Jaka

Zō, vasara started. Bet vēl, runājot par vienu pavasara tematu, jāizstāsta viens stāsts. Parasti saka, ka ir tāda "pavasara tīrīšana", man gan viens liels apģērbu maiss vēl tikai gaida savus nākamos īpašniekus, jo Sarkanā krusta mantu pieņemšanas punkti atrodas kaut kur galīgi ne manā trajektorijā. Bet dažus labākus drēbju gabalus es nesu uz Otru elpu - i sociāli atbildīgi, i māja brīvāka.
Tur es nesen aiznesu vienu vecu, sarkanu ādas jaku. Jaka ir īpaša ar to, ka to brālis atnesa man no kaut kādas pestītāju (Pestīšanas armija) vai kādu citu kristīga rakstura humpalu dāvanu kaudzes, kad es vēl mācījos pamatskolā. Un man tā jaka riktīgi patika. Sākumā vajadzēja pat atlocīt piedurknes. Un es to regulāri vilku ārā no skapja pavasaros un krāsa pamazām bruka no pleciem. Reiz viena uzņēmīga klasesbiedrene pat gribēja jaku atpirkt, kas neapšaubāmi cēla jakas vērtību manās acīs. Bet jaka palika manā īpašumā.
Pēdējos gados piefiksēju, ka siltajā sezonā to velku ārā arvien retāk, tikai noskatos uz to skapja stūrī, līdz sapratu - laiks atvadīties.
Interesanti, kas to valkās pēc manis? Ceru, tā neieguls kādos noliktavu plauktos. Ja es būtu kaut kāds neredzams lidonis, es uztaisītu filmu par jaku un tās nēsātājiem gadu garumā. Zinu, tāda ideja jau ir bijusi.