Latviešu mīlestība

Sen jau es gribēju šito uzrakstīt, bet mūžam nesanāk laika un iedvesmas, jo temats pasmags. Vispār tā ir mūžīgā mana iekšējā un dažkārt arī ārējā dialoga tēma - par latviešiem un viņu (mūsu) pašvērtību.
Es ar putām uz lūpām varu cīnīties pret šo pilnīgi ārprātīgo retoriku, ko piekopj ne tikai vienkārši ļauži nātna biksēs, bet arī labi situēti un pat intelektuāli tautieši. Proti, mūžīgā atkārtošana, sevi-un-citiem-iestāstīšana par to, ka: latvieši ir slinki, zaglīgi, pakļāvīgi, skaudīgi, vēsi, nemākulīgi, pakalpiņi, nespējīgi valdīt savā zemē, pārāk depresīvi, dzer, tūlīt izmirs, nesmaida, viņiem nav pašapziņas, augstu paceltas galvas, spējas saliedēties, viņu ir maz un visi viņiem dara pāri un kas tur vēl ne.
HELLO, PEOPLE? Kā jūs domājat, kas izaug no bērna, kuram no mazām dienām tiek atkārtots, ka viņš ir mazs, nemākulīgs muļķis? Maniaks, diedelnieks vai vispelēkākā viduvējība. Mani vienkārši fascinē, ka šie runātāji neapzinās - katrs šāds vārds, spriedums arī rada šo realitāti. Katram, kas to dzird, arī tā var sāk likties un tāds viedoklis automātiski rada smīnu par savu valsti, laupa ticību tās nākotnei un vispār visam par un ap latviešiem. Lai nu ko, bet lepnumu jau nu tas noteikti nevairo.
Es esmu par veselīgu ironiju, bet mūsu gadījumā tā jau ir paššaustīšana - visi tie vidējie latvieši un "es kā īsts latvietis..." - un tam reti kaut kas pozitīvs seko!
Par šo tēmu varētu daudz un dikti rakstīt un spriest, bet man te labs piemērs gadījās:
Reiz bijušajā darba vietā mums izvērtās saruna par aplausiem, lidmašīnai nosēžoties. Kolēģes teica, ka tas ir  padomju atavisms un ko tādu jau tikai latvieši u.c. no Austrumeiropas piekopj. Un neilgi pēc tam es dzirdēju radio interviju ar dzejnieci Māru Zālīti. Un ko viņa stāsta? Kā lidojusi uz ASV un nosēžoties visi pasažieri aplaudējuši, bet, kad braucot reisos, kur daudz latvieši, neviens neko tādu nedarot... un cik tas ir slikti un kā mēs, latvieši, nemākam pateikt paldies.
Un te nu tas ir - mūžīgā neapmierinātība un nosodījums tam, kāds tu, latvieti esi - viena skatījumā pārāk padomiski nūģisks, otrā pārāk ne-rietumnieciski kūtrs. Un cilvēki tik turpina runāt un stāstīt viens otram, kādi mēs tādi un šitādi, izmantojot stereotipu pilnus vispārinājumus. Tā vietā, lai vienkārši neiespringtu un justos labi tādi, kā ir.
Ja arī puse no tā būtu patiesībā (kam neticēšu nekad), vienalga, mēs esam superīgi!!! Skaisti, spējīgi, čakli, izturīgi, darbīgi, talantīgi, gudri, radoši, pamatīgi, spītīgi... baigie malači īstenībā, par spīti tam, kas ar mums ir noticis! Un tieši par to mums vajag runāt, rakstīt, atgādināt! Un, kad mēs paši tam noticēsim, tad tieši tā arī sajutīsimies un sen jau būsim visām krīzēm pāri!