teijāteris

Ārprāc, blogs ir panīcis, rakstīt negribas - to tik vien daru, kā drukāju darbā - darba un sociālo tīklu un savām vajadzībām, un te vairs negribas ne-maz. Bet jāpaspēj kaut kas ierakstīt, kamēr vēl oktobris, jo oktobris ir bijis varen labs mēnesis... piemēram šodienā, lieliskajā Pedvāles braucienā:)
Galvenais jau tas, ka mākslas un kultūras dievs man ir devis brīnumainu iespēju pēdējā laikā apmeklēt daudz visa kā (notikušā secībā):
*ceturtdiena - krievu improvizācijas teātris Start. Smieties var arī pa krievisko;
*piektdiena -  Arī gudrinieks pārskatās NT. Tipa smieklīgi un ar jēgu, bet brīžam garlaikojos;
*sestdiena - Crazy, stupid love FC. Ļoti patika filma, izsmējos, lieku reizi nodomāju, cik forši ir būt kopā ar savu īsto cilvēku, lai arī tas neko negarantē;
*svētdiena - Otello JRT. Patika, bet mazliet sagarlaikoja dramaturģiskā līnija, kas taču pats Šekspīrs -  bet tik lētticīgs (melnais) vīrietis attēlots un viņa mīlestība;
*otrdiena - Primadonnas  DT. Neplānoti nokļuvu, izsmējos līdz asarām un neko nezinu par pieticīgām anotācijām un nievājošiem komentāriem. Smieklam noder:)
*sestdiena - Oblomovs JRT. Šis bija pamatīgākais gabals, jo 4h kopsummā. Un it kā smieties arī par ko, bet pasmagi, ja tā padomā - par vīrieti, kas noslēpies no dzīves savā istabiņā un gultā, ļaujot sevi aptekalēt kalpam Zaharam (izcils Daudziņš), atmetot ar roku visiem saviem sapņiem, zaudējot mīlestību un draugus. Ļoti patika skatuves iekārtojums - putekļi, netīrie stūri...
Ak, teātris, tā burvība, tā atkarība - aizmiršanās, skatīšanās un citu dzīvēm, pārdomas, izklaide un izejamais pasākums, viss reizē!

Vēl interesanti bija tas, ka lieku reizi aizgāju paklausīties, kāds ir sievietes dzīves uzdevums no vēdiskā viedokļa. Nu ko - kalpot vīrietim! Ne jau tā, ka kājas bučot, bet: sievietei - māja, vīrietim - nest mājās naudu. It kā tradicionālā (patriarhālā) dzīves kārtība, no kuras esam laimīgi tikušas vaļā tikai pagājušajā gs. Bet varbūt tas nemaz nav tik greizi, varbūt tiešām ierastā dzīves kārtībā ir vispareizākā un dabiskākā, ar noteikumu, ka tā ir harmoniska izvēle abiem dzimumiem, balstīta savstarpējā mīlestībā un cieņā. Galvenais jebkurā gadījumā - lai ir iespēja izvēlēties, lai nav nekāda despotisma un kaut kādu dzīves lomu uzspiešanas. 

Brigaderes bērni

Vispār es varētu rakstīt tikai par to, cik ļoti jauks rudens šoruden padevies. Saulains, silts un sauss  - riktīgs sss katrās brīvdienās. Un svētlaimīgi mierīga dabas baudīšana komplektā. Sestdien arī - sanāca būt Tērvetē un staigāties pa Pasaku mežu - ar rūķiem un visādiem jaukiem koka izstrādājumiem naivisma stilā - kavēju sev laiku, gaidīdama kādu sacensību beigas. Staigāju, baudīju un domāju, cik lieliski te būtu staigāties ar bērniem, kas tur bija veseliem lērumiem. Un vispār - izrādījās, ka tajā dienā bija Annas Brigaderes 150. dzimšanas diena. Vai var būt vēl skaistāk? Biju pat plānojusi tajā pat vakarā apmeklēt arī kādu ar Brigaderes jubileju saistītu pasākumu Rīgā, bet nokavējos, nu neko, vakars šā kā tā bija izdevies.
Un vēl man nemitīgi apkārt gozējas domas par bērniem - vai nu aiz tā, ka iestājies tāds mierīgs dzīves plūdums un gribas kādas pārmaiņas, vai nu aiz tā, ka sabiedrības stereotipi pieņemas spēkā, vai nu aiz hormoniem varbūt, vai varbūt tiešām tāpēc, ka gribas:))) - bet daudz domāju par bērniem, skatos uz viņiem un domāju:)) Un visu laiku liekas, ka viņu tik daudz man apkārt, uz katra ielu stūra, katrā pasākumā. Tuvojas:)

homo erectus

Pavadīju vienkārši lielisku nedēļas nogali! Tāds mierīgs prieks no sestdienas līdz svētdienai! Mana saulainā draudzene made my day in sestdiena - sarunas un pastaigas, saldēts jogurts tajā jaunajā Jo-jo kafejnīcā ar milzum daudz šokolādes knipuķiem, kino un Andrejsalas māksla Baltās nakts ietvaros.
Uh, un uz kādu filmu mēs bijām - homo@lv - par praida rīkotājiem Latvijā, to jezgu, kas sacēlās visās malās, partijām, Dimiteriem, baznīcām, kakām, mācītājiem, kāzām u.tml. Jāsaka, ka es esmu diezgan liberāla - mani nesatrauc viendzimuma attiecības un to afišēšana. Ja man kaut kas nepatīk, tad tā ir vardarbība, korupcija, uzmācība, demagoģija, populisms, rupjība, šaurpierainība un tādā garā jebkuras orientācijas cilvēka izpildījumā. Nezinu, varbūt nemanu daudz kaislīgos apskāvienos slīgstošu zēnu savā apkārtnē, tāpēc tāda tolerance:)) Bet jāteic, ka filmā visi tie geju un lesbiešu nīdēji lielākoties tika attēloti kā mazizglītoti, puspaģiraini sprukstiņi, kuri uzskata, ka vienīgais īstais grēks un pasaules bojāejas cēlonis ir homīši. Droši vien arī kino mēdz būt tendenciozs:)
Savukārt svētdienu man "uztaisīja" brīnišķīgie laika apstākļi un manas ģimenes sievietes ar gardām ēdmaņām, gaaaaru pastaigu gar jūru un visaptverošu pozitīvu mieru. Āmen!

Dzīve un nāve

Pa slimošanas/puņķu laiku noskatījos divas filmas: vienu intelektuālu - Departures - pat nezinu, latviski varētu tulkot kā Izvadīšanas. Jo tā ir japāņu, dabūjusi Oskaru un kaudzi citu balvu. Stāsts ir par puisi, kas spiests pamest čella spēli un dabū darbu kā izvadītājs, kas Japānā ir vesela māksla - cilvēka sagatavošana bērēm, radinieku klātbūtnē viņu ietērpjot mirstamajās drānās, uzkrāsojot. Filma, kā jau pie japāņiem, lēna, gleznaina, ar ne tik daudz vārdiem, kā izteiksmīgiem kadriem un sajūtām. Un arī viņa sieva laika gaitā izprot un pieņem šo nodarbošanos un galā beigās viņš izvada savu tēvu, ko nebija redzējis 30 gadus, tādā veidā atrodot spēju piedot viņam. Katrā ziņā estētisks veids, kā parādīt nāvi un redzēt, cik cilvēki uzvedas līdzīgi un reizē - pārsteidzoši - mirušā tuvumā. Visā tajā hokeja drāmā apliecinājums - dzīvojiet un mīliet, kamēr vēl dzīvi!
Otra bija mazāk intelektuāla, bet toties kustīgāka - sākumā plānots daudz seksa bez emocionālas pieķeršanās, lai arī skaidri zināms, ka pēc regulāras seksuālas saskares neizbēgami rodas arī emocionāla saskare. Arī Portmanei, kura, lai radītu filmas "sarežģījumu", visu laiku laužas, ka nu galīgi nav domāta attiecībām un neko vairāk negribot, bet tad, paldies Dievam, filmas pēdējā sestdaļā apķeras un visi laimīgi. No strings attached.

The bridge across forever

Piebeidzu Baha "Tilts pāri mūžībai" un beigu garša palika tīri laba - tajā brīdi, kad viņi tomēr saprata, ka ir viens otram īstie un var dzīvot kopā, attīstoties un mīlot, iestājās miers. Un izrādījās, ka viņi kopā var ļoti daudz. Varbūt kādam liksies dīvani, bet man tik ļoti patīk, ka viņi kopā mācās nonākt ārpus sava ķermeņa - jo tas būtu veids, kā nomirt tad, kad abi to vēlas un vienlaicīgi. Un kā viņš satiek sevi paralēlās pasaulēs - nākotnē un pagātnē, dzīvojot ar pārliecību, ka katram ir neskaitāmas vienlaicīgas dzīves, atkarībā no tā, pa kuru ceļu izvēlas iet. Man ļoti patīk, cik atklāti viņi var būt viens pret otru, saprast un uzklausīt, runāties stundām ilgi un nebeidzami sajūsmināties viens par otru, arī iekārojot viens otru.
Šķiet, ka tādām ir jābūt attiecībām - kopā kļūst arvien interesantāk un skaistāk, abiem attīstoties vienā virzienā. Jā, un beigās viņi sāk uzstāties ar lekcijām par sevi, savu dzīvi un pieredzi, stāstot, ka katram cilvēkam ir sava otrā puse jeb - radniecīgā dvēsele - un tā ir jāsagaida. Ir gan teorijas, kas ābola otrās puses  uzskata par aplamu sevis mānīšanu.
Pie tam, izrādās, ka viss grāmatā aprakstītais ir īsts, bet pāris pēc 20 gadiem ir izšķīries. To es būtu gribējusi nezināt.