Pa slimošanas/puņķu laiku noskatījos divas filmas: vienu intelektuālu - Departures - pat nezinu, latviski varētu tulkot kā Izvadīšanas. Jo tā ir japāņu, dabūjusi Oskaru un kaudzi citu balvu. Stāsts ir par puisi, kas spiests pamest čella spēli un dabū darbu kā izvadītājs, kas Japānā ir vesela māksla - cilvēka sagatavošana bērēm, radinieku klātbūtnē viņu ietērpjot mirstamajās drānās, uzkrāsojot. Filma, kā jau pie japāņiem, lēna, gleznaina, ar ne tik daudz vārdiem, kā izteiksmīgiem kadriem un sajūtām. Un arī viņa sieva laika gaitā izprot un pieņem šo nodarbošanos un galā beigās viņš izvada savu tēvu, ko nebija redzējis 30 gadus, tādā veidā atrodot spēju piedot viņam. Katrā ziņā estētisks veids, kā parādīt nāvi un redzēt, cik cilvēki uzvedas līdzīgi un reizē - pārsteidzoši - mirušā tuvumā. Visā tajā hokeja drāmā apliecinājums - dzīvojiet un mīliet, kamēr vēl dzīvi!
Otra bija mazāk intelektuāla, bet toties kustīgāka - sākumā plānots daudz seksa bez emocionālas pieķeršanās, lai arī skaidri zināms, ka pēc regulāras seksuālas saskares neizbēgami rodas arī emocionāla saskare. Arī Portmanei, kura, lai radītu filmas "sarežģījumu", visu laiku laužas, ka nu galīgi nav domāta attiecībām un neko vairāk negribot, bet tad, paldies Dievam, filmas pēdējā sestdaļā apķeras un visi laimīgi. No strings attached.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru