Remember, remember the 9th of November

Noskatījos Before Sunset un sapratu, ka gribu redzēt arī trešo, pēdējo daļu. Kaut kā negaidīti smeldzīgi tā beidzās, salīdzinot ar maigā romantisma pilno pirmo filmu. Bet ko gan var gribēt - deviņi gadi, neizdevušās attiecības un tā viena, mīlas un jaunības pilnā nakts Vīnē, kas abiem galvenajiem varoņiem neliek mieru.
Jā, bet vispār ne par to es gribēju rakstīt. Un vai vispār gribēju? Dzīve notiek - intensīva, dodoša, ņemoša, cik to pati esmu gribējusi, tā ka rakstiskie pieraksti nav izvirzījušies priekšplānā. Bet, kad rudens vakars mani beidzot ir sagūstījis mājās, tad jau var.
Ar ko es nodarbojos? Kopš pavasara manus uzskatus krietni mainījusi sievišķības studēšana, kuru lieku kopā pa gabaliņam vien. Un ir pavisam labi apzināties, kāds spēks ir sievietē. Un cik daudz tas nomākts sistēmā, kurā mēdz dominēt sacensība un ārišķība. Jāspodrina tas maģiskais magnēts, kas ļauj pievilkt tieši to, kas nepieciešams:)
Atkal pieķēru sevi, cik ļoti grūti ir neaprunāt citus, jo tas taču pašam liek sajusties tik foršam un gudram:) Pieņemšana un izpratne par to, ka katram savs ceļš ejams, laikam ir tā atbrīvojošākā attieksme.
Bet vispār mani ļoti iepriecina kultūra, izzināšana un piesātinātība, kādā pasaule veļas pār mani. Lai top!

Citāts

Esmu pārliecinājies, ka ikvienai domai vai pārliecībai piemīt noteikta vibrācija, kuras frekvencei pieslēdzoties, tu sāc piesaistīt līdzīgus cilvēkus, kuri neuztver tavu ideju kā muļķību, bet ir gatavi iesaistīties un palīdzēt (Kārlis Bardelis, IR, 22.08.2013.)

Today I am

Augusts pagāja, tā arī man nepaspējot ierakstīt to, ko gribēju. Tas mani rāva uz priekšu un tikai tagad, rudens priekšvakarā, ļauj mazliet ievilkt elpu.
Viens no mēneša priekiem bija ārzemnieki -  pirmkārt, krievu (t.i. - Piemaskavas) puisis, kas Rojas autobusā neatņemdamies stāstīja, cik te pie mums viss labi un cik viņiem viss esot slikti. Tāpēc dzīvošot šeit, kamēr varot.
Un vēl dāņu žurnālists, kuram sanāca sēdēt blakus tehnikas prezentācijas noslēguma vakariņās Leipcigā - izrādījās, ka viņš dzīvo netālu no Dānijas tautskolas, kur dzīvojos, un pat atradām kopīgu pazīstamo!
Jā, tad vēl bija tas īru žurnālists, kurš dzīvo netālu no Bangoras, kur arī esmu bijusi, viņam par lielu pārsteigumu. Tieši ar viņu sāku sarunu šampanieša malkošanas pasākumā pirms vakariņām viesnīcā, kad murdošajā pūlī nevarēju saskatīt nevienu no trīsarpus pazīstamām sejām. Un pēkšņi mums apkārt bija bars britu, jautras sarunas un uzradās arī vēl visi pārējie zināmie, atmosfēra bija mainījusies par 360 grādiem. Tā vienmēr - nav ko saspringt, tas ir tikai pieklājīgs pasākums, iemalko, palūkojies apkārt, pasmaidi, pasaki hello un gan jau viss aizies... :). Labāk, nekā ieurbties mobilajā :).
Today I am berliner - smieklīgi, bet biju izdomājusi, jau vēl tikai esot ceļā uz Vāciju, ka šādi iečekošos FB, kad būšu nonākusi vācu zemes galvapilsētā. Bet, kad stāvēju pie Brandenburgas vārtiem, sapratu, ka gribu būt šeit un tagad un jutos galīgi saviļņota no tā, ka komandējumā izdevies iesprukt arī kādam neredzētas pilsētas apmeklējumam. Un Vācija man patika! Neticami, bet nejutu tur ordnungu, kāds šķitās esam Vīnē.
Augustā bija daudz vasaras, bija pat teātri - visīpašāk - Klusuma skaņas kā kaut kas burvīgi burvīgi skaists.
Augustā bija daudz domāšanas un neizdomāšanas - atmiņas un analīzes, sievišķās enerģijas tjūnings un vīrišķās enerģijas vētīšana pa diedziņam vien. Varētu būt, ka septembrī ienāksies augļi.

paldies:)

Pār zemi atkal gāžoties spēcīgi enerģijas viļņi, planētas rindojoties sen nebijušās unikālās kombinācijās... un vēl ir vasara!!! Un vēl ir brīvas dienas!!!
Mani ik pa brīdim piemeklē dzīve, tā apziņa, ko es gribu lolot un uzturēt (bet kura mēdz izzust, ja par to parāk detalizēti raksta:) - veidot savu dzīvi pats savām rociņām, domiņām, actiņām un lielu, iedvesmojošu fantāzijas devu. Un, ja kāds saka, ka tā nevar būt, tā nenotiek, tā nav pareizi (un tas ir pašapmāns) - zini, ka TAVĀ pasaulē ir TAVI noteikumi un viss notiek tā, kā TU vēlies. Nu labi, ne visām vēlmēm jāpiepildās, ne visas Tev ir derīgas... bet varbūt vēlies, lai Tevi piemeklē tikai derīgās?
Un vēl neaizmirsti pateikties. Paldies, paldies, paldies:)

Kā sacīt jāsaka...

1. Es zinu, ka ar viņu man nekas nekad tāpat nebūs. Bet ir vienkārši jauki viņu reizēm satikt un rādīt tik norūpējušos seju, lai neviens nepamanītu to muļķīgo smaidu, kas laužas ārā.

2. Man riktīgi kaitina saņemt dāvānā kaut kādus savārstījumus, nu tipa lielveikala prezentāciju ziepju paraugu vai tml.

3.Ieejot smalkā latvisku lietu veikalā un apvaicājoties - vai jums ir kaut kas ar zirgu tematiku - meitene pagroza galvu un norāda uz mazu, dārgu zirga formas piespraudi. Tad es klīstu apkārt vien pati un atrodu gan keramikas zirgus, gan pakavus:) Doh.

Tieši tagad ir vasara!

Manu sestdienas rīta nemieru/neapmierinātībiņu tīri veiksmīgi izgaiņājuši 50 km, ko pieveicu ar velo un gandrīz apmeklētais Daugavgrīvas mols un cietoksnis. Tagad jādomā tikai par to, kā rīt būt pietiekami možai, lai tiktu līdz Dziesmusvētku estrādei.
Jūnijs pagāja tāds budzīgs. Lasīju, ka laiks pirms dzimšanas dienas tāds mēdzot būt, jo ir katra personīgā cikla noslēgums. Tad nu lūk, mani šis tas apbēdināja un nogurdināja, taču, tuvojoties 30. jūnijam, viss kļuva arvien labāk - Čehijas komandējums tīri priecīgā garā un tad arī pašas dzimšanas dienas svinības dažādos sastāvos. Jāteic, ka viss bija ļoti mierīgi, bet skaisti, ar daudz ēdmaņām un vienu pavisam lielisku biļeti vienam pavisam lieliskam festivālam:). Lai arī mana lielākā dzimšanas dienas dāvana būtu miera pilna gaisotne Iecavas mājās. Tomēr ne visas lietas dzīvē piepildās (uzreiz).
Un tad jau, uz jubilejā saņemto pozitīvo enerģiju viļna es devos jūlijā - svelmē, Dziesmu svētkos, tiekoties ar foršiem cilvēkiem un īpaši ar desmit gadus neredzētu klasesbiedreni!
Uz/no Čehijas visādi citādi nogurdinošajam transporta veidam - mikroautobusam bija dikti pozitīva blakne - beidzot kārtīgi ielasīties EatPrayLove. Ja sākumā domāju, ka tas būs saistošs bestsellers angļu valodas uzturēšanai, tad izrādījās, ka kļuvu pilnīgi sajūsmināta - īpaši par Indijas daļu, par mācīšanos meditēt, par sevis meklēšanu un saprašanu. Par atļauju būt reliģijas cherry-pickeram. Par atļauju negribēt bērnus (tas nav mans gadījums, bet vienkārši - take it easy!).

sunny sunday

Šodien bija tāda gara mierīga svētdiena, apmēram tāda pati kā Samsara, ko noskatījos kino. Vispār jau man nepārāk patīk mierīgas brīvdienas, jo tādas pārāk daudz bijušas ziemā. Tomēr vasaras miers ir savādāks - kārtīgi izgulēties, jo sestdiena bijusi gana blīva ar velo un Kalnciema ielas Skroderdienu jandāliņu, pārmaiņas pēc atvēlēt laiku mājas sakopšanai, izvēlēties vissmukāko blūzīti un aizbraukt uz patukšo pilsētas centru!
Siltums, saule, vaļā logu, jūra, basas kājas - tā visa tikai tagad tā pa īstam sāk pietikt, jo nespēju vien izbaudīt visu, šo tik ātri vaļā atsprāgušo vasaru, kas atnāca pēc tiem garajiem aukstajiem mēnešiem.
Man patīk veidot savu dzīvi tā, lai tajā būtu odziņas, lai tajā būtu notikumi, piedzīvojumi, sajūtas. Tāda sajūtu medniece - laikam kas līdzīgs adrenalīna medniekiem, kam vajag arvien jaunus un ekstrēmākus piedzīvojumus, lai justos dzīvi. Tajā pašā laikā es gribētu iemācīties ļauties plūsmai un arvien mazāk gribēt un meklēt :).
Bet tā kā uz pasaules ir vīrieši, nekāda īsti mierīga plūsma nesanāk!

two too

Divas pēdējās nedēļas nogales ir bijušas sevišķi lieliskas. Daba, dejas/dziesmas, draugi. Paldies! Laikam dinamiskā aktivitāte noveda pie pazaudēta smuka auskara katrā no tām, ahhh.
Kaut kad prātā pazibēja gudrība, ko jau reiz pieminēju - par salīdzināšanas postu. Šķiet, ka jūties laimīgs un apmierināts līdz brīdim, kad uzzini, kā iet tai/tam otram. Un sapīksti, jo uzreiz sajūties, ka kaut kas pietrūkst pašam. Laikam jau taisnība tai gudrībai, ka grūtāk iemācīties priecāties par drauga laimi, nekā bēdāties līdzi nelaimē. Un tu nekad nezini, kādi melnumi ir bijuši otra dzīvē, pirms viņš nonācis tur, kur ir un kāda ir viņa dzīves misija.
Tiklīdz apzinies, ka tava dzīve, pieredze ir vienīgā unikālā tev paredzētā, ko tu pats vari veidot un piepildīt ar saturu (gaismu, paļaušanos, došanu, radīšanu, zināšanām), vienkārši izzūd vēlme salīdzināt, vērtēt, kritizēt (skan kā no kanceles? :).

Oportūniste

Vairāk kā mēnesis pagājis kopš pēdējā ieraksta, un tas liecina tikai par vienu - iepriekšējā ierakstā piesauktā intensitāte ir piepildījusies par visiem 100. Esmu paspējusi divreiz pabūt Lielbritānijā. Daudz nācies strādāt, taču visādi citādi - man, šķiet, patiešām patīk, ka viss notiek, un es varu darīt un baudīt pavasari visdažādākajās tā izpausmēs iekš un ārpus telpām.

Kaut kad sen man galvā pazibēja doma, ko gribētu atzīmēt par savu vienreizējo personību:). Tātad - es sev varētu piedēvēt nosaukumu 'oportūniste' jeb 'iespēju izmantotāja'. Pirmo reizi šo terminu šajā sev pazīstamā kontekstā dzirdēju lekcijā no smuko lietusmētelīšu pārdevējas Annijas. Un sapratu - yes, tas arī ir par mani. Un savādi, ka no malas, manuprāt, dažkārt, izskatās, ka es esmu baigi mierīgā un konservatīvā, kas daudzos aspektos tā arī ir, tomēr tomēr... es visu laiku uzzinu par visvisādām iespējām un ļoti bieži nolemju, ka man tās jāizmanto, jo - varbūt, darot to, es iepazīšu/ieraudzīšu/izjutīšu KAUT KO tādu, kas nu ļoti labvēlīgi un radikāli iespaidos manu dzīvi:) Bet varbūt es sevi tādā veidā 'paglābšu' no mierīga vakara mājās:). 
Dažkārt, protams, šī vēlme uznāk kā apsēstība -  ka bez TĀ es nekādi vairs nevaru, bet tas iegūšanas prieks nav nemaz tik liels. Tomēr basically man ļoti patīk šī īpašība, kā arī visas tās iespējas, ko es sev sniedzu:).
Esmu strādājusi jautrā vīna degustēšanas pasākumā Līvu laukumā, rakstījusi projektu par pilnīgi kosmisku tēmu zinātniskā institūtā, tulkojusi pasniedzēju sacīto festivālā Gara vasara (pārbijusies kā diegs), trīs mēnešus dzīvojos Dānijas tautskolā, gājusi uz karsto jogu, biodeju, tautas dejām, Ievas pārvērtībām, orientēšanās sacensībām ... Droši vien ir čupiņa iespēju, ko es varēju izmantot, bet neizdarīju. Taču kurš par tām atceras?

Var jau būt, ka tā ir norma un pilnīgi parasta, pie epasta un sociālajiem tīkliem pieslēgta pilsētnieka ikdiena. Var jau būt, ka tie ir meklējumi, kas vēl nav vainagojušies ar atrašanu. Iespaidu medības un dzīšanās pēc izpratnes par šīs pasaules skaistumu.
Bet tie cilvēki un sajūtas (patīkamas vai mazāk), ko es piedzīvoju, mani bagātina, iedrošina un atver.

more intensity

Kā tas mēdz būt, šonedēļ intensīva darba slodze sakrita ar intensīvām ārpus darba aktivitātēm. Trīs pēdējie darba dienu vakari pagāja jautri saviesīgās noskaņās, tā ka savu dienišķo miega devu nesanāca izmantot. Tā rezultātā sestdienas rīts pienāca ar zināmu sagurumu, tādu, kas prasa labi paēst, izgulēties un izstaigāties svaigā gaisā, varbūt arī kaut ko no tā izdosies īstenot...

Vispār interesanti - mani ir piemeklējusi kaut kāda badtheaterkarma, jo no trīs šomēnes ieplānotajām izrādēm jau divas (!) ir atceltas teātru vainas dēļ - JRT paziņoja, ka aktrise slima, Krievu Drāmas teātris pateica, ka ir vienkāršī čēpē. Es tiešām ceru, ka trešais mēģinājums nākamnedēļ izdosies! Tas laikam liecina, ka teātra sezonu laiks beigt, kas arī ir pareizi:).

Viendien mēģināju iestaigāt savās jaunās sarkanās kurpes. Pati priecīga, kājas gan nevisai. Jocīgi bija tas, ka todien divi vīrieši divās dažādās situācijās pavēstīja man, ka labi izskatos. Jocīgi tas bija tāpēc, ka viņi abi man neraisa kaut kādas pārmērīgas simpātijas, bet iekšēji es tiešām jutos labi, jo iepriekšējais vakars bija smieklu pilns, tāpēc ar tādu jautru noskaņu biju todien arī pamodusies.

Tātad - pavasaris!

Zināms, ka visu vajag darīt ar 'more intensity':

aprīļa skāviens

Trrrrrr... nedēļa diezgan ātri pieripojusi beigām. Bijusi tā diezgan dulna, ar visādiem ups un downs - no kuriem gribas noskurināties, bet vainošu aprīļa aktīvās enerģijas, kas metušās pār šo zemīti, iezvanot pavasari.
Esmu pārspējusi pati sevi, noskatoties četras filmas - divas kino, vienu uz projektora un vienu savā gultā:) - protams, nepārspējamo Vudiju, kurš man uzlabojis garastāvokli jau tik daudz reižu, īpaši komplektā ar Daienu Kītoni.
Tas, ko es patiesi vēlos, ir mazāk vērties monitoros un ekrānos, vairāk zaļā zālē, jūrā un vēl visur kur, kur paveras apvārsnis, un esi stipri ceru, ka drīz daba un apstākļi man dāvās šo iespēju gana bieži. Un tāpat es ceru, ka mans pavisam jauki ieplanotais ārzemju izbrauciens man dāvās lielisku atslodzi jau pavisam drīz! :)

Aprīlī ir kaut kas rozā un maigs, man jau šķita, ka tā būs un - ir. Un aprīlis taču vēl nav beidzies ;)!

slapjās olas

Lieldienas šogad patīkamas. Īpaši abi svētku dienas ierāmējošie notikumi - ceturtdienas vakars ar etnodžezu un pirmdienas vakars ar gospeļkori. Mūzika, balsis, skaņas, stīgas, prieks! Tāds pacilājums par uzaicinājumiem! Kultūra ir mana maizīte, heh:) Pa vidu bija omulīgi vakari, garšīgas ēdmaņas, daudzi autobusu maršrutu un beidzot arī svaigs ārpusRīgas gaiss.
Paralēli notika V-grāvja dzīvokļa griestu pludināšanas un vainīgo skaidrošanas apstākļi. Samērā produktīvi - esmu iepazinusies jau ar diviem augšējo stāvu kaimiņiem, protams, krieviem. Īpašu interesi man izraisīja puisis, kas dzīvo tieši virs mums, jo diemžēl viņa, sievas un suņa dzīvei knapās izolācijas dēļ esmu spiesta sekot līdzi teju ik brīdi. Bija baigā interese redzēt, kāds tad ir vīrietis, kas liek savai sievietei diezgan regulāri apmierinātai kliegt un elst vēlos vakaros (sarkstu, sarkstu:). Un, lai arī balss ir vīrišķīga, pats izskatās kā tāds miermīlīgs studentiņš. Bet, tā teikt, neskati vīru pēc cepures:)

Māsa upe

Pavasaris, pavasaris vismaz astronomiski ir klāt un tad jau drīz būs arī dabā:)
Sācies tas gan diezgan mārrutkaini, ar ierastajiem darba saspīlējumiem, blenšanu internātā un klepu, bet tās viss ir pārejošas parādības. Jo visādi citādi uz šo pavasari esmu uzlikusi aci - got to be good!
Vakar klubā izdomāju, ka, ja es būtu vīrietis, būtu riktīgs donžuāns - mums ir tik daudz smuku meiteņu un man ir tāda sajūta, ka daudzas ar lielu prieku atsauktos nepazīstama, bet sakarīga, simpātiska, pieklājīga un ieinteresēta vīrieša uzmanībai. Goda vārds, liekas, riktīgi easy piebraukt meitenei. A ko meitenēm - jāstāv un jāgaida, vai!? Galvenais, nestaigāt apkārt ar tabeli uz pieres, bet DZĪVOT un starot.

Dr.med.

Šodien biju poliklīnikā. Gaidīju pie kabineta durvīm līdz dzirdēju dakteres telefonsarunu ar viņas bērna klases audzinātāju, kur abas nekādi nevarēja vienoties par tikšanās laiku. Tad gaidīju vēl mazliet, saīgu mazliet, paknosījos. Un, jā, tieku iekšā.
Apguļos uz kušetītes, pusapģērbta un pilna gaidu nodoties procedūrai. Dakterīte laipna un mīlīga, bet tomēr nolemj uzzvanīt savam vīram, lai pastāstītu, ka rīt jātiekas ar klases audzinātāju, jo viņu dēlam kāds cits puisis dara pāri, bet svešā puiša vecāki uzskata, ka viņu dēls tiek apmelots. Rīt situācija jārisina, un mamma grib, lai tēvs nāk līdzi, jo viņa varot palikt pārāk emocionāla. Beigās pārmij vēl dažus dienas-vidus draudzīgu laulāto teikumus. Un, jā, es tieku izmeklēta. Viss kārtībā!
Divas sasaistes:
1)Filma Carnage, ko nesen noskatījos - tiek izspelēta divu pāru tikšanās, jo viena dēls ir otram izsitis zobus, bet pieklājības pilnais sākums pārvēršas atklāsmju pilnā haosā. Fillmas pamatā tā pati luga, kas JRT izrādei Slaktiņa dievs - kas man patika tomēr vairāk! Varbūt valodas dēļ, varbūt tāpēc, ka mūsu aktieri dzīvīgāki, īstāki.
2)Man nav lielas ekspektācijas attiecībā uz medicīnās iestādēm. Patiesībā es gluži pieticīgi parasti vēlos tikt neizlamāta. Labi, es pārspīlēju, ir bijuši tikai pāris izteikti nepatīkami brīži. Bet, kā zināms, ja reiz sanāk vērsties pie medicīnas personāla, tad ar tevi vai tavu tuvinieku ir noticis kaut kas nelabs un esi jūtīgākā agregātstāvoklī nekā parasti. Un, ja šādā situācijā pie manis vēršas nelaipni un augstprātīgi, uztveru to kā lielu rupjību.
Tāpēc arī neko neteicu, gulēju uz kušetītes un gaidīju, kad daktere beigs sarunu. Cilvēki jau vien esam, visi aizņemti, visi norūpējušies. Un tik jauka abu laulāto saruna, pilna cieņas un tādas nepaģērošas laipnības. Ak, nebūsim sīkumaini!

8.marts

Dzīves atziņa nr. 1259: ja visu vakaru dzer vīnu un dzied sirsnīgas dziesmas, tad nākamajā dienā nav slikti ne vienā acī principā.

Un vēl - pēdējā laikā man dažkārt prātā iemaldās doma, ka cilvēki, pasaule mums apkārt ir daudz labāka, nekā mēs patiesībā domājam. Kā es domāju. Ka tajā ir daudz vairāk vienkāršības, sirsnības un cilvēcības, intereses, palīdzētvēlmes un atsaucības, nekā man ir licies. 

Es te tā padomāju...

Pēc maniem novērojumiem cilvēki iedalās divos tipos, kad ar viņiem iepazīstos pirmo reizi, lai īsāku vai garāku laika posmu pavadītu kopā kādās nebūt nodarbēs. Pirmie ir dikti komunikabli, organizētāji, valdonīgi, ar viedokli, un tikai pēc laika atklājas, ka ar viņiem patiesībā var runāt par dzīvi, ka arī viņos iekšā ir kāda sāpīte un no viņiem nemaz nav jābaidās. Otrie ir noslēgti, mazrunīgi vai kautrīgi, un tikai pēc laiciņa izrādās, ka viņi patiesībā ir sirsnīgi, draudzīgi un runājami. Nu labi, vēl ir diezgan daudz visādu citādu tipu. Vienkārši no manas prizmas un priekšstatiem nereti mēdz izcelties šie divi.
Lai iepazītu cilvēku, vislabāk ar viņu kopā padzīvot vienā dzīvoklī vai doties ceļojumā. Piemēram, noiet Santjago ceļu. #The Way.
Vēl es domāju par to, cik daudz mums ir visādu priekšstatu par to, kādai jābūt laimīga cilvēka dzīvei. Ka obligāti jābūt draugu bariņam, ko uzaicināt uz savu dzimšanas dienas ballīti, kurā noteikti ir daudz jāsmejas un jāiedzer kas grādīgs. Jā, tas bez mazākajām šaubām ir ļoti labi, skaisti un vajadzīgi cilvēkam kā sociālai būtnei. Bet, kā lai pasaka... tam nevajadzētu būt pašmērķim, apliecinājumam, ka esmu foršs... škiet, ka daudz svarīgāk ir ik pa laikam pabūt kopā ar cilvēkiem (draugiem, radiem, paziņām, svešiniekiem), ar ko apmainīties atziņām par dzīvi, bagātināties, atklāties... laikam tas, ko es gribu pateikt ir - nevajag par katru cenu radīt baru, lai nejustos viens, vislabāk ir dzīvot brīvi un viegli, tverot interesantāko no katra sastaptā. No otras puses - tikai ilglaicīga daudzība spēj dot patiesu brīvības sajūtu, kad vari būt, kas esi un gvelzt visādus niekus.

ne-darbi

Divas superdziļas atziņas par darbu:

1. Jo darbs ir kaitīgāks cilvēka nervu sistēmai (acīm, mugurai, īpaši labajai rokai), stresaināks, atbildīgāks un uzmanību, ātrus lēmumus paģērošāks [bet tādi ir gandrīz visi darbi, kas ir saistīti ar cilvēkiem, no kuriem tev kaut kas ir vajadzīgs konkrētā laikā vai kuriem kaut ko noteiktā termiņā vajag no tevis], jo veselīgākai, kustīgākai, pie dabas krūts pieplakušākai jābūt dzīvei ārpus darba.
Bet ko dara šie darba sanervozētie cilvēki? Smēķē, ēd Hesīti un Maķītī, piedzeras, spēlē datorspēles, lūr teļļukā, pie izdevības guļ līdz pusdienslaikam, iedzer Ibumetīnu un aliņu. 

2. Kad mani darba vidē ar sadarbības parneriem vai nākamās intervijas varoņiem iepazīstina kā ar "šito smuko meiteni", tad es nezinu, kas manī ir vairāk - priecīgs samulsums vai feministisks besis.

f******is

Ja vēl piektdien es būtu rakstījusi, ka izklaides dievs ir uzlicis man veto, tad vakar es beidzot aizgāju gulēt šorīt no rīta. Un nekā jau tur tāda tajos klubos nav:) Bet reizēm ir tik ļoti vajadzīgs neformālā atmosfērā ar savām beibēm padzīt vellu:)
Šoreiz ir interesanta februāra Santa. Man ļoti patika trīs stāsti, protams, par attiecībām, kurās dara tā, kā darīt nevajag - dzīvo atsevišķi kopā, strādā vienā darba vietā vai dzīvo kopā ar saviem vecākiem. Nav nekam gatavas receptes, tas jau sen zināms, bet pārliecinos vēl un vēl. Un stereotipus jau neviens neuzspiež, tos pati esmu paņēmusi sev, lai būtu uz ko tiekties un salīdzināt:).
Un tajos stāstos es uzdūros interesantai domai - katram vīrietim ir tikai viena dzīve, bet sievietei  tik, cik vīriešu viņas dzīvē. Ok, neskaitām tēvus un brāļus. Tad būtu labi, ja šī dzīve sievietei būtu tikai viena. Bet, kā zināms, tā negadās pārāk bieži. Un tad tiešām atliek vien secināt - vīrietis sievietes dzīvei piešķir jaunu dimensiju vaļasprieku, uzskatu un dzīvesstila veidolā. Jā, notiek arī otrādi, principā ir apbusēja ietekmēšana vai... iedvesmošana?
Bet es noteikti esmu droša par to, ka bez vīriešiem dzīve būtu garlaicīgāka:).

screening

Pat dienu, kad neesmu darbā, pavadu pie monitora, slikti, slikti... bet attainojums tam ir izvēļu trūkums - tā kā veselība jānostiprina, nekur jau daudz nevar doties. Ko dara parasti cilvēki, kad viņiem kļūst slikt? Guļ, dzer zāles vai tējas. Es meklēju cēloņus: neapetetlīgi. Nu negribu jau izlikties labāka kā visi citi, jo ar to cēloņu atrašanu nemaz tik viegli nav:)
Pa tam lāgam esmu bijusi jau uz vēl divām teātra izrādēm (vai no pārāk daudz teātra var palikt slikta dūša?). Latgola.lv bija jauka ar patriotisko un komisko devu labās proporcijās. Un nedaudz sajutu no Nacionālā teātra burvības tā pagraba kafejnīcā! Tās pašas dienas vakarā biju uz 'alternatīvo' izrādi "Kartupeļēdāji" Spīķeros, un tas nu gan bija ļoti dramatisks skats uz dzīvi (laukos), laikam jaunā režisore bija gribējusi ielikt visu savu sāpi par dzerošajiem latviešiem divās stundās. Bet mani kaut kā līdz galam nepārliecināja. Smieklīgi ir tas, ka gan pirms gan pēc izrādes ēdu kartupeļus.
Citādi, nez... dažkārt liekas, ka nemāku priecāties par to, kas ir, lai gan man taču ir tik daudz kā laba. Pat distanču slēpju trase Mežaparkā (jā, done). Laikam jau tā mēdz būt, kad cilvēks iedomājas tikai to vienu (vēl neiegūto), no kā uzreiz kļūs laimīgs.

jauns gads ir sācies

Nekas jau tāds īpašs, tikai satinusies, sapinusies domās par visādām savas dzīves sfērām. Atklāta teātra sezona - VAU! Dailes teātrī. Patika, absurdi un neparasti, smieklīgi. Noslēgta pirmā 50 Shades daļa šovakar. Jap, sado-mazo ir oficiāli atdzīts par seksīga seksa sastāvdaļu! Labi, ka kāds to visu var pateikt (uzrakstīt) skaļi:). Nez, kas būs tālāk. Nelaba aizdoma, ka pieķeršos arī diviem nākamajiem ķieģelīšiem, kaut zinu, ka no augstvērtīgas mākslas un literatūras tur maz kas ir. Okei, bet angļu valodu pakustināšu, taisnojos pati sev:) Tajās attiecībās trūkst diezgan daudz no tā, ko es gribētu savās. Faktiski tur ir tikai ļoti labs sekss. Bet no patiesas dvēseliskas tuvības tur ir tikai vāra atblāzma. Nu droši vien ne jau par to autore gribēja rakstīt;)