Piebeidzu Baha "Tilts pāri mūžībai" un beigu garša palika tīri laba - tajā brīdi, kad viņi tomēr saprata, ka ir viens otram īstie un var dzīvot kopā, attīstoties un mīlot, iestājās miers. Un izrādījās, ka viņi kopā var ļoti daudz. Varbūt kādam liksies dīvani, bet man tik ļoti patīk, ka viņi kopā mācās nonākt ārpus sava ķermeņa - jo tas būtu veids, kā nomirt tad, kad abi to vēlas un vienlaicīgi. Un kā viņš satiek sevi paralēlās pasaulēs - nākotnē un pagātnē, dzīvojot ar pārliecību, ka katram ir neskaitāmas vienlaicīgas dzīves, atkarībā no tā, pa kuru ceļu izvēlas iet. Man ļoti patīk, cik atklāti viņi var būt viens pret otru, saprast un uzklausīt, runāties stundām ilgi un nebeidzami sajūsmināties viens par otru, arī iekārojot viens otru.
Šķiet, ka tādām ir jābūt attiecībām - kopā kļūst arvien interesantāk un skaistāk, abiem attīstoties vienā virzienā. Jā, un beigās viņi sāk uzstāties ar lekcijām par sevi, savu dzīvi un pieredzi, stāstot, ka katram cilvēkam ir sava otrā puse jeb - radniecīgā dvēsele - un tā ir jāsagaida. Ir gan teorijas, kas ābola otrās puses uzskata par aplamu sevis mānīšanu.
Pie tam, izrādās, ka viss grāmatā aprakstītais ir īsts, bet pāris pēc 20 gadiem ir izšķīries. To es būtu gribējusi nezināt.
..Es pats esmu viegli ievainojams, tāpēc, ja es tev kaut pirkstiņu pieduršu, kad tu nevēlēsies, tev pietiks maigi nočukstēt: “Nē”. Es ienīstu uzbāzīgos, kuri bez ceremonijām ielaužas svešā pasaulē. Tikai dod mājienu, ka es pats kļūstu tāds, un es pazudīšu vēl pirms līdz galam būs izskanējis tavs noraidījums. ..
AtbildētDzēstLieliska gramata :)