LR1

Vispār mani nomierina Latvijas Radio 1. Un es to klausos diezgan bieži, dažkārt vakaros un bieži rītos. Jo man tas - rada mierīgu fonu un informē, atgādina par bērnību un uzbur sajūtu, ka tur, aparātiņā ir kādi sakarīgi domājoši cilvēki.
Bet dažkārt tas mani samāc ar pārāk nopietno runāšanu, tad griežu citur.
Vēl man SWH patīk ar bēbē brokastīm, lai gan Fredis pēdējā laikā palicis žultains un 101 ar jauneklīgo stilu. Un dažkārt Skonto ar mūžam dzīvo klasiku.
Man ļoti patīk, ka virtuvē, klusā dzīvoklī skan LR1 un aiz loga snieg.

Marats

Vakar, godam noslēdzot kultūras gadu, noskatījāmies Manu nabaga maratu JRT.
Jā, turpinu ienirt šajā teātrī un manī nemitīgi turpina kāpt sajūsma par Keišu, Daudziņu, Zariņu, Broku, Znotiņu. Par Maratu biju dzirdējusi tik daudz jūsmīgu atsauksmju, ka bail. Un patikt patika ļoti.
Gara, padomisma un dzīvīguma pilna izrāde, kur nav pat banāls mīlas trijstūris, bet stāsts par trīs - ja ne draugiem, tad likteņa biedriem. Tikai divi no viņiem nekādi nemāk satikties, spītējas un gražojas un tā vien liekas, nekas ar viņiem nenotiks. Līdz kamēr trešais - laikam jau liekas - izrādās gudrāks un aiziet, lai vismaz kādu, cerams, laimīgu dzīves strēli atstātu tiem, kas to "sen jau bija pelnījuši".

svētki nāk 2

Tātad - Ziemassvētki turpina nākt. Un es kārtējo reizi pārliecinos, cik man ir lieliska darba vieta. Tiešām. Un, lai kādas dažkārt nebūtu situācijas, es to ļoti novērtēju. Un tāpēc man ir brīvs jau rīt!!!
Tad vēl es pārliecinos, cik forši ir kaut ko taisīt ar savām mazajām rociņām. Mana draudzene uzrīkoja konfekšu taisīšanas vakaru un mēs, meiteņu bariņš, gatavojām supergardas končas ar žāvētiem augļiem, šokolādi, kokosriekstu skaidiņām un iebiezināto pienu. Un pēc tam vēl mums ierādīja, kā to grezni iesaiņot stikla burciņā. Nu ap-bur-bu-ļo-jo-ši!!!!
Un es pati pagatavoju ziepes no organiskās masas un visādām eļļām - dāvanām. Un sajutos varen apmierināta.
Peace on earth.

svētku bilance

Beidzot var redzēt, ka esmu bijusi pie friziera. Mati īsi un blondi. Atkal jau bija piedzīvojumi ar frizieri, kas tik ilgi konsultējās ar kolēģi un krāsas jauca, ka līdz polonēzei gala beigās atlika tieši pusstunda. Bet toties rezultāts pieņemams. Un matus tikai rīt mazgāšu, kad esmu bijusi i tālavu ballē, i partijas ballē, i korporatīvajos Ziemassvētkos. Trīs pasākumi un ir sajūta, ka galva iztīrīta no darba dunas.
Bija labi danči Biedrības namā un lustes, laimes liešanas un kazino ar augstas klases aktieriem Jūrmalas muzejā, gan sirsnīga svētku ieskaņa.
Ā, bet, ja par tiem aktieriem - kas to būtu domājis, ka Lauris Dzelzītis ir tik maza auguma. Savukārt Puga un Anže īsti patīkami vīrieši, stalti un spēcīgām rokām. :)

vegetarec

Ja es varētu, es būtu veģetāriete. Vai arī - ja es gribētu. Bet es ļoti ļoti gribu, lai gan - nu laikam jau ne tik ļoti. Vienkārši man ļoti simpatizē doma par mazo brāļu neēšanu, humānu un zaļu dzīvesveidu. Dažkārt šķiet, ka man vairāk patīk par to fanot, nevis pašai tā dzīvot. Es cenšos vairs neizvēlēties dikti ķīmiskas kosmētikas un mazgāšanas līdzekļus un saspiežu pudeles. Maz jau tas ir ... pagaidām.
Bet par tiem dzīvnieciņiem gan - neēst gotiņu, cūciņu un vistiņu, ko tur šaurībā un audzē tikai tāpēc, lai brutāli nogalinātu. Mazāk gaļas - mazāk lauksaimniecības zemju - mazāk koku izciršanas un mazāk piesārņojuma. Visiem labi. Un, protams, stresa hormoni un citas potes, ko mēs apēdam kopā ar ribiņām.
Damn, bet tik grūti - ko tad lai ēd, ko pusdienās lai paņem ēdnīcā, kā lai paēd pilnu vēderu. Varētu ēst tikai šašliku Jāņos un žāvētu vistiņu piknikā. NU LABI, varētu ēst tikai vienreiz nedēļā to karbonādi. A bet ka nevar piespiesties!!! Smadzenes riktīgi jāpārgroza.
Šodien vēl, kronis visam, izlasīju, ko Torsunovs saka. Nu protams, viņš deklarē, ka gaļas ēšana krāj negatīvo karmu un, ja to turpina ēst, tad nekāda izaugsme un laimes sajūta šai un nākamai dzīve nespīd. Abalģeķ.

Pirkties

Es esmu riktīgi izšķērdīga, vai to drīzāk varētu nosaukt par "nemāk ietaupīt priekšdienām un apkures rēķinam". Jo vienmēr ir bijis tā, ka naudas pietiek, ja nepietiek, tad ir American Express, tad ir no kā aizņemties un visbeidzot - vienmēr pienāk nākamā alga. Bet tā, ka ietaupīt šomēnes, nenopirkt biļetes uz JRT vai zābakus, bet samaksāt rēķinus, lai tos neatstātu uz nākamo mēnešalgu, nu to ne un ne.
Varbūt to varētu nosaukt par ticību tam, ka tāpat jau būs labi, ka vajag baudīt dzīvi tagad un neknapināties. Jo prieks par lietām vai nopirktajiem pasākumiem ir lielāks par spēju samaksāt rēķinu kaudzīti tam paredzētājā laikā, jo no tā man nekāda akūta sajūsma nerodas. BET varbūt tas nozīmē pārāk daudz materiālas dabas vēlmju!
Ej nu sazin:)

weekend box

Brīvdienas pavadīju kaut kādā sociālā musturā - laikam i labi, jo prasījās pabūt cilvēkos. Piektdiena bija draudzīga, ar Katanu un zālīti, nakts uz sestdienu bija saraustīta un nepietiekama miega pilna, bet visapkārt bija labi.
Sestdiena bija sākumā korporatīva - tatjanu sirsnīgie 20 gadi Latvijā - un noslēgumā emuāriska. Tāds mākslas, draudzības, erotikas, literatūras, blogu, sieviešu mikslis. Centos saprast, kas liek cilvēkam atklāt par sevi intīmas detaļas un būt pilnīgi drošam, ka sekss ne/pālī ir tas, par ko jāinformē citi. Katrā ziņa ņū word man un Humberts ir simpātiska vietiņa.
Tad miegs, veselīgs, ilgs un savā dzīvoklī, lai startētu svētdienai, kas bija atkal korporatīvi stratēģiska un noslēgtu visu ar kino.
Ā, man dikti garšo hurma.

Seržanta Lapiņa atgriešanās

Jūhū, biju svētdien vakarā uz jauno latviešu filmu un jūtos tīri pacilāta par redzēto. JRT aktieri, tas jau vien priecē un arī viss filmas kopums - nekas pārtraģisks, pārdramatisks un pārmāksliniecisks, bet tāds reāls latviešu gadījums ar labu humora devu.
Mīļākā epizode - Daudziņš logā - Keišs ar svečturi - ierodas Gāga. Smiekli un pārsteiguma saucieni zālē.