screening

Pat dienu, kad neesmu darbā, pavadu pie monitora, slikti, slikti... bet attainojums tam ir izvēļu trūkums - tā kā veselība jānostiprina, nekur jau daudz nevar doties. Ko dara parasti cilvēki, kad viņiem kļūst slikt? Guļ, dzer zāles vai tējas. Es meklēju cēloņus: neapetetlīgi. Nu negribu jau izlikties labāka kā visi citi, jo ar to cēloņu atrašanu nemaz tik viegli nav:)
Pa tam lāgam esmu bijusi jau uz vēl divām teātra izrādēm (vai no pārāk daudz teātra var palikt slikta dūša?). Latgola.lv bija jauka ar patriotisko un komisko devu labās proporcijās. Un nedaudz sajutu no Nacionālā teātra burvības tā pagraba kafejnīcā! Tās pašas dienas vakarā biju uz 'alternatīvo' izrādi "Kartupeļēdāji" Spīķeros, un tas nu gan bija ļoti dramatisks skats uz dzīvi (laukos), laikam jaunā režisore bija gribējusi ielikt visu savu sāpi par dzerošajiem latviešiem divās stundās. Bet mani kaut kā līdz galam nepārliecināja. Smieklīgi ir tas, ka gan pirms gan pēc izrādes ēdu kartupeļus.
Citādi, nez... dažkārt liekas, ka nemāku priecāties par to, kas ir, lai gan man taču ir tik daudz kā laba. Pat distanču slēpju trase Mežaparkā (jā, done). Laikam jau tā mēdz būt, kad cilvēks iedomājas tikai to vienu (vēl neiegūto), no kā uzreiz kļūs laimīgs.

dibdibdib

Pēdējā laikā piemeklējusi kaut kāda nepilnvērtības sajūta. Ego riktīgi bāž galvu laukā, nejūtas novērtēts un tāpēc man atvēlējis cīņu ar sekām - iesnām un kakla sāpēm. Un vispār ir par to briesmīgi rakstīt blogā, jo: 1) pirmkārt,  rodas priekšstats par kaut kādu depresīvu būtni; 2) otrkārt, šādas lietas uzrakstīt, nozīmē padarīt tās reālas. Jo mazāk pievērš uzmanību negatīvajam, jo mazāks tas ir.
Tāpēc jāskatās uz kādu lielu treknu labumu. Daži man ir padomā. Un arī augusts solās būt jautrs.

intelligent

I' te kāds ar?
Šorīt man bija dikti inteliģents rīts, jo lasīju "Intelligent life" ar VVF uz vāka un sajūsminājos par šīs sievietes prāta un gara spējām būt tik ļoti sabiedriski/starptautiski aktīvai. Vispār jau nebūtu slikti atrast kādu nozari, par kuras guru gadu laikā kļūt un tad ap kādiem 70 visi Tevi piemin ar bijību sejā.
Un tā kā man ir 2 nedēļu atvaļinājums no attiecībām, rīts ir arī ļoti mierīgs, jo tagadiņās varēšu visu riktēt pēc sava prāta, cik nu to ļaus darba ķetnas.
Nerakstīšu, ka mani atkal piemeklējis kakla sāpju/iesnu maratons, jo tam iemesli tāpat ir tikai pa daļai nojaušami.

viss tik daudz!

Šobrīd jūtos diezgan kustināta no visām informācijām par 2012.gadu, jaunajām enerģijām un vecajām civilizācijām, kas mitušas uz mūsu zemītes. Nezinu, kam ticēt, kam ne, kam to stāstīt un kas padomās, ka esmu pilnīgi ku-kū. Katrā ziņā rekomendēju Sokrāta tautskolu, kuras lekcijas esmu nolēmusi pieņemt zināšanai vismaz vienreiz nedēļā. Aizgāju tur un man bija tāds (kā rāda Holivudas filmās, kad galvenajam varonim stāsta kaut ko, kam viņš uzreiz nevar noticēt) - vou, vou vouuu - (sarauc uzacis un paceļ roku). Septiņas rases, cilvēka enerģijas un pilns komplekts. Kaut kā jau tas iedvesmo... doma, ka mūsos katros ir dievišķā daļa, tāpēc būs par to rūpēties un attīstīt sevi.

Neatejot no kases nākamā dienā devos pēc kāda lasāmgabala un, tā kā bija sniegs un vējš un tuvējā bibliotēka slēgta, grāmatu vispārējās ne-taupības apstākļos nopirku. Protams, bija zīmes vienā gabalā, jo atradu to Rēriha grāmatnīcā un par tieši tik naudiņām, cik man bija līdzi, un  - aleluja - tieši par iepriekšējo civilizāciju meklējumiem, ko veica atdzīts krievu acu ārsts Ernsts Muldašovs grāmatā "No kā mēs esam cēlušies".
Tā kā brīvdienas kārtējo reizi noslimoju (lekcijā teica, ka bieža slimošana šajā laikā ir vieglākais veids, kā cilvēks "pārstartējas" un uzņem jaunās enerģijas), tad ielasījos kārtīgi. Tas vēl jāsagremo.
Un tā slimošana arī ir pēdējā laikā dīvaina - vienu dienu galva sāpēja tā, ka spēju tikai aiziet mājās un iekrist dīvānā (ar mani tā nekad nemēdz būt), pluss vēl tās saaukstēšanās un puņķi vienā gabalā. Vai nu imunitāte ir pateikusi - čau -vai arī kaut kas organismā notiek. Vai galvā. Vai sirdī.

par laimi

Jūtos ļoti labi savā "home alone" periodā, bet, sasodīc, šodien ir pagurums no darba nedēļas un kakla sāpēm (ATKAL) un piektdienas vakaru nevaru pavadīt kā pienākas galvaspilsētā mītošai meitenei. Bet arī dīvāns un pults ir cienījama kompānija:)
Tikmēr varu pastāstīt, kāda "haļava" (nepatīk tas vārds galīgi) mani ir piemeklējusi šonedēļ.

>Svētdien gāju izlietot puiša pēdējo apmeklējumu uz peldbaseinu. Olimpiskā sporta centra baseins ir lielisks, viss tīrs un skaists un lieliska magnētisko aproču sistēma. Es peldēju "lēnajā" sadaļā, pat niru un pēc tam vēl saunā izsildījos. Glance, vienā vārdā! Pēc tam gribēju saņemt atpakaļ drošības naudu un izrādījās, ka uz sveša vārda nedrīkst iet - ha, ha, too late. Un dabūju naudiņu visžēlīgi.

>Trešdien aizgāju uz sporta klubu, jo man abonementu 8 reizēm atdāvināja kursa biedrene. Jē, jē, iešu tagad pasviedrēties sporta zālē. Jāsaka, ka par šo apmeklējumu tik apmierināta vis nebiju, bet esmu apņēmusies iet. Pirmkārt, man kājas sāp riktīgi. Otrkārt, esmu tomēr pieradusi pie jogas ritma, kad ieklausās savā ķermenī un domas ir savienotas ar fizisko kustību, nevis tikai mehāniski jākustina ekstremitātes mūzikas pavadījumā. Viss tāds mazliet bezpersonisks likās un flīzes nostaigātas:) Pluss vēl tā allaž mulsinošā kailo/pufaikās tērpto ļautiņu mija garderobē, he, he, gan jau būs, ko vēl novērot šajā eksperimentā. Izmēģināšu, pārmaiņas ir derīga lieta:)
Un tad vēl man ir sācies kārtējais teātra periods, bet par to vēlāk!

Dzīve un nāve

Pa slimošanas/puņķu laiku noskatījos divas filmas: vienu intelektuālu - Departures - pat nezinu, latviski varētu tulkot kā Izvadīšanas. Jo tā ir japāņu, dabūjusi Oskaru un kaudzi citu balvu. Stāsts ir par puisi, kas spiests pamest čella spēli un dabū darbu kā izvadītājs, kas Japānā ir vesela māksla - cilvēka sagatavošana bērēm, radinieku klātbūtnē viņu ietērpjot mirstamajās drānās, uzkrāsojot. Filma, kā jau pie japāņiem, lēna, gleznaina, ar ne tik daudz vārdiem, kā izteiksmīgiem kadriem un sajūtām. Un arī viņa sieva laika gaitā izprot un pieņem šo nodarbošanos un galā beigās viņš izvada savu tēvu, ko nebija redzējis 30 gadus, tādā veidā atrodot spēju piedot viņam. Katrā ziņā estētisks veids, kā parādīt nāvi un redzēt, cik cilvēki uzvedas līdzīgi un reizē - pārsteidzoši - mirušā tuvumā. Visā tajā hokeja drāmā apliecinājums - dzīvojiet un mīliet, kamēr vēl dzīvi!
Otra bija mazāk intelektuāla, bet toties kustīgāka - sākumā plānots daudz seksa bez emocionālas pieķeršanās, lai arī skaidri zināms, ka pēc regulāras seksuālas saskares neizbēgami rodas arī emocionāla saskare. Arī Portmanei, kura, lai radītu filmas "sarežģījumu", visu laiku laužas, ka nu galīgi nav domāta attiecībām un neko vairāk negribot, bet tad, paldies Dievam, filmas pēdējā sestdaļā apķeras un visi laimīgi. No strings attached.

Vārda diena ne

Pagājušā vārda dienā man pieteicās kuņģis, šajā vārda dienā puņķi gāžas. Kaut kāda jocīga sakritība! Saprastu vēl, ja dzimšanas diena - tai esot īpaša nozīme cilvēka dzīvē, ritmos, bet par vārda dienu kosmoss taču neko nezina. Tā jau otro gadu vāļājos pa gultu pēc 19.okt. un saku, ka nemaz jau tik traki nav:).

slim

Eh, otro dienu piemeklējis slimums, ar iesnām un klepiem un smagumu galvā. Trekterēju ingveru ar medu un citronu.
Izklaidējot sevi, esmu jūtūbā pārskatījusies sex&thecity, Džima Kerija un Friends smieklīgās epizodes:)) Perfekts garastāvokļa uzlabotājs, tā ka nākamajā dienā acāboli sāk iebilst:).