lately

Wahhhh...ierakstu biežums jeb retums apliecina manu nenormāli intensīvo sabiedrisko dzīvi ārpus monitora robežām. Tas viss, protams, saistīts ar VCFI un maniem audzinātājas pienākumiem. Āāāā, bet nu nu nav jau tik traki, gala beigās pavasaris ir klāt un semestris tuvojas beigām un īstenībā intensitāte ir tieši tas, kas vajadzīgs aktīvai rīdziniecei, kas par bērniem vēl tikai domā. Paplašinu savas robežas! Informācijas plūsmas un organizācijas/kontroles apsēstības ielenkumā.
Visu laiku domāju - un kas teicis, ka vajag šitā, darbiņš, mājiņas, tusiņš, epastiņš, kino, Rimi, a davai uz Āfriku bērniem valodu mācīt, i galva brīvāka, i izraušanās no riņķa danča un "pareizības".
Kad es uzzināju par vienas paziņas panākumiem karjeras jomā, uzreiz nodomāju - re kā, ir divu veidu cilvēki, pārfrāzējot - vieni dzīvo, lai strādātu, otri strādā, lai dzīvotu. Nelaba nojauta, ka es pie tiem otrajiem.
Man ir svarīgi, lai tas darbs, par ko algu maksā, būtu patīkams, noderīgs, ar labiem kolēģiem un atalgojumu, pats par sevi. BET es priecīga arī esmu, ja man darbs netraucē dzīvot - ja man ir savas brīvdienas un konkrēts darba laiks un darba laikā varu kādu epastu yahoo uzsist un brīvā laikā pārāk daudz nelauzīt galvu, kas tur darbā vēl jāsakārto.
NĒ, NU PROTAMS, (atkāpe, ja nu darba devējs šo lasa:) - es cenšos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, veikt uzlabojumus un pat būt darbā ārpus noteiktā laika. Un, patiesībā, jo man vairāk darbs patīk, jo vairāk es tam sevi varu veltīt. Viva la darbs!

Pt.-Se.

Par šo vīkendu, kas vēl nemaz nav beidzies, var izdarīt pāris labus secinājumus:
1)viss ir vienkāršāk un vieglāk, nekā Tu domā sākumā un galvenais, ka tas jau sen ir zināms. Tāpēc stress notiek tikai stresa pēc. Visas bumbiņas sakrīt vajadzīgajās bedrītēs pirms vēl golfa laukums uzcelts.
2)komunikācija ar vīriešiem dažkārt mēdz būt daudz vienkāršāka un patīkamāka, nekā ar sievietēm. Jo, pirmkārt, vienmēr var spiest uz flirta kārti. Otrkārt, viņi domā skaidrāk, vienkāršāk un necepjas par nebūtiskiem sīkumiem, to, kas varētu-notikt-bet-neviens-nezina-kad-un-kā, viņi daudz mazāk aprunā citus vīriešus (vai sievietes) un runā par lietu būtību, nevis to, kādā tonī viņa man to pateica un kā es tagad viņai pateikšu pretī vai to, ka viņam tagad ir jauna beibe, bet iepriekšējā salaiž ar viņa brālēna drauga tēvu. Treškārt, viņi ir baigi foršie čomi - zvana, meklē, interesējas, atbalsta, iesaka, pasmejas par un ar Tevi un neatstāj vienu. Eh, kaut kāda skaudība par vīriešu draudzību sametās. Bet tas tikai šoreiz, citas reizes mēdz būt arī savadāk:)
3)ir tomēr burvība tajos pusgulētajos-pustukšu pudeļu malkošanas divdienniekos, ar smiekliem par visu un neko, atklātām sarunām un, kāpēc ne, arī pirti pa dienasvidu.
4) ja jūs, cilvēki turpināsiet škirties, runāt par šķiršanos, apsvērsiet domu padzīvot atsevišķi un tā tālāk, mana ticība ilgtspējīgai laulības institūcijai tiks sagrauta neatgriezeniski. Un tiešām - pat tur, kur es nekad to nebiju gaidījusi! Kas notiek, vai tiešām seriālā monogāmija IR jaunais dzīves modelis? Vai tiešām nav iespējams mīlēt vienu un būt ar viņu kopā visu mūžu...

Citāts

Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look. Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciālajiem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno - dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izskastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsu kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā - tu centies sākumā smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik.
Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta - tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās - mums ir ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie. (Vilis Lācītis, "Stroika ar skatu uz Londonu").
Labi, ne visam piekritīšu - šo lietu var vērtēt no dažādiem aspektiem. Bet pamatdomu atbalstu.

skola

Neņemot vērā to, ka pēdējās dienas izklaidēju sevi ar iesnām un klepiem, šīs nedēļas piektajā darba dienā un pēdējā jeb 30.mēness dienā, kas tā vien domāta galu savilkšanai, tika īstenots pirmais solis GGG+Z? projekta īstenošanā.
Ok, nosaukumu es pati izdomāju:)
Bet projekts vienkāršs - satikt bijušos skolotājus no Iecavas skolas.  Mūsu bariņam, kas turas kopā no vidusskolas literatūras profilkursa klases ir doma satikt foršākos skolotājus jeb patiesībā - skolotājas. Un piektdien mēs satikām savu labo literatūras un latviešu valodas skolotāju Benitu, kas 10.klase aizgāja uz Rīgu un nu strādā par psihoterapeiti. Kas mani, protams, turpina fascinēt.
Un tikšanās bija emocionāla, mīļa. Varbūt ne gluži tāda, kā biju iedomājusies. Bet varbūt tieši tāpēc mums visām vajag satikties biežāk, lai turpinātu viena otru iepazīt un atkārtot.
Tas bija to vērts. Esmu lepna, ka to noorganizēju un ceru, ka viss pārējais projektā risināsies tik pat raiti. Domāju, ka tas ir abpusēji patīkami, galu galā 10+ gadi - laiks, lai varētu novērtēt pagājušo un par to papriecātos.

Avotiņa

Man ļoti patīk Ilzes Avotiņas gleznas. Tās ir tik krāsainas, košas un priecīgas. Vismaz tas mazumiņš, ko esmu skatījusi. Tāds pastelīgs raibums. Kaut kas līdzīgs Elitai Patmalniecei (kas man arī patīk), tikai maigāk.
Ja man būtu daudz naudas un liela, gaiša virtuve ar dēļu grīdu, pie sienas stāvētu viņas (Avotiņas) glezna. Un vēl viena guļamistabā.