polisintēze

Pavadīju trīs dinamiski pozitīvas dienas Polijā, atpakaļceļā pat izskrējām caur Varšavu: vīīī, self-shot:):)
Polija, protams, bija darba darīšanas ar tehnikas piesitienu, pati bezgala lepna par savu multitaskingu, pie vakariņu galda pa labi sarunājoties ar Dānijas konglomerāta CEO, pāri galdam ar Krievijas krieviem un pa kreisi ar ceļabiedru latvieti.
Jā, man patīk patikt un smieties:)
Pa tam lāgam esmu pat apmeklējusi divas Baltijas Pērles filmas, no kurām noteikti varu ieteikt pozitīvo, jauniešu mīlas, skautu nometņu  un viegla humora apdvesto Moonrise kingdom. 
Vispār secināju, ka atšķirībā no iepriekšējā šāda tepat post-factum perioda, kad biezā slānī vakaros patērēju Sex&the city sērijas, šobrīd izvēlos grāmatas vai gluži labas filmas, arī no klasikas apriņķiem. Kinematogrāfs ir mans glābiņš/prieciņš, principā jau tā ir slēpšanās citā realitātē, bet, vismaz intelektuāli, he he.

Jaunais noziegums un sods

Teātra sezonu esmu atklājusi ar JRT Noziegums/sods. Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā. Man laikam patīk, ka mani uz skatuves, prioritārā secībā: 1) smīdina, 2) smeldzina vai abus kopā, kā tas tik labi izdodas Jaunajā.
Bet šis gabals mani drūmināja. Nevarētu jau gaidīt, ka šo biezo, smago literatūras klasiku (ko pat esmu lasījusi) varētu atšķaidīt ar kaut kādām smejamepizodēm, kaut gan spurgt pāris vietās bija kur. Dažās vietās smiekli gan bija aizsargreakcija, piemēram, kad pa skatuvi tipināja sieva ar cirvi galvā. Bet vispār - nelaime nelaimes galā. Izrāde šķiet tiešām iedvesa to pašu sajūtu, ko grāmata.
Nākāmreiz iešu uz kaut ko smieklīgāku. Vispār biļetes jau ir iepirktas. Teātris un kino ir mani rudens/ziemas sezonas galvenie našķi.

kinokinokino

Kas gan var būt labāks par inčīgu kino vēlā vakarā? Vai nu tas būtu:
1) gultā, ar laptopu klēpī, skatoties kaut ko tik dīvainu kā Vudija Alena Every Thing You Always Wanted to Know About Sex * But Were Afraid to Ask (1972). Filma gan ir bāzēta uz literāru darbu, tātad patiesībā dīvains ir šis darbs! Kinofilma veidota no vairākām epizodēm, no kurām dažas spilgtākās ir par sodomiju - vīru, kas iemīlās aitā un pavada ar viņu vakarus viesnīcā, krāpjot sievu (vēēēēēēē), vai arī zinātnieka neveiksmīgs eksperiments - milzīgs pups, kas klejo pa ciemu, šļācot pienu un nogalinot cilvēkus. Vārdu sakot, trakums pilnīgākais, bet, kā vienmēr, asprātīgā un ironiskā Alena stilā.  
2) ar draudzenēm kino zālē - beidzot! Vientuļais vīrs. Filma skaista, 60-to estētika, atturīgais un iekšēji gruzdošais Kolins Fērts, grozīšanās sēdeklī, jo mulsina geju intīmās/koķetēšanas/iepazīšanās ainas, kas tomēr neaiziet tālāk par mazliet pārdrošas gaumes robežām. Režisors ir smalkais modes meistars Toms Fords, protams, gejs, kas, visiem par brīnumu, pirmo kino darbu veicis teju izcili. Un beigas ir ne-gaidītas!
Filmā bija viena no manām mīļākajām dzīves ainām, ko labprāt piedzīvoju - viņi abi vakarā sēž uz dīvāna (protams, māja ir lieliska, kokā veidota kotedža) un lasa grāmatas!!!, apmainoties ar mīļām un asprātīgām replikām, uz paklāja gulšņā divi foksterjeri (optional: bērni, bet tad tas nebūtu tik mierīgi).
Lieliski:)

Countdown

Vērtējot, kā pagājušas pirmās 2 nedēļas, kopš nomainījies mans attiecību statuss, jāsaka, ka viss ir pārsteidzoši labi. Var jau būt tas tāpēc, ka iekšēji biju šim pavērsienam gatava un par to biju daudz domājusi, apsverot dažādus rīcības variantus. Var jau būt, ka smadzenes pa īstam nav aptvērušas "situācijas nopietnību" un pār mani vēl nāks kāds pēkšņš apskaidrības skaudrais mirklis.
Es jau nesaku, ka nemaz nav grūti un nemaz nedomāju par bijušo, bet... ir mieriņš. Iekšā ir mieriņš, bet no ārpuses dzīve vienkārši rauj uz priekšu tempā, ka nav daudz laika sēdēt un prātuļot. Un es arī tai ļaujos, jo ir labi - gan istabas remonta plāni, gan lieliskie pasākumi ar sēņošanu un Vienības braucienu. Kā būs tālāk? Es nezinu. Detaļas es nezinu, bet esmu pārliecināta, ka kopējā aina būs lieliska un sola man burvīgus pārsteigumus. :)