Ledus

Šodien redzēju vienu no pārsteidzošākajām izrādēm ever. LEDUS. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību JRT Pārdaugavas zālē. Bez tā, ka bija daudz rupjību un dažādu, hmm, papretīgu detaļu, viss tik ļoti organiski izveidojās stāstā par viņiem - blondo un zilacaino cilvēku sugu - sirdscilvēkiem. Man šķita, ka aktieri arī spēlē ar sirdi vaļā.
Es vispār nesaprotu, kā viņi var to visu izspēlēt, kā tas viss var tik ļoti neizskatīties pēc teātra izrādes, bet dokumentāla stāsta - psiholoģiska eksperimenta arī skatītājiem. Un, protams,  sirds atvēršanās sasaistījās ar dzirdēto par šo laiku - ka sirds čakra veras vaļā, ka tā ir svarīgākā un apvieno sevī visas pārējās.
Vispār traki tas viss bija. Un es domāju par to, ka mums jādzīvo ar atvērtu sirdi. Par augstprātību - ka vieni ir izredzēti, bet citi - ar tukšu vidu. Par vardarbību. Par spēju sevi demonstrēt skatītājiem TĀ un TĀDĀS pozās un TĀDĀ veidā. Tā kā raudāt, tā kā neraudāt.
Starp citu, neuzskatu sevi par hiperkomunikablu cilvēku, bet vienā brīdi sāku apzināties Rīgas mazizmērus - bieži jebkurā pasākumā uzduros kādam (pus)pazīstamam cilvēkam.