Pēdējā laikā man ir īpašas attiecības ar savām ausīm. Jo esmu bijusi spiesta skaistuma vārdā upurēt viņu labsajūtu. Beidzot savā ne visai ilgajā sievietes mūžā nolēmu izdurt ausīs caurumus. Lai arī par to biju domājusi ilgi, beidzot saņēmos un izdarīju. Pirms tam man tas likās milzumliels pavērsiens visā manas dzimtas sieviešu līnijā, jo ne manai mammai, ne vecaimātei auskaru nav. Tad nu es izdomāju, ka man ir jāmaina sava karma vai vēl nezin kas un jādara lietas savādāk. Vēl motivācijai kalpoja zelta auskariņi, kas mammai palikuši mantojumā no bābuškas - vecātēva mātes, īstas krievu bestijas (spriežot pēc nostāstiem). Un vēl vieni daiļi auskariņi no vīrieša, saņemti īpašā dienā. Zinu, ka viņam arī patīk auskarotas daiļavas.
Eh, tā nu pati sevis un citu mudināta/motivēta padarīju darāmo un tagad pāris nedēļas tieku galā ar sekām. Viss bija labi līdz brīdim, kad izdomāju uz vienu dienu auskarus izņemt - pēc noteiktajām trīs nedēļām. Bija sajūta, ka ausis pilnīgi uzelpo, tik priecīgas par svešķermeņa likvidāciju, un metas audzēt ciet nepatīkamo ievainojumu. Burtiski tieši tā arī bija, jo pret vakaru ausu caurumiņi bija jau mazlietiņ aizvilkušies ciet.
Tad nu es savās mazās austiņas tagad lutinu un pierunāju, saku, ka būs smukas vēlāk un apradīs ar caurumiņiem. Jo tā ir - kaut kāds dzelzis manās miesās!:)) Bet laikam jau tas ir normāli, ja vairumam sieviešu tādi ir!
Un smuki jau tie auskari arī ir bez gala, īpaši tie krāsainie un garie! Gribas kādu sievišķīgu elementu klāt ikdienas un te nu man tāds ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru