Doma

Turpinot cinematona tēmu. Kā pēdējo savā atpūtas režīmā noskatījos "What the Bleep!?: Down the rabbit hole". Principā par to pašu, kas šobrīd virmo gaisā, par 21.gs. zinātnes un garīgās pasaules izpratnes sastapšanos, par to, ko runā  Pēteris Kļava un Andris Buiķis.
Redz, mūsdienu fiziķi vairs nesaka, ka visu pasauli var iedalīt materiālajā - t.i. redzamajā jeb ticamajā un nemateriālajā jeb garīgajā, pat izdomātājā. Šobrīd viņi ir nonākuši tik tālu, lai pateiktu, ka viss ir viens - tikai tas izpaužas dažādi. Ka visa pasaule ir milzīgs viens vienums un visi cilvēki, līdz ar to notikumi, attiecības, kur tie atrodas, ir viens otra atspulgs un papildinājums.
Visu to kvantu fizikas esenci es neuztvēru, bet tas, ko es sapratu ir - cilvēka DOMA ir tas, kas rada visu viņa realitāti, kas arī tīri labi vizuāli atspoguļots. Atkal tika minēts hrestomātiskais piemērs ar ūdens kristāliem, kas veidojas skaisti, ja viņiem velta jaukus vārdus un kļūst izķēmoti, ja saka, ka tos ienīst. Atgādinājumam - cilvēkā ir ap 70% ūdens!
Interesanti bija izskaidroti cilvēka paradumu, raksturīgo īpašību rašanās. Piemēram, ja cilvēks dažādu apstākļu ietekmē ik pa laikam mēdz būt īgns, tad ar laiku viņa, tipa neironi vai kaut kas tml., pierod pie šīs sajūtas un tā nostiprinās viņa nervu sistēmā. Tāpēc cilvēkam bez maz nepieciešams katru dienu sajust šo īgnumu, jo pie tā ir pieraduši viņa neironi un tas veido viņa identitāti - un to cilvēks, protams, vēlas saglabāt! Lai radītu jaunus paradumus, dzīves uzskatus, ir ļoti jāpiestrādā un, piemēram, katru dienu ir jācenšas priecāties, tā mēģinot nostiprināt to priecīgo neironu, kas ar katru dienu kļūtu arvien stabilāks un tad cilvēkam rastos regulāra un akūta vēlme priecāties!
Tātad galvenais - katra realitāte ir viņa domas, tas, ko mēs katrs iedomājamies esam īstu, jo tieši tāds tas arī kļūst.