Vakar noskatījāmies filmu Malēna (labs satura izklāsts), un tā mani aizķēra. Maza cilveka drāma uz lielās pasaules notikumu - kara fona, skatīta pusauga zēna acīm.
Puika kļūst kā apsēsts ar kādu skaistu sievieti, kas vientuļa dzīvo Itālijas pilsētelē un gaida pārnākam no kara savu vīru. Zēns, nemanāms, seko līdzi katram viņas dzīves pavērsienam. Malēna ir visu vīriešu iekāres un visu sieviešu naida objekts. Kad pienāk ziņa, ka viņas vīrs ir kritis karā, baumu vētra pieaug un viņu sāk uzskatīt par palaistuvi, jo viņas skaistums liek vīriešiem jukt prātā, tāpat kā viņu sievām un sievu kaimiņienēm. Tā kā darbu viņa dabūt nevar un kara trūkums pieņemas spēkā, Malēna arī kļūst par pērkamu sievieti. Kad karš beidzas, sprūk vaļā arī sievu aizturētais niknums un zūd visi morālie aizliegumi - viņas brutāli piekauj Malēnu pilsētas laukumā un neviens vīrietis viņu neaizstāv. Malēna pamet pilsētu, bet vēlāk tur ierodas viņas dzīvs palikušais vīrs, un vienīgais, kas izstāsta patiesību par Malēnas dzīvi, ir pusauga puika. Pēc gada viņi atgriežas pilsētā un sievas nu spēj viņu pieņemt - ne vairs tik skaistu, elegantu, dzīves sistu.
Skaista ir filmas vizuālā forma, skaista ir Monika Beluči, kuras ķermenis ir zēna iekāres un iztēles objekts - sievišķības esence. Truli ir ļaužu priekšstati par atšķirīgo, mainīga ir viņu pārliecība un kompleksos rūdīts viņu barbarisms, gļēvums un paštaisnums.
Un kaut kur pa starpām arī var smieties un baudīt dzīves vieglumu un visu, kas pāriet un norimst.
Truli ir ļaužu priekšstati par atšķirīgo, mainīga ir viņu pārliecība un kompleksos rūdīts viņu [...]paštaisnums.
AtbildētDzēst