienā un pēdējā jeb 30.mēness dienā, kas tā vien domāta galu savilkšanai, tika īstenots pirmais solis GGG+Z? projekta īstenošanā.
Ok, nosaukumu es pati izdomāju:)
Bet projekts vienkāršs - satikt bijušos skolotājus no Iecavas skolas.  Mūsu bariņam, kas turas kopā no vidusskolas literatūras profilkursa klases ir doma satikt foršākos skolotājus jeb patiesībā - skolotājas. Un piektdien mēs satikām savu labo literatūras un latviešu valodas skolotāju Benitu, kas 10.klase aizgāja uz Rīgu un nu strādā par psihoterapeiti. Kas mani, protams, turpina fascinēt.
Un tikšanās bija emocionāla, mīļa. Varbūt ne gluži tāda, kā biju iedomājusies. Bet varbūt tieši tāpēc mums visām vajag satikties biežāk, lai turpinātu viena otru iepazīt un atkārtot.
Tas bija to vērts. Esmu lepna, ka to noorganizēju un ceru, ka viss pārējais projektā risināsies tik pat raiti. Domāju, ka tas ir abpusēji patīkami, galu galā 10+ gadi - laiks, lai varētu novērtēt pagājušo un par to papriecātos.