Divas pēdējās nedēļas nogales ir bijušas sevišķi lieliskas. Daba, dejas/dziesmas, draugi. Paldies! Laikam dinamiskā aktivitāte noveda pie pazaudēta smuka auskara katrā no tām, ahhh.
Kaut kad prātā pazibēja gudrība, ko jau reiz pieminēju - par salīdzināšanas postu. Šķiet, ka jūties laimīgs un apmierināts līdz brīdim, kad uzzini, kā iet tai/tam otram. Un sapīksti, jo uzreiz sajūties, ka kaut kas pietrūkst pašam. Laikam jau taisnība tai gudrībai, ka grūtāk iemācīties priecāties par drauga laimi, nekā bēdāties līdzi nelaimē. Un tu nekad nezini, kādi melnumi ir bijuši otra dzīvē, pirms viņš nonācis tur, kur ir un kāda ir viņa dzīves misija.
Tiklīdz apzinies, ka tava dzīve, pieredze ir vienīgā unikālā tev paredzētā, ko tu pats vari veidot un piepildīt ar saturu (gaismu, paļaušanos, došanu, radīšanu, zināšanām), vienkārši izzūd vēlme salīdzināt, vērtēt, kritizēt (skan kā no kanceles? :).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru