laika jūra

Daudz laika. Dažkārt ir sajūta, ka ir pārāk daudz laika. Un ne vienmēr sapratne, ko ar to iesākt. Goda vārds, es kādu laiku jau īsti nevaru piebalstot, ka "ah, kaut būtu vēl viena stunda diennaktī", tas gan tieši uz brīvdienām ir attiecināms. Bet vasarā gan, tad būtu velo, velo, jūriņa, parciņš.
Pa šo laiku nācies secināt, ka 2012 ir pamatīgu pārmaiņu gads dažu cilvēku personiskajās dzīvēs. Daži precas, daži šķiras. Kamēr daži tikai domā, ko īsti iesākt. Gaidām solītās pārmaiņas un lietu nolikšanos savās vietās! Biju vienā hard-core ezotēriskajā seminārā, kur stāstītājam bija tik daudz informācijas, ka ne visu varēja saprast klausītājs. Bet pamatdoma tā pati - ground is shaking, storm is coming - taču vēl negribas ticēt, ka uz nākamo ziemu kāds neatkarīgs elektrības ģenerators būs vajadzīgs.
Vēl pa šo laiciņu sapratu, ka man ir milzums visādu jancīgu īpašībiņu un, ja es dzīvotu viena mežā vai vismaz mazpilsētā un satiktu ļoti maz komunikācijai vajadzīgus cilvēkus, gremdētos grāmatās un pašanalīzē vai arī televizorā, tad tās noteikti nelīstu laikā. Bet šobrīd - skaudība, greizsirdība, vēlme būt mīlētākai un pamanītākai no visiem, jou, jou, jouuu.
Bet kopumā dzīve ir skaista un sapņi piepildās, kā vienmēr:)

long term

Vispār es izdomāju, ka esmu baigi ilgtermiņa būtne, tipa sustainable development, kā tagad saka. Es kādus desmit gadus varu lietot jaku un tā tikai mazliet noplūk, bet joprojām ir mugurā velkama, tāpat briļļu vai kosmētikas maku. Man šķiet ar draugiem vai hobijiem ir tā pat, ar ieradumiem... Es pat varētu vienā darba vietā strādāt desmit gadus, ja man kādā brīdī viss nepaliktu līdz sāpēm skaidrs un garlaicīgs.
Es to maku un jaku lietoju tik ilgi, kamēr vienreiz saprotu, ka nu patiešām ir jāmaina, jo jaunais man piedod daudz labāku izskatu un signalizē, ka "esmu sieviete ar jaunu glītu maku/jaku":)):), bet tas vecais vēl joprojām ir labi lietojams un vairāk morāli, kā fiziski novecojis. Vienīgi dažkārt ir spazmatiski atrast to jauno - aizvietotāju, bet tad uz kādiem gadiem/mēnešiem atkal ir miers!
Bet vajag laiku pa laikam palūkoties no malas uz savām lietām un apkārtnes cilvēkiem, lai saprastu, ka kaut kas ir jāpamaina, kaut vai tāpēc, lai neizskatītos nobružāta un līdz ar to arī tāda nesajustos. Par jaunām lietām un vietām! Jā!

diena pilsētā

Kā par skādi atklāju, ka Sony Entertaiment ir nolēmis translēt Sex&theCity maratonu visu nakti vai vismaz ļoti ilgi. Ok, šitās sērijas es nebiju redzējusi kādu laiku, tāpēc esmu pienaglojusies pie ekrāna, bet... es esmu stiprāka par tēvē!!!
Šodien pavadīju dienu pilnīgi mistiskā veidā, pati sevi aizvedot uz semināru 6h garumā, ļoti pastiprināti pievēršoties afirmācijām un meditācijām, un enģeļu kārtīm. Pie tam nezin kāpēc biju izlēmusi  ieturēt kaut kādu klusēšanas zvērestu un maksimāli gremdējos tikai sevī, kas pašai padarīja pasākumu vēl jo dīvaināku. Un beigās man nenormāli tirpa dibens un viss, kas vien var tirpt. Es ceru, ka kaut ko labu tur tomēr sastrādāju.

gals

Noskatījos tā slavenā Trīra to slaveno Melanholiju un vienīgais, ko varu secināt - lai tas pasaules gals būtu tik ātrs un maz-gaidīts kā attēlots, nevis kā filmā The Road, kur gadiem jāklejo pa pasauli, maizes kumosa meklējumos.

viss tik daudz!

Šobrīd jūtos diezgan kustināta no visām informācijām par 2012.gadu, jaunajām enerģijām un vecajām civilizācijām, kas mitušas uz mūsu zemītes. Nezinu, kam ticēt, kam ne, kam to stāstīt un kas padomās, ka esmu pilnīgi ku-kū. Katrā ziņā rekomendēju Sokrāta tautskolu, kuras lekcijas esmu nolēmusi pieņemt zināšanai vismaz vienreiz nedēļā. Aizgāju tur un man bija tāds (kā rāda Holivudas filmās, kad galvenajam varonim stāsta kaut ko, kam viņš uzreiz nevar noticēt) - vou, vou vouuu - (sarauc uzacis un paceļ roku). Septiņas rases, cilvēka enerģijas un pilns komplekts. Kaut kā jau tas iedvesmo... doma, ka mūsos katros ir dievišķā daļa, tāpēc būs par to rūpēties un attīstīt sevi.

Neatejot no kases nākamā dienā devos pēc kāda lasāmgabala un, tā kā bija sniegs un vējš un tuvējā bibliotēka slēgta, grāmatu vispārējās ne-taupības apstākļos nopirku. Protams, bija zīmes vienā gabalā, jo atradu to Rēriha grāmatnīcā un par tieši tik naudiņām, cik man bija līdzi, un  - aleluja - tieši par iepriekšējo civilizāciju meklējumiem, ko veica atdzīts krievu acu ārsts Ernsts Muldašovs grāmatā "No kā mēs esam cēlušies".
Tā kā brīvdienas kārtējo reizi noslimoju (lekcijā teica, ka bieža slimošana šajā laikā ir vieglākais veids, kā cilvēks "pārstartējas" un uzņem jaunās enerģijas), tad ielasījos kārtīgi. Tas vēl jāsagremo.
Un tā slimošana arī ir pēdējā laikā dīvaina - vienu dienu galva sāpēja tā, ka spēju tikai aiziet mājās un iekrist dīvānā (ar mani tā nekad nemēdz būt), pluss vēl tās saaukstēšanās un puņķi vienā gabalā. Vai nu imunitāte ir pateikusi - čau -vai arī kaut kas organismā notiek. Vai galvā. Vai sirdī.