slapjās olas

Lieldienas šogad patīkamas. Īpaši abi svētku dienas ierāmējošie notikumi - ceturtdienas vakars ar etnodžezu un pirmdienas vakars ar gospeļkori. Mūzika, balsis, skaņas, stīgas, prieks! Tāds pacilājums par uzaicinājumiem! Kultūra ir mana maizīte, heh:) Pa vidu bija omulīgi vakari, garšīgas ēdmaņas, daudzi autobusu maršrutu un beidzot arī svaigs ārpusRīgas gaiss.
Paralēli notika V-grāvja dzīvokļa griestu pludināšanas un vainīgo skaidrošanas apstākļi. Samērā produktīvi - esmu iepazinusies jau ar diviem augšējo stāvu kaimiņiem, protams, krieviem. Īpašu interesi man izraisīja puisis, kas dzīvo tieši virs mums, jo diemžēl viņa, sievas un suņa dzīvei knapās izolācijas dēļ esmu spiesta sekot līdzi teju ik brīdi. Bija baigā interese redzēt, kāds tad ir vīrietis, kas liek savai sievietei diezgan regulāri apmierinātai kliegt un elst vēlos vakaros (sarkstu, sarkstu:). Un, lai arī balss ir vīrišķīga, pats izskatās kā tāds miermīlīgs studentiņš. Bet, tā teikt, neskati vīru pēc cepures:)

Kaimiņu būšana

Viņiem ir sunītis. Es zinu, kad viņš kasās, kāja tiek raiti sista pret zemi. Dažkārt es dzirdu, ko viņi klausās radio vai tv, īpaši vannasistabā nez kāpēc to var it labi saklausīt. No rītiem viņa, pošoties uz darbu, uzvelk augstpapēdenes un defilē no priekšnama uz virtuvi tik sparīgi, ka papēžu klaudzienu omulība iejaucas mūsu dzīvokļa ikrīta skaņu gammā.
Tad viņiem ir - nezinu, trenažieris vai mākslīgais istabas uzkopējs - robots, bet tas parasti darbojas pa dienu, vismaz izklausās tā, it kā kāds ar hanteli braukātu pa grīdu. Es zinu, kad viņi pārvietojas no istabas uz istabu un kurā brīdī virina durvis un skapjus. Saklausu viesu sarunu jautro murdoņu, viņu pašu aizrautīgo komunikāciju un klepu.
Man ir tā laime sekot līdzi arī viņu intīmo sakaru režīmam, gulta tiek čīkstināta dūšīgi, dažkārt tiek pievienoti balss signāli. Reizēm viņi to dara man pārsteidzošā laikā, piemēram, šovakar pirms astoņiem. Bet bieži šitais pasākums nenotiek.
Viņi ir mani augšējā stāva kaimiņi, kas ir uztaisījuši f labu remontu - man prieks, ka esam tādā simbiozē un varam sekot līdzi viņu dzīves gaitām! Ak, kā gribētos, lai arī mūsu dzīvokļa skaņas kļūtu par viņu ikdienas pavadonēm!

ļubestības

Un dzīvot Vecmīlgrāvī, starp citu, ir baigi kruta!!! 15 minūtes līdz jūrai ar ričuku pa zaļu, privātmāju apstāvētu ielu. Kas var būt labāks saspringtas darba dienas vakarā!
Un vēl mani priecē, ka rajonā ik pa brīdim uzduros mīlestības apliecinājumiem uz asfalta un lieliem burtiem - lai iemīļotā persona jau pa logu un zemi veroties var redzēt, ka tiek ļoti mīlēta. Pārsvarā gan krievu valodā, eh, laimīgās aņas un maņas:)) Iedomājos, kā Pjotrs vai Vaģiks nakts melnumā cītīgi mālējis - romantisms rullē!
Vispār Vecmīlgrāvis ir sava vārda cienīgs - pirmo mīlestības uzrakstu zem Vgrāvja tilta manīju jau pirms gadiem desmit. Tad tam pievienojās citi, dažādās mēlēs, dažādām personām un dzimumiem veltīti. Pēcāk tika apstrādāts ap ostas teritoriju apjoztais mūra žogs - publiskie mīlestības apliecinājumi turpināja plaukt. Un re, pēdējās dienās asfalts! Šādus uzrakstus gan arī centrā nācies sastapt - naisssss!!!
Ak pavasar, ak pavasar, tu visas sirdis dullas dar!
Vienīgi žēl, ka es to visu neesmu fotoiemūžinājusi. Sanāktu superīga galerija "Mīlas grāvis". Daži uzraksti aizkrāsoti, daži pārstrīpoti... bet love lasts forever u know!

Mīlas grāvis

Šajā nedēļas nogalē atgriežos pie saknēm, proti, Vecmīlgrāvja. Atkal manās ikdienas gaitās iezagsies pārbraucieni. Bonuss ir jūras un Mežaparka tuvums. Mīnuss - nu, šobrīd līdz darbam tieku 7 minūtēs:)
Bet vēl vienu vasaru Tallinas ielas pagrabstāvā vairs negribas. Pie tam, pēdējā laikā mūsu dzīvestelpu ir iecienījuši pirksta lieluma prusaki, vienu tādu nesen ar skanīgu kliedzienu sveicu vannasistabā, kur tas rīta gaismiņā ņēmās pa vannu. Kaimiņiene teica, ka šie tādi esot, pavasarī nākot iekšā, bet, atšķirībā no parastajiem mazajiem sugas brāļiem, tie nepulcējas baros, tā teikt - vientuļnieki. Paldies vismaz par to!