Man ir trauma no kliedzošiem skolotājiem. Jau bērnībā biju būtne ar jūtīgu dvēseli, ar tendenci atplaukt tikai drošos apstākļos. Un kliedzošs skolotājs manās acis bija kaut kas brutāls, jo parasti jau kliedza publiski - nu tā, ka pilnīgs klusums klasē un tad tam vienam vai vairākiem nabagiem tiek nodots kārtīgi.
Jā, man kā paraugskolniecei jau tādi brāzieni maz tika, bet laikam tāpēc tos dažus atceros līdz šai baltai dienai.
Viens bija pamatskolā, darbmācības stundā, kad gludinot nometu gludekli. Iestājas pilnīgs klusums un atskan skolotājas rēciens. Kamēr aizgāju no vienas skolas atpakaļ uz otru (toreiz mācības notika divās ēkas), kāds jau tur zināja par notikušo un uzjautāja, vai gludeklis vesels. Hmm, nu visiem nepatīk skolotāju bērni, zinu:)) Par šo statusu skolā var sapelnīt gan plusus, gan nonākt mīnusā, kā šajā gadījumā.
Gala beigās, skolotājam taču ir liela vara izrīkoties, kā vien viņam patīk, ar bērnu. Un kādas tur bērnu tiesības. Varbūt tagad tās kāds arī baigi kačā, bet tad arī vēl jautājums, vai tik pat cītīgi kā savus pienākumus.
Vēl viens brāziens man tika no manas mīļākās - latviešu valodas un literatūras - skolotājas, kad viņa klases priekšā man pēc kādas nevainīgas piezīmes sadeva par to, vai tiešām es domājot, ka man pienākas īpašāka attieksme, nekā pret citiem. Uhhhh, kāda nodevība, man likās, ka mums ir kopīga saite un še, tev!!! Bet viņu es vienmēr atcerēšos ar labu vārdu.
Un šobrīd es arī nevaru izturēt kliedzošos pedagogus, pasniedzējus vai jebkuras augstāk stāvošas personas. Protams, ir gadījumi, kad ir pelnīts, kad uzdod nervi vai tml., bet lielākoties - ja Tu esi priekšā, tad esi, lai iedvesmotu, atvērtu tos, kas no tevis mācās. Citādi man vienkārši iestājas shut down un es neko vairs negribu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru