Piektdien biju uz tīri labu Marijas Naumovas koncertu exclusively french Ogrē (!!!). Protams, es nebūtu es, ja šo to no dzirdētā ne-ap-analizētu no lielā dzīves palielināmā stikla pozīcijas. Dziedātāja ļoti jauki pirms dažām dziesmām izstāstīja, par ko tajās teikts, par ko sāpe. Un, lūk, viena no tām - es Tevi gaidu, es esmu galīgi slima, es sēžu savā dzīvoklī un manai dzīvei vairs nav prieka, jau divus gadus.... Un vai tad par to nav liela daļa dziesmu? Par nelaimīgo mīlestību un to, kā bez Tevis man vairs dzīvē nav saules gaismas un jau dikti ilgi.
Lūk, tieši tas, par ko runā visas ezotērikas un psiholoģijas grāmatas - nemeklē laimi citā, neceri, ka cits cilvēks Tavai dzīvei piešķirs krāsu, jēgu un prieku! Nesēdi un negaidi, ka KĀDS CITS padarīs Tavu dzīvi interesantu. Protams, ir viegli runāt tad, kad neesmu gluži nelaimīgas mīlestības apstākļos. Bet ar visu to es pati ļoti bieži kāpju uz šī grābekļa - lai puisis ir tāds, draudzenes ir tādas, direktors ir tāds, vecāki šitādi, un tad es būtu laimīga. Nenoliedzami, ka es būtu bezgalīgā starā, ja visi būtu tieši tādi, kā man patīk un vajag. Bet pieņemsim, ka tas šoreiz neies cauri:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru