Tātad. Pārsvarā, kad iedomājos, ka kaut ko vajadzētu ierakstīt, diezgan steidzīgi atvilnī ideja, ka tā vietā taču es labāk varētu lasīt, gulēt, braukt ar velo... Un visas vērtīgās un satriecošās atklāsmes tā arī paliek manā apziņā, lai tur savā nodabā darbotos un veidotu dažādas mutācijas.
Bet es atcerējos par divām tēmām, kuru pierakstīšanas vārdā mans slinkums tomēr ir atkāpies.
Nr.1 You have lipstick on your teeth. Jā, pēc šīs frāzes no simpātiska vīrieša puses es un droši vien krietna daļa sieviešu gribētu, lai zeme paveras un tajā varētu ātri un nemanāmi ieslīgt, atstājot vieglu dūmu mutuli. Diemžēl nekas nepaveras, bet iestājās briesmīgs mulsums, un liekas, ka visa sievišķā pašpārliecinātība ir sagrauta līdz pamatiem. Un viss, ko tu esi darījusi, iemācījusies, sapratusi savas nemaz ne tik īsās dzīves laikā ir pilnīgi nebūtiski, jo tavā mutē uz zobu emaljas gozējas sarkani slapja vasku, tauku, eļļas un no kā tik vēl ne veidota švīka. DAMN.
Bet tad laiks šo šausminošo epizodi padara blāvāku. Un tad var izdarīt divus secinājumus: uzsmaidi sev spogulī pāris reizes plati jo plati, pirms izej no mājas. Bet, otrkārt - ja tam vīrietim tu tiešām patīc, viņam pilnīgi vienalga, kas bija uz tavas zobu emaljas:)
Nr.2 Padomi. Tad, kad tu esi mazs, un padomus tev sniedz vecāki, vecvecāki vai citas nozīmīgas autoritātes skolā, pagalmā un mājās. Vai tad, kad tev kā jaunākajam kolēģim padomu dod vecākais. Vai tev kā neprecētai padomu dod precētā. Bet tomēr - visvairāk tad, kad tu esi bērns, gados jauns cilvēks un tā vien liekas, ka visi visapkārt ir gudrāki par tevi, jo ir pieredzējuši tik daudz ko tādu, par ko tu vēl tikai sapņo. Un tu klausies viņu gudrībās lielām acīm, un kaut kur tas viss nosēžās, kaut kur zemapziņā vai citos nezināmos apcirkņos.
BET tad tu pieaudz un saproti, ka nekā - ne vella tā nav!!! Un tas, ko tas cilvēks tev ir centies iestāstīt, ir viņa bailes un kompleksi, viņa pieredze - jā, tā bija VIŅA pieredze, bet kāpēc viņš, sasodīts, teica, ka tev arī jābaidās, jāuzmanās, jāslēpjās, jāizliekās??? Manā dzīvē (ar ļoti lielu ticamības pakāpi) būs pavisam citi notikumi, citi cilvēki un citas atziņas. Bet tās ''lielā'' cilvēka pārdomas ir iesēdušās kaut kur dziļumā, ka tagad strādā nu, lai to visu izberstu no sevis ārā.
Lūk tā. Dzīve ir viena lieliska padarīšana. Un vasara arī:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru