un vēl

Ā, vēl man baigi patika ideja, ko izlasīju jaunākajā Santā, kas man visa principā šoreiz patīk! Par to, ka nav ko izšķiest savu enerģiju, domājot par to, kāpēc viņiem iet, bet man neiet/ ko viņš par mani domā/ viņa noteikti domā, ka.../ja es izdarīšu šitā, viņš padomās tā  - un tādā garā. Jo tas ir ne-pro-duk-tī-vi!!! Tas tērē enerģiju un tā vietā es varu darīt kaut ko, kas man patīk, domāt par savu ideju vai to, kas mani darītu laimīgu, ķertos klāt īstenošanai, apspriestu ar kādu, kā uzlabot to, kas man ir - un šitentādā garā tērēt savus resursus.

bet tagad

Jāsaka, kā ir, vismaz pēdējās divas nedēļas mani ir pārņēmis datorvīruss, kas izpaužas kā pielipšana pie klaviatūras, tikko ierodos darbā, un regulāra sēdēšana ilgāk par darba laiku. Bet tas gan drīz beigsies. Precīzāk - rīt. Pēcāk es būšu citā realitātē, kas to zina, cik labākā vai savādākā. Bet būšu.
Tā visa rezultāta uz datoru un datorā ārpuskārtas vairs pat paskatīties negribu. Bet gribēju taču rakstīt par paldies, par to, kā daži cilvēki nemāk pateikt paldies un cik man ir svarīgi to dzirdēt un no tā izdarīt secinājumus, ka man gribas būt novērtētai, pamanītai, varbūt pat teicamniecei un labākajai klasē. Un, lai viņi padomā par mani, cik es laba un cītīga un tādā garā. Cilvēcīgi. No otras puses - kamōn, davai daru, cik un kā man liekas vajadzīgi. No trešās puses - bet cilvēks nekad nebūs viens pats pasaulē, viss jau ir tikai par mijiedarbību.
Secinājums - lai patikšana citiem nekļūst par dzīves dzinējspēku.

kkas

Kaut kas jāsaka, bet vēl nezinu, kas ...vai arī, kā to noformulēt. Vai arī - negribu rakstīt, jo tad visi padomās, cik es "grūts" cilvēks, jo man visu laiku kaut kas nepatīk savos pietuvinātajos. BET principā viss ir labi. Ir noticis lēciens. Visticamāk, ar aprīli mēģināšu pierādīt pati sev un vēl pāris cilvēkiem, ka varu ko vairāk, nekā parasti. Kņud rokas un krūšukurvis, jo ir uztraukums, bet - turpināt tā kā līdz šim arī vairs nevarēju. Negribēju.
Ir tādi melnumiņi dimanta oliņā un kaut kā tā. Bet man prieks, ka visapkārt ir tik daudz cilvēku, tik daudz informācijas. Savā ziņā liekas, ka labais vienmēr uzvarēs, tādos banālos terminos spriežot:)

Rīga

Ja man kāds jautātu, kura ir mana mīļākā pilsēta (piemēram, es - sev), tad es droši varētu teikt, ka Rīga. Pirmkārt, tāpēc, ka es neesmu bijusi nospiedošā vairākumā citu planētas pilsētu. Otrkārt, tāpēc, ka patriotisms ir modē. Treškārt, tāpēc, ka es te esmu katru dienu. Kopš pārvākšanās uz pilsētas centru, man ir sajūta, ka esmu šajā pilsētā iekšā līdz malām. Un man tā patīk - kompakta, viegli apskrienama, zinu, kur var aiziet paēst, kur iedzert kapučīno, kur nav būts un kur vēl vajadzētu aiziet. Zinu, kuru krustojumu var pārskriet vēl pie mirgojoša zaļā. Un man patīk iet pa Tērbatas ielu, jo tur ir bruģis un mazāk mašīnu.
Rīga, mana Rīga.

french connection

Piektdien biju uz tīri labu Marijas Naumovas koncertu exclusively french Ogrē (!!!). Protams, es nebūtu es, ja šo to no dzirdētā ne-ap-analizētu no lielā dzīves palielināmā stikla pozīcijas. Dziedātāja ļoti jauki pirms dažām dziesmām izstāstīja, par ko tajās teikts, par ko sāpe. Un, lūk, viena no tām - es Tevi gaidu, es esmu galīgi slima, es sēžu savā dzīvoklī un manai dzīvei vairs nav prieka, jau divus gadus.... Un vai tad par to nav liela daļa dziesmu? Par nelaimīgo mīlestību un to, kā bez Tevis man vairs dzīvē nav saules gaismas un jau dikti ilgi.
Lūk, tieši tas, par ko runā visas ezotērikas un psiholoģijas grāmatas - nemeklē laimi citā, neceri, ka cits cilvēks Tavai dzīvei piešķirs krāsu, jēgu un prieku! Nesēdi un negaidi, ka KĀDS CITS padarīs Tavu dzīvi interesantu. Protams, ir viegli runāt tad, kad neesmu gluži nelaimīgas mīlestības apstākļos. Bet ar visu to es pati ļoti bieži kāpju uz šī grābekļa - lai puisis ir tāds, draudzenes ir tādas, direktors ir tāds, vecāki šitādi, un tad es būtu laimīga. Nenoliedzami, ka es būtu bezgalīgā starā, ja visi būtu tieši tādi, kā man patīk un vajag. Bet pieņemsim, ka tas šoreiz neies cauri:)