Mājas uzd.

Ejot pa ielu vai vērojot cilvēkus pa kādu logu, uzspēlēt pašam ar sevi spēli - tikai vērot, nedrīkst vērtēt. Izslēgt visus - ārprāc, vēl īsāk nevarēja?/ tas izskatās garā vājš/ mmm, ja man būtu tāda nauda, es jau arī varētu tā ģērbties/ šitais droši vien ir iedomīgs/ iet kā mietu norijis ...
Un - redzēt vienkārši cilvēkus, kas iet savus ceļus uz šīs planētas, kas vienkārši grib būt laimīgi un ir tieši tādi paši kā es un tu.

:)

Женщина задает Богу вопрос
— А правда, что секс без любви это грех?
— Да, что вы прицепились к этому сексу?! Всё без любви — грех.

Atkal par reinkarnāciju lasīju

Dikti patika Dž. Sermineras grāmata "Reinkarnācija. Edgara Keisija stāsts". Manuprāt, izstāsta (gandrīz) visu, kā tās ir. Vai nu vismaz tā, kas manai pārliecībai pašlaik glauž pa spalvai.

Daži citāti:

* ... šo divu vērtējumu - ka Kristus bija Dieva dēls un ka viņš mira cilvēka pestīšanas vārdā - pārveide par dogmu un pati pestīšanas atkarība no ticības šai dogmai ir bijis liels psiholoģisks noziegums nevis no kristietības, bet no dažu tās teologu puses. Tas ir psiholoģisks noziegums, jo atbildību par glābšanu uzliek kaut kam ne sevī esošam; tas pestīšanu dara atkarīgu no ticības citas personas dievišķībai, nevis pašizaugsmei, ticot paša patiesajai dievišķībai. Tas pārkāpj taisnības un psiholoģiskas ticamības robežu, jo paziņo, ka ticība cita vainas izpirkšanai ir nepieciešama, bet sods par neticību būs mūžīgs nolādējums.

* ... nevienas pūles nav veltīgas. Ja karma darbojas ar objektīvu precizitāti, lai mūs sodītu par ļaunu rīcību, tad tikpat objektīvi precīzi tā atalgo par konstruktīvām pūlēm. ... bezcerībai vairs nebūs vietas. Katru mirkli mēs veidojam savu nākotni un nosakām tās definējumu. 

* Vecums, kā mēs to kopīgi dēvējam, ir māņticība. Šāda prāta attieksme ir radusies sakarā ar tā saukto horizontālo dzīves uztveri jeb paradumu salīdzināt sevi ar citiem telpas un laika horizontālajā līmenī ... pēc reinkarnācijas principa, vienīgā pareizā dzīves uztvere ir vertikālā. Zināmā mērā mūsu progress nav relatīvs attiecībā uz citiem cilvēkiem, tas ir relatīvs vienīgi attiecībā uz pašiem un Dievu. 

To pilnībā apzinoties, mēs atbrīvojamies no pārņēmušā nemiera attiecībā uz tiem, kas pašreizējā dzīves ciklā ieņem atšķirīgu un, iespējams, daudz pārāku pozīciju. Sacensība nav nekas vairāk kā vien materiālistiska ilūzija. Garīgajā realitātē mēs sacenšamies vienīgi ar savu zemāko ''es''. 

* ... visi talanti ir paša nopelnīti un pāriet no dzīves dzīvē ... skaudība ir nevajadzīgas emocijas. Skaudīgi var būt tikai tie, kas ignorē faktu, ka to, ko kāds cilvēks ir izdarījis, arī viņš var izdarīt.

* ...karma ir prāta radīts auglis. Rīcības kļūda rodas apziņā. Uzvedību būtiski var mainīt vienīgi būtiska apziņas maiņa.

Vasara

Šī vasara bija lieliska!
Un viss vēl joprojām var notikt.

Joujou

Tātad. Pārsvarā, kad iedomājos, ka kaut ko vajadzētu ierakstīt, diezgan steidzīgi atvilnī ideja, ka tā vietā taču es labāk varētu lasīt, gulēt, braukt ar velo... Un visas vērtīgās un satriecošās atklāsmes tā arī paliek manā apziņā, lai tur savā nodabā darbotos un veidotu dažādas mutācijas.
Bet es atcerējos par divām tēmām, kuru pierakstīšanas vārdā mans slinkums tomēr ir atkāpies.

Nr.1 You have lipstick on your teeth. Jā, pēc šīs frāzes no simpātiska vīrieša puses es un droši vien krietna daļa sieviešu gribētu, lai zeme paveras un tajā varētu ātri un nemanāmi ieslīgt, atstājot vieglu dūmu mutuli. Diemžēl nekas nepaveras, bet iestājās briesmīgs mulsums, un liekas, ka visa sievišķā pašpārliecinātība ir sagrauta līdz pamatiem. Un viss, ko tu esi darījusi, iemācījusies, sapratusi savas nemaz ne tik īsās dzīves laikā ir pilnīgi nebūtiski, jo tavā mutē uz zobu emaljas gozējas sarkani slapja vasku, tauku, eļļas un no kā tik vēl ne veidota švīka. DAMN.
Bet tad laiks šo šausminošo epizodi padara blāvāku. Un tad var izdarīt divus secinājumus: uzsmaidi sev spogulī pāris reizes plati jo plati, pirms izej no mājas. Bet, otrkārt - ja tam vīrietim tu tiešām patīc, viņam pilnīgi vienalga, kas bija uz tavas zobu emaljas:)

Nr.2 Padomi. Tad, kad tu esi mazs, un padomus tev sniedz vecāki, vecvecāki vai citas nozīmīgas autoritātes skolā, pagalmā un mājās. Vai tad, kad tev kā jaunākajam kolēģim padomu dod vecākais. Vai tev kā neprecētai padomu dod precētā. Bet tomēr - visvairāk tad, kad tu esi bērns, gados jauns cilvēks un tā vien liekas, ka visi visapkārt ir gudrāki par tevi, jo ir pieredzējuši tik daudz ko tādu, par ko tu vēl tikai sapņo. Un tu klausies viņu gudrībās lielām acīm, un kaut kur tas viss nosēžās, kaut kur zemapziņā vai citos nezināmos apcirkņos.
BET tad tu pieaudz un saproti, ka nekā - ne vella tā nav!!! Un tas, ko tas cilvēks tev ir centies iestāstīt, ir viņa bailes un kompleksi, viņa pieredze - jā, tā bija VIŅA pieredze, bet kāpēc viņš, sasodīts, teica, ka tev arī jābaidās, jāuzmanās,  jāslēpjās, jāizliekās??? Manā dzīvē (ar ļoti lielu ticamības pakāpi) būs pavisam citi notikumi, citi cilvēki un citas atziņas. Bet tās ''lielā'' cilvēka pārdomas ir iesēdušās kaut kur dziļumā, ka tagad strādā nu, lai to visu izberstu no sevis ārā.

Lūk tā. Dzīve ir viena lieliska padarīšana. Un vasara arī:)

gavēņa ēna

Patiesībā ar to gaļas ēšanu ir tā, ka ir pilnīgi iespējams bez tās iztikt. Ja vien sevi nomotivē, ja vien pasaka, ka tas būs vien uz 40 + dienām:):). Pilnīgi iespējami un pat interesanti sevi izaicināt un paskatīties, ko saka gribasspēks. Neko, tas arī tīri priecīgs, ka var beidzot parūdīties. Nu pilnīgi nopietni, tas ir iespējams.

Anna un stalkeris

Jā, rakstīt vairs negribas neko! Viss, ko es izdomāju, man pašai šķiet gana labs, un citiem tas nemaz nav jāzina:) Vai arī - ja kādam to pastāstu, tad kāpēc vēl rakstīt? Dzīve ir ļoti interesanta, jā.
Hā, bet tad jau redzēsim, ja nu kas mainās!... Tikmēr kāds jauks video par to, kā arī man reizēm mēdz būt >

Zirga aulekši

Tā, jaunais gads jau ir diezgan iesācies. Un rakstīt man neko negribējās, jo, pirmkārt, slinkums sēdēt pie datora VĒL vairāk un izvirpināt jēdzīgas domformas. Otrkārt, kaut kā neliekas būtiski visu izdomāto pieraksīt. Īpaši tad, ja kādam jau tas ir izstāstīts:)
BET, kā redzams, pienākums (?) mani te ir iesaucies, tāpēc jauktā secībā un pilnīgi klimpas ar rozīnēm vīzē es pierakstīšu savus senākus un ne tik senus (iz)domājumus/atklājumus:
1)Filma Cashback. Skaistas krūtis, romantiska mīlestība un pāris riktīgi smieklīgas epizodes. Un par laika ietekmēšanas tēmu pērn redzēju arī About time, ko noteikti iesaku, smiekli, smiekli, mīlestība...:)
2) Mani tracina pavirši apgalvojumi par to, ka Eiropas Savienība ir tas pats, kas Padomju savienība. Jā, nu varam runāt par to, ka būšana jebkurā savienībā atņem daļu valsts suverenitātes un ka smalka manipulācija ar informāciju un naudu var pakļaut daudz nopietnāk nekā brutāla vara. Tomēr, tomēr, es gribētu zināt, cik daudzi ir iemesti gulagos par ES valdības kritizēšanu vai ES kaitīgas mūzikas ierakstu klausīšanos.
Tāds viedoklis diskreditē no padomju represijām cietušos.
3) Perfekcija. Kaut kāds mistisks, nez no kādiem sabiedrības, mediju, tuvinieku priekšstatiem būvēts valnis, kas liek domāt, ka ir ļoti maz domu, ideju vai kā cita, kas ir patiešām tik lielisks, lai to paustu apkārtējiem. Jo citas, mazāk fantastiskas domas un rīcība noteikti tiks izsmietas vai noraidītas. Kas būtiski - citi vienmēr zina labāk, un viņu viedoklis noteikti ir augstvērtīgāks nekā paša. Lieliska augsne mazvērtības kompleksam!
4) Spilgtākais ilga pedējā laika daiļliteratūras lasījums - igauņa Andrusa Kivirehka Vīrs, kas zināja čuskuvārdus. Nu riktīgi mani aizķēra... sāga par pazaudēto senču zemīti, kur cilvēki vēl prata runāt ar zvēriem un dzīvoja mežā. Līdz izdomāja, ka daudz modernāk ir kļūt par importa reliģijas sekotājiem, zaudējot savas spējas un kļūstot par it kā civilizētiem ļaudīm, lai gan patiesībā - mežoņiem. Smējos dikti, un beigās pat asara nobira, nu kā tā var būt, ka zaudējam to spēku, gudrību, kas mūsos bijusi un tagad tik vāra atblāzma no tā visa ik pa brīdim uzplaiksnī dzīvesziņā.
5) Apkārtējie cilvēki un notikumi, saites, kas pa stīdziņām saved kopā un aizved pie tā, ka šī ziema rādās būt daudz aktīvāka nekā pērnā, par spīti tam, ka sniega nav vēl arvien! Forši!!!
Un bonusā - kaut kas skaists no ārienes un iekšienes:

Remember, remember the 9th of November

Noskatījos Before Sunset un sapratu, ka gribu redzēt arī trešo, pēdējo daļu. Kaut kā negaidīti smeldzīgi tā beidzās, salīdzinot ar maigā romantisma pilno pirmo filmu. Bet ko gan var gribēt - deviņi gadi, neizdevušās attiecības un tā viena, mīlas un jaunības pilnā nakts Vīnē, kas abiem galvenajiem varoņiem neliek mieru.
Jā, bet vispār ne par to es gribēju rakstīt. Un vai vispār gribēju? Dzīve notiek - intensīva, dodoša, ņemoša, cik to pati esmu gribējusi, tā ka rakstiskie pieraksti nav izvirzījušies priekšplānā. Bet, kad rudens vakars mani beidzot ir sagūstījis mājās, tad jau var.
Ar ko es nodarbojos? Kopš pavasara manus uzskatus krietni mainījusi sievišķības studēšana, kuru lieku kopā pa gabaliņam vien. Un ir pavisam labi apzināties, kāds spēks ir sievietē. Un cik daudz tas nomākts sistēmā, kurā mēdz dominēt sacensība un ārišķība. Jāspodrina tas maģiskais magnēts, kas ļauj pievilkt tieši to, kas nepieciešams:)
Atkal pieķēru sevi, cik ļoti grūti ir neaprunāt citus, jo tas taču pašam liek sajusties tik foršam un gudram:) Pieņemšana un izpratne par to, ka katram savs ceļš ejams, laikam ir tā atbrīvojošākā attieksme.
Bet vispār mani ļoti iepriecina kultūra, izzināšana un piesātinātība, kādā pasaule veļas pār mani. Lai top!

Citāts

Esmu pārliecinājies, ka ikvienai domai vai pārliecībai piemīt noteikta vibrācija, kuras frekvencei pieslēdzoties, tu sāc piesaistīt līdzīgus cilvēkus, kuri neuztver tavu ideju kā muļķību, bet ir gatavi iesaistīties un palīdzēt (Kārlis Bardelis, IR, 22.08.2013.)

Today I am

Augusts pagāja, tā arī man nepaspējot ierakstīt to, ko gribēju. Tas mani rāva uz priekšu un tikai tagad, rudens priekšvakarā, ļauj mazliet ievilkt elpu.
Viens no mēneša priekiem bija ārzemnieki -  pirmkārt, krievu (t.i. - Piemaskavas) puisis, kas Rojas autobusā neatņemdamies stāstīja, cik te pie mums viss labi un cik viņiem viss esot slikti. Tāpēc dzīvošot šeit, kamēr varot.
Un vēl dāņu žurnālists, kuram sanāca sēdēt blakus tehnikas prezentācijas noslēguma vakariņās Leipcigā - izrādījās, ka viņš dzīvo netālu no Dānijas tautskolas, kur dzīvojos, un pat atradām kopīgu pazīstamo!
Jā, tad vēl bija tas īru žurnālists, kurš dzīvo netālu no Bangoras, kur arī esmu bijusi, viņam par lielu pārsteigumu. Tieši ar viņu sāku sarunu šampanieša malkošanas pasākumā pirms vakariņām viesnīcā, kad murdošajā pūlī nevarēju saskatīt nevienu no trīsarpus pazīstamām sejām. Un pēkšņi mums apkārt bija bars britu, jautras sarunas un uzradās arī vēl visi pārējie zināmie, atmosfēra bija mainījusies par 360 grādiem. Tā vienmēr - nav ko saspringt, tas ir tikai pieklājīgs pasākums, iemalko, palūkojies apkārt, pasmaidi, pasaki hello un gan jau viss aizies... :). Labāk, nekā ieurbties mobilajā :).
Today I am berliner - smieklīgi, bet biju izdomājusi, jau vēl tikai esot ceļā uz Vāciju, ka šādi iečekošos FB, kad būšu nonākusi vācu zemes galvapilsētā. Bet, kad stāvēju pie Brandenburgas vārtiem, sapratu, ka gribu būt šeit un tagad un jutos galīgi saviļņota no tā, ka komandējumā izdevies iesprukt arī kādam neredzētas pilsētas apmeklējumam. Un Vācija man patika! Neticami, bet nejutu tur ordnungu, kāds šķitās esam Vīnē.
Augustā bija daudz vasaras, bija pat teātri - visīpašāk - Klusuma skaņas kā kaut kas burvīgi burvīgi skaists.
Augustā bija daudz domāšanas un neizdomāšanas - atmiņas un analīzes, sievišķās enerģijas tjūnings un vīrišķās enerģijas vētīšana pa diedziņam vien. Varētu būt, ka septembrī ienāksies augļi.

paldies:)

Pār zemi atkal gāžoties spēcīgi enerģijas viļņi, planētas rindojoties sen nebijušās unikālās kombinācijās... un vēl ir vasara!!! Un vēl ir brīvas dienas!!!
Mani ik pa brīdim piemeklē dzīve, tā apziņa, ko es gribu lolot un uzturēt (bet kura mēdz izzust, ja par to parāk detalizēti raksta:) - veidot savu dzīvi pats savām rociņām, domiņām, actiņām un lielu, iedvesmojošu fantāzijas devu. Un, ja kāds saka, ka tā nevar būt, tā nenotiek, tā nav pareizi (un tas ir pašapmāns) - zini, ka TAVĀ pasaulē ir TAVI noteikumi un viss notiek tā, kā TU vēlies. Nu labi, ne visām vēlmēm jāpiepildās, ne visas Tev ir derīgas... bet varbūt vēlies, lai Tevi piemeklē tikai derīgās?
Un vēl neaizmirsti pateikties. Paldies, paldies, paldies:)

Kā sacīt jāsaka...

1. Es zinu, ka ar viņu man nekas nekad tāpat nebūs. Bet ir vienkārši jauki viņu reizēm satikt un rādīt tik norūpējušos seju, lai neviens nepamanītu to muļķīgo smaidu, kas laužas ārā.

2. Man riktīgi kaitina saņemt dāvānā kaut kādus savārstījumus, nu tipa lielveikala prezentāciju ziepju paraugu vai tml.

3.Ieejot smalkā latvisku lietu veikalā un apvaicājoties - vai jums ir kaut kas ar zirgu tematiku - meitene pagroza galvu un norāda uz mazu, dārgu zirga formas piespraudi. Tad es klīstu apkārt vien pati un atrodu gan keramikas zirgus, gan pakavus:) Doh.

Tieši tagad ir vasara!

Manu sestdienas rīta nemieru/neapmierinātībiņu tīri veiksmīgi izgaiņājuši 50 km, ko pieveicu ar velo un gandrīz apmeklētais Daugavgrīvas mols un cietoksnis. Tagad jādomā tikai par to, kā rīt būt pietiekami možai, lai tiktu līdz Dziesmusvētku estrādei.
Jūnijs pagāja tāds budzīgs. Lasīju, ka laiks pirms dzimšanas dienas tāds mēdzot būt, jo ir katra personīgā cikla noslēgums. Tad nu lūk, mani šis tas apbēdināja un nogurdināja, taču, tuvojoties 30. jūnijam, viss kļuva arvien labāk - Čehijas komandējums tīri priecīgā garā un tad arī pašas dzimšanas dienas svinības dažādos sastāvos. Jāteic, ka viss bija ļoti mierīgi, bet skaisti, ar daudz ēdmaņām un vienu pavisam lielisku biļeti vienam pavisam lieliskam festivālam:). Lai arī mana lielākā dzimšanas dienas dāvana būtu miera pilna gaisotne Iecavas mājās. Tomēr ne visas lietas dzīvē piepildās (uzreiz).
Un tad jau, uz jubilejā saņemto pozitīvo enerģiju viļna es devos jūlijā - svelmē, Dziesmu svētkos, tiekoties ar foršiem cilvēkiem un īpaši ar desmit gadus neredzētu klasesbiedreni!
Uz/no Čehijas visādi citādi nogurdinošajam transporta veidam - mikroautobusam bija dikti pozitīva blakne - beidzot kārtīgi ielasīties EatPrayLove. Ja sākumā domāju, ka tas būs saistošs bestsellers angļu valodas uzturēšanai, tad izrādījās, ka kļuvu pilnīgi sajūsmināta - īpaši par Indijas daļu, par mācīšanos meditēt, par sevis meklēšanu un saprašanu. Par atļauju būt reliģijas cherry-pickeram. Par atļauju negribēt bērnus (tas nav mans gadījums, bet vienkārši - take it easy!).

sunny sunday

Šodien bija tāda gara mierīga svētdiena, apmēram tāda pati kā Samsara, ko noskatījos kino. Vispār jau man nepārāk patīk mierīgas brīvdienas, jo tādas pārāk daudz bijušas ziemā. Tomēr vasaras miers ir savādāks - kārtīgi izgulēties, jo sestdiena bijusi gana blīva ar velo un Kalnciema ielas Skroderdienu jandāliņu, pārmaiņas pēc atvēlēt laiku mājas sakopšanai, izvēlēties vissmukāko blūzīti un aizbraukt uz patukšo pilsētas centru!
Siltums, saule, vaļā logu, jūra, basas kājas - tā visa tikai tagad tā pa īstam sāk pietikt, jo nespēju vien izbaudīt visu, šo tik ātri vaļā atsprāgušo vasaru, kas atnāca pēc tiem garajiem aukstajiem mēnešiem.
Man patīk veidot savu dzīvi tā, lai tajā būtu odziņas, lai tajā būtu notikumi, piedzīvojumi, sajūtas. Tāda sajūtu medniece - laikam kas līdzīgs adrenalīna medniekiem, kam vajag arvien jaunus un ekstrēmākus piedzīvojumus, lai justos dzīvi. Tajā pašā laikā es gribētu iemācīties ļauties plūsmai un arvien mazāk gribēt un meklēt :).
Bet tā kā uz pasaules ir vīrieši, nekāda īsti mierīga plūsma nesanāk!

two too

Divas pēdējās nedēļas nogales ir bijušas sevišķi lieliskas. Daba, dejas/dziesmas, draugi. Paldies! Laikam dinamiskā aktivitāte noveda pie pazaudēta smuka auskara katrā no tām, ahhh.
Kaut kad prātā pazibēja gudrība, ko jau reiz pieminēju - par salīdzināšanas postu. Šķiet, ka jūties laimīgs un apmierināts līdz brīdim, kad uzzini, kā iet tai/tam otram. Un sapīksti, jo uzreiz sajūties, ka kaut kas pietrūkst pašam. Laikam jau taisnība tai gudrībai, ka grūtāk iemācīties priecāties par drauga laimi, nekā bēdāties līdzi nelaimē. Un tu nekad nezini, kādi melnumi ir bijuši otra dzīvē, pirms viņš nonācis tur, kur ir un kāda ir viņa dzīves misija.
Tiklīdz apzinies, ka tava dzīve, pieredze ir vienīgā unikālā tev paredzētā, ko tu pats vari veidot un piepildīt ar saturu (gaismu, paļaušanos, došanu, radīšanu, zināšanām), vienkārši izzūd vēlme salīdzināt, vērtēt, kritizēt (skan kā no kanceles? :).

Oportūniste

Vairāk kā mēnesis pagājis kopš pēdējā ieraksta, un tas liecina tikai par vienu - iepriekšējā ierakstā piesauktā intensitāte ir piepildījusies par visiem 100. Esmu paspējusi divreiz pabūt Lielbritānijā. Daudz nācies strādāt, taču visādi citādi - man, šķiet, patiešām patīk, ka viss notiek, un es varu darīt un baudīt pavasari visdažādākajās tā izpausmēs iekš un ārpus telpām.

Kaut kad sen man galvā pazibēja doma, ko gribētu atzīmēt par savu vienreizējo personību:). Tātad - es sev varētu piedēvēt nosaukumu 'oportūniste' jeb 'iespēju izmantotāja'. Pirmo reizi šo terminu šajā sev pazīstamā kontekstā dzirdēju lekcijā no smuko lietusmētelīšu pārdevējas Annijas. Un sapratu - yes, tas arī ir par mani. Un savādi, ka no malas, manuprāt, dažkārt, izskatās, ka es esmu baigi mierīgā un konservatīvā, kas daudzos aspektos tā arī ir, tomēr tomēr... es visu laiku uzzinu par visvisādām iespējām un ļoti bieži nolemju, ka man tās jāizmanto, jo - varbūt, darot to, es iepazīšu/ieraudzīšu/izjutīšu KAUT KO tādu, kas nu ļoti labvēlīgi un radikāli iespaidos manu dzīvi:) Bet varbūt es sevi tādā veidā 'paglābšu' no mierīga vakara mājās:). 
Dažkārt, protams, šī vēlme uznāk kā apsēstība -  ka bez TĀ es nekādi vairs nevaru, bet tas iegūšanas prieks nav nemaz tik liels. Tomēr basically man ļoti patīk šī īpašība, kā arī visas tās iespējas, ko es sev sniedzu:).
Esmu strādājusi jautrā vīna degustēšanas pasākumā Līvu laukumā, rakstījusi projektu par pilnīgi kosmisku tēmu zinātniskā institūtā, tulkojusi pasniedzēju sacīto festivālā Gara vasara (pārbijusies kā diegs), trīs mēnešus dzīvojos Dānijas tautskolā, gājusi uz karsto jogu, biodeju, tautas dejām, Ievas pārvērtībām, orientēšanās sacensībām ... Droši vien ir čupiņa iespēju, ko es varēju izmantot, bet neizdarīju. Taču kurš par tām atceras?

Var jau būt, ka tā ir norma un pilnīgi parasta, pie epasta un sociālajiem tīkliem pieslēgta pilsētnieka ikdiena. Var jau būt, ka tie ir meklējumi, kas vēl nav vainagojušies ar atrašanu. Iespaidu medības un dzīšanās pēc izpratnes par šīs pasaules skaistumu.
Bet tie cilvēki un sajūtas (patīkamas vai mazāk), ko es piedzīvoju, mani bagātina, iedrošina un atver.

more intensity

Kā tas mēdz būt, šonedēļ intensīva darba slodze sakrita ar intensīvām ārpus darba aktivitātēm. Trīs pēdējie darba dienu vakari pagāja jautri saviesīgās noskaņās, tā ka savu dienišķo miega devu nesanāca izmantot. Tā rezultātā sestdienas rīts pienāca ar zināmu sagurumu, tādu, kas prasa labi paēst, izgulēties un izstaigāties svaigā gaisā, varbūt arī kaut ko no tā izdosies īstenot...

Vispār interesanti - mani ir piemeklējusi kaut kāda badtheaterkarma, jo no trīs šomēnes ieplānotajām izrādēm jau divas (!) ir atceltas teātru vainas dēļ - JRT paziņoja, ka aktrise slima, Krievu Drāmas teātris pateica, ka ir vienkāršī čēpē. Es tiešām ceru, ka trešais mēģinājums nākamnedēļ izdosies! Tas laikam liecina, ka teātra sezonu laiks beigt, kas arī ir pareizi:).

Viendien mēģināju iestaigāt savās jaunās sarkanās kurpes. Pati priecīga, kājas gan nevisai. Jocīgi bija tas, ka todien divi vīrieši divās dažādās situācijās pavēstīja man, ka labi izskatos. Jocīgi tas bija tāpēc, ka viņi abi man neraisa kaut kādas pārmērīgas simpātijas, bet iekšēji es tiešām jutos labi, jo iepriekšējais vakars bija smieklu pilns, tāpēc ar tādu jautru noskaņu biju todien arī pamodusies.

Tātad - pavasaris!

Zināms, ka visu vajag darīt ar 'more intensity':

aprīļa skāviens

Trrrrrr... nedēļa diezgan ātri pieripojusi beigām. Bijusi tā diezgan dulna, ar visādiem ups un downs - no kuriem gribas noskurināties, bet vainošu aprīļa aktīvās enerģijas, kas metušās pār šo zemīti, iezvanot pavasari.
Esmu pārspējusi pati sevi, noskatoties četras filmas - divas kino, vienu uz projektora un vienu savā gultā:) - protams, nepārspējamo Vudiju, kurš man uzlabojis garastāvokli jau tik daudz reižu, īpaši komplektā ar Daienu Kītoni.
Tas, ko es patiesi vēlos, ir mazāk vērties monitoros un ekrānos, vairāk zaļā zālē, jūrā un vēl visur kur, kur paveras apvārsnis, un esi stipri ceru, ka drīz daba un apstākļi man dāvās šo iespēju gana bieži. Un tāpat es ceru, ka mans pavisam jauki ieplanotais ārzemju izbrauciens man dāvās lielisku atslodzi jau pavisam drīz! :)

Aprīlī ir kaut kas rozā un maigs, man jau šķita, ka tā būs un - ir. Un aprīlis taču vēl nav beidzies ;)!

slapjās olas

Lieldienas šogad patīkamas. Īpaši abi svētku dienas ierāmējošie notikumi - ceturtdienas vakars ar etnodžezu un pirmdienas vakars ar gospeļkori. Mūzika, balsis, skaņas, stīgas, prieks! Tāds pacilājums par uzaicinājumiem! Kultūra ir mana maizīte, heh:) Pa vidu bija omulīgi vakari, garšīgas ēdmaņas, daudzi autobusu maršrutu un beidzot arī svaigs ārpusRīgas gaiss.
Paralēli notika V-grāvja dzīvokļa griestu pludināšanas un vainīgo skaidrošanas apstākļi. Samērā produktīvi - esmu iepazinusies jau ar diviem augšējo stāvu kaimiņiem, protams, krieviem. Īpašu interesi man izraisīja puisis, kas dzīvo tieši virs mums, jo diemžēl viņa, sievas un suņa dzīvei knapās izolācijas dēļ esmu spiesta sekot līdzi teju ik brīdi. Bija baigā interese redzēt, kāds tad ir vīrietis, kas liek savai sievietei diezgan regulāri apmierinātai kliegt un elst vēlos vakaros (sarkstu, sarkstu:). Un, lai arī balss ir vīrišķīga, pats izskatās kā tāds miermīlīgs studentiņš. Bet, tā teikt, neskati vīru pēc cepures:)