rudens

Vakar redzēju kaut kādu kāsi debesīs, putni jau sāk vingrināties. Atnākot no darba vairs negribas skriet pie balkona un raut vaļā durvis, ir prieks, ka šorīt "nav nemaz tik auksts" un tādā garā. Baigi negodīgi, ka pēc tik tvanīgas vasaras uzreiz tādā ātrumā piesakās rudens, kas varēja taču vēl nedaudz pagaidīt.
Šodien pa ilgiem laikiem izkustinājām velosipēdus un aizšmaucām līdz Mangaļsalas molam, tik forši un saulaini bija. Jāturas vasarai astē, cik var. Mangaļsalā ar sevi atkal uzspēlēju spēli "kurā vietā Rīgā es gribētu dzīvot" - jā, arī tur, tāds piemīlīgs piejūras zvejniekciems.
Ā, un ceru, ka tuvākajās dienās ar mani nenotiks nekas slikts, jo diezgan apņēmīgi ēdu bērnu vitamīnus, kas uztaisīti uz mata kā haribo gumijas lācīši.

kampaņojam

Vakar Rīgas svētku sakarā ar pilnu programmu izbaudīju savu piederību V kampaņai. Mazliet padežūrēju birojā, dalīdama konfektes, anketas, smaidus un spēlēdama novusu. Savukārt vakarā Vienotības komanda piedalījās Okartes nakts skrējienā, ko padarījām par pozitīvu pasācienu sev un citiem - zaļā un pamanāmā barā devāmies uz norises vietu, joprojām dalīdami pildspalvas, lapiņas un končas, vislielākais pieprasījums bija pēc baloniem (principā, tikko apstājiemies, mums aplipa cilvēki), bet tos izsniedzām tikai krastmalā un vecāku/bērnu uzlidojums bija pamatīgs:). Ar plakātiem un kliedzieniem atbalstījām savējos un visus pārējos. Ak jā, nevar nepieminēt kartona Valdi, kas ar mums pavadīju visu ceļu.
Cilvēku reakcijas ir dažādas - pārsvarā neitrālas, dažas ļoti pozitīvas (mēs par jums tieši balsosim un ar Valdi gribam nofotogrāfēties), dažas negatīvas (neņemšu šito, ejiet pie velna:)), bet kopumā smaidu un prieka bija daudz vairāk!!!
Tā nu ir - cilvēki ir noguruši no politikas, apmāna un tukšiem saukļiem. Liela daļa arī joprojām uzskata, ka aktīvi atbalstīt kādu politisko spēku ir kaut kas amorāls, bet patiesībā tā ir visīstākā demokrātijas izpausme - nebūt vienaldzīgam un iesaistīties savas valsts veidošanā, cik nu tas ir katra spēkos. Un, ja kas, jauniešu nodaļa - tas ir burziņš un lieliska pieredze! Un galvenais ir kaut mazliet ticēt tam, ka ir cilvēki, kas tiešām var kaut ko labu paveikt.

meistarītes

Tas tāds mazliet ironisks mīlināmais vārdiņš virsrakstā, jo man nemaz nav tādu dikti pastāvīgu matu un nagu meistaru. Pie frizierēm gan es divām Rīgā gāju regulāri, bet pēc zināmiem notikumiem viņu pakalpojumi kļuva par dārgu.
Tad nu lūk, to 110x reizes pieminēto kāzu sakarā man vajadzēja aiziet pie manikīra. Protams, par to sāku domāt pēdējā brīdī. Apskrēju visus Brīvības ielas tuvējos salonus - nekā, nevaram vai varam pašā vakarā vai tieši darba laikā. Apzvanīju visus mazliet tālāk esošos - arī tas pats nekas. Sāku bažīties par savu nagu izredzēm un secināju, ka k* ir pāri - cilvēki gatavi maksāt par pirmās ne-nepieciešamības precēm.
Tomēr, skrēju un uzskrēju virsū vienam saloniņam Tērbatas ielā un patīkamai manikīrei. No tiem cilvēkiem, ar kuriem tu sāc runāties kā ar vecu paziņu, ar kuru tev saskan visi ģenerālie uzskati un pēc kura satikšanas jūties necerēti apmierināts. Lūk, šis bija tas gadījums - momentā sākās runas par radiniekiem, tuvākajiem plāniem un visu kaut ko. Pat neskatoties uz to, ka viņai bija savainots īkšķis un nācās vilkt gumijas cimdus, lai man masētu rokas un vispār es tiku pie negaidīti spilgtas nagu lakas.
Saruna neizbēgami nonāca pie k* un tā, cik daudz cilvēki gatavi čīkstēt un vaidēt, nevis saņemties un darīt. Un tad vienā brīdī viņa paceļ acis un saka man - bet vai tad tāda krīze vispār bija? Un es paliku uz pauzes.
Un tad nākamajā THE rītā es cēlos un vēlos, lai nonāktu pie frizieres. Vispār es jutos diezgan izsista no sliedēm, tādā kā satraukusies un sanervozējusies un puisis nebija laikā mājās pārnācis...:). Sāk mani friziere čubināt un mēs atkal sākam runas par laulībām un attiecībām, par frizieres divām pieredzēm un manu vienu ...kad vienā brīdi mani reāli sākt vilkt uz raudienu. Un friziere man piedāvā iedzert martini asti. Es neatsakos un man paliek labāk no tā vien, ka kāds par mani parūpējas.
Jā, protams, ka mēs runājām arī par k* un to, ka nevarēju manikīru dabūt un friziere man atkal nočukst: bet mums jau krīze sen ir pāri, tā taču bija tikai tiem uzņēmumiem, kas neadekvātus kredītus saņēmušies.
Redz, tā man gāja ar divām foršām meistarītēm. Priecīgi tas bija.

Kāzas

Paldies, Dievam, ir aiz muguras, jo pēdējās nedēļas jau bija piemetusies kaut kāda pārgatavošanās stadija. Es jau vēl neprecos pati tomēr. Protams, viss bija skaisti un emocionāli un pirmreizēji. Protams, šur tur vīlos. Vai varbūt to varētu nosaukt par manu idealizēto uzskatu neatbilstību realitātei. Teiksim par to, ka daži kļūst gražīgi un saspringti, tā vietā, lai būtu vienkārši laimīgi. Daži mēdz sūdzēties par uzticēto darbu gūzmu, daži atkal gribējuši būt divās vietās vienlaicīgi... Eh, karstums man šodien uzdzinis īgnumu. Gluži vienkārši pēdējā laikā man sāk šķist, ka es zinu, kā visiem būtu vislabāk (ārprāc, šis jau ir sievasmātes līmenis:))!!!
Redz, ir divu veidu kāzas (nu labi, trīs, bet trešo neapskatīsim). Vienās tu ierodies un labi pavadi laiku, varbūt palīdzēdams pieturēt vārtu lentu. Otrās tu ieguldi savu laiku un elpu, jo precas kāds, kas tev ir svarīgs. Vispār pasaulē ir diezgan maz cilvēku, kuru labā kāds ir gatavs darīt daudz un dikti, veltot savu brīvo laiku tai skaitā. Man tie būtu daži labi draugi un radinieki, ā, un vēl daži cilvēku idejiskie kopumi - nu, ja tāds pamatīgs darbs bez naudas būtu jāveic. Jo tad tā ir pavisam cita sajūta - tu piedalies, ieguldi un arī priecājies, ja sanāk un priecājies, ka patīk arī tam, kura dēļ to dari. Un sajūties pa īstam piederīgs.
Jāatzīst, ka manī sarosījās teicamnieces sindroms, kad gribas visu izdarīt uz 10 ar plusu un saņemt uzslavas. Jo pa roku galam nav vērts, bet... arī pārspīlēt nav vērts. Dažkārt viss ir galvā un realitāte izskatās daudz vienkāršāka.
UN, protams, bija daudz skaistuma, superīgu cilvēku, mīļu smaidu un jauku momentu un bija lieliska otrā diena ar atslābinošu atmosfēru.
Ko tad vēl... ak jā - rūgts! :)

man

Jo vairāk paklausos Pujātu (to, kurš kardināls), jo vairāk gribas iet uz jogu.

kāzu laiks

Pēdējos divus vakarus līdz manam Vgrāvja dzīvoklim vēlā naktī mani ir atvizinājuši burvīgi pāri. Abi divi - kāzu sakarā. Vienas kāzas bija pirms pieciem gadiem, kad es pirmo reizi biju vedējmāte. Otras kāzas būs tikai pēc nedēļas un vakar aizvadījām lielisku vecmeitu ballīti.
Katamarāns, pelde atklātā jūrā ar nenormālu spiegšanu - bail bija, bet gribēšana vēl lielāka, seksveikala apmeklējums, kokteiļi, jautājumi un atbildes. Vienīgi beigās pulvera mazliet pietrūka, jo karstums bija baiss un darīja savu, ofkōrs, kombinācijā ar šampanieša patēriņu.
Un smiekli bija daudz, nu tā, ka vēderprese jūtas pastrādājusi... :*

vasara joprojām

Šodien pirmo reizi ēdu jāņogas no krūma Iecavas dārzā. Nolaidība jau nu kapitālākā - tik reti braukt un paspēt tikai uz pēdējām ogām, kas man tik ļoti garšo. Ķirši jau sen ir kaputt.
Citādi visās savās kāzu ģēlās varu vien uzskaitīt, ka pagājušo nedēļas nogali vadīju PS un Vienotības jauniešu nometnē, kustinot smadzeņkrokas un uzsūcot zinības (pirmsvēlēšanu trakums lēnā garā ir pārņēmis arī mani, liekot arvien vairāk uzskatīt, ka mana izvēle ir Vienīgā pareizā, he, he).
Pirmdien savukārt bija burvīgs MIKA koncerts, ar visiem hitiem, ko vien iespējams iedomāties. Mani pašu visvairāk kustināja tie mazuliet skumīgie - Happy ending un Days like this. Un Some of them want to use U... izpildījums arī bija burvīgs.
Šodien izpeldināju suni un sajutos tik labi mazpilsētas vidē. Eh...