Amadejs man patika ļoti, Skrastiņš lielisks, netipisks iestudējums Dailes teātrim. Par to, ka ģēnija darbi ir mūžīgi, lai arī dzīve - īsa un skarba. Un tikai daži to māk novērtēt laikus. BET vietām bija par garu (izrāde vispār bija ļoti gara maniem standartiem - vairāk kā 3 stundas).
Grenholma metode man arī pavisam labi patika. Un es smējos un izbaudīju netipiskās personāla atlases procedūras pavērsienus. BET man nepatika nobeigums, kas laikam jau bija domāts kā pārsteigums un ilustrācija tam, cik maz cilvēka dzīves pieredze liek viņam būt līdzjūtīgam. Bet vai tam ir tiešs sakars ar viņa darba spēju profesionālo novērtējumu?
Šomēness man būs vēl viena izrāde, viena vārda diena un, nezinu, kas vēl, cerams, kas lustīgs. Kad esi on your own, lielāko daļu dienu saplāno pats - darbs, joga, veikals, draudzenes, grāmata, jūra ... un ir labi un intensīvi vai pavisam mierīgi, bet prasās kāds, kas ikdienai piesviež savu artavu, savu neprognozējamību un ierosmi. Un, kad vari dažkārt neplānot neko, tikai būt kopā, būt savā labumiņā:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru