Wahhhh...ierakstu biežums jeb retums apliecina manu nenormāli intensīvo sabiedrisko dzīvi ārpus monitora robežām. Tas viss, protams, saistīts ar VCFI un maniem audzinātājas pienākumiem. Āāāā, bet nu nu nav jau tik traki, gala beigās pavasaris ir klāt un semestris tuvojas beigām un īstenībā intensitāte ir tieši tas, kas vajadzīgs aktīvai rīdziniecei, kas par bērniem vēl tikai domā. Paplašinu savas robežas! Informācijas plūsmas un organizācijas/kontroles apsēstības ielenkumā.
Visu laiku domāju - un kas teicis, ka vajag šitā, darbiņš, mājiņas, tusiņš, epastiņš, kino, Rimi, a davai uz Āfriku bērniem valodu mācīt, i galva brīvāka, i izraušanās no riņķa danča un "pareizības".
Kad es uzzināju par vienas paziņas panākumiem karjeras jomā, uzreiz nodomāju - re kā, ir divu veidu cilvēki, pārfrāzējot - vieni dzīvo, lai strādātu, otri strādā, lai dzīvotu. Nelaba nojauta, ka es pie tiem otrajiem.
Man ir svarīgi, lai tas darbs, par ko algu maksā, būtu patīkams, noderīgs, ar labiem kolēģiem un atalgojumu, pats par sevi. BET es priecīga arī esmu, ja man darbs netraucē dzīvot - ja man ir savas brīvdienas un konkrēts darba laiks un darba laikā varu kādu epastu yahoo uzsist un brīvā laikā pārāk daudz nelauzīt galvu, kas tur darbā vēl jāsakārto.
NĒ, NU PROTAMS, (atkāpe, ja nu darba devējs šo lasa:) - es cenšos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, veikt uzlabojumus un pat būt darbā ārpus noteiktā laika. Un, patiesībā, jo man vairāk darbs patīk, jo vairāk es tam sevi varu veltīt. Viva la darbs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru