Jāsaka, kā ir, vismaz pēdējās divas nedēļas mani ir pārņēmis datorvīruss, kas izpaužas kā pielipšana pie klaviatūras, tikko ierodos darbā, un regulāra sēdēšana ilgāk par darba laiku. Bet tas gan drīz beigsies. Precīzāk - rīt. Pēcāk es būšu citā realitātē, kas to zina, cik labākā vai savādākā. Bet būšu.
Tā visa rezultāta uz datoru un datorā ārpuskārtas vairs pat paskatīties negribu. Bet gribēju taču rakstīt par paldies, par to, kā daži cilvēki nemāk pateikt paldies un cik man ir svarīgi to dzirdēt un no tā izdarīt secinājumus, ka man gribas būt novērtētai, pamanītai, varbūt pat teicamniecei un labākajai klasē. Un, lai viņi padomā par mani, cik es laba un cītīga un tādā garā. Cilvēcīgi. No otras puses - kamōn, davai daru, cik un kā man liekas vajadzīgi. No trešās puses - bet cilvēks nekad nebūs viens pats pasaulē, viss jau ir tikai par mijiedarbību.
Secinājums - lai patikšana citiem nekļūst par dzīves dzinējspēku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru