Pēc maniem novērojumiem cilvēki iedalās divos tipos, kad ar viņiem iepazīstos pirmo reizi, lai īsāku vai garāku laika posmu pavadītu kopā kādās nebūt nodarbēs. Pirmie ir dikti komunikabli, organizētāji, valdonīgi, ar viedokli, un tikai pēc laika atklājas, ka ar viņiem patiesībā var runāt par dzīvi, ka arī viņos iekšā ir kāda sāpīte un no viņiem nemaz nav jābaidās. Otrie ir noslēgti, mazrunīgi vai kautrīgi, un tikai pēc laiciņa izrādās, ka viņi patiesībā ir sirsnīgi, draudzīgi un runājami. Nu labi, vēl ir diezgan daudz visādu citādu tipu. Vienkārši no manas prizmas un priekšstatiem nereti mēdz izcelties šie divi.
Lai iepazītu cilvēku, vislabāk ar viņu kopā padzīvot vienā dzīvoklī vai doties ceļojumā. Piemēram, noiet Santjago ceļu. #The Way.
Vēl es domāju par to, cik daudz mums ir visādu priekšstatu par to, kādai jābūt laimīga cilvēka dzīvei. Ka obligāti jābūt draugu bariņam, ko uzaicināt uz savu dzimšanas dienas ballīti, kurā noteikti ir daudz jāsmejas un jāiedzer kas grādīgs. Jā, tas bez mazākajām šaubām ir ļoti labi, skaisti un vajadzīgi cilvēkam kā sociālai būtnei. Bet, kā lai pasaka... tam nevajadzētu būt pašmērķim, apliecinājumam, ka esmu foršs... škiet, ka daudz svarīgāk ir ik pa laikam pabūt kopā ar cilvēkiem (draugiem, radiem, paziņām, svešiniekiem), ar ko apmainīties atziņām par dzīvi, bagātināties, atklāties... laikam tas, ko es gribu pateikt ir - nevajag par katru cenu radīt baru, lai nejustos viens, vislabāk ir dzīvot brīvi un viegli, tverot interesantāko no katra sastaptā. No otras puses - tikai ilglaicīga daudzība spēj dot patiesu brīvības sajūtu, kad vari būt, kas esi un gvelzt visādus niekus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru