Vakar, godam noslēdzot kultūras gadu, noskatījāmies Manu nabaga maratu JRT.
Jā, turpinu ienirt šajā teātrī un manī nemitīgi turpina kāpt sajūsma par Keišu, Daudziņu, Zariņu, Broku, Znotiņu. Par Maratu biju dzirdējusi tik daudz jūsmīgu atsauksmju, ka bail. Un patikt patika ļoti.
Gara, padomisma un dzīvīguma pilna izrāde, kur nav pat banāls mīlas trijstūris, bet stāsts par trīs - ja ne draugiem, tad likteņa biedriem. Tikai divi no viņiem nekādi nemāk satikties, spītējas un gražojas un tā vien liekas, nekas ar viņiem nenotiks. Līdz kamēr trešais - laikam jau liekas - izrādās gudrāks un aiziet, lai vismaz kādu, cerams, laimīgu dzīves strēli atstātu tiem, kas to "sen jau bija pelnījuši".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru