Brīvdienās noskatījos Meiteni ar pūķa tetovējumu - šermuļus uzdzenošs stāsts, grāmatu nelasīšu, jo šeit visas šausmas iespiestas 2-ar pus stundās un var drīz tikt vaļā. Visādi pretīgi vardarbības akti. Beigās mazliet vīlos slepkavas atrašanā, kas bija tik izteikts maniaks, ka grūti atrast līdzīgu - atgādināja gan Holivudas Hanibālu un filmu Septiņi.
Bet pati filmas noskaņa gan nebija holivudiska, drīzāk tāda smagnēji neērta, jo galvenie varoņi nebija skaisti un asprātīgi policijas virsnieki vai tēvi - atriebēji.
Kaut kas ir tajā meitenē, tāds spīvums un dramatisms, puicisms un bez-robežotība, skaistas acis un spēja paņemt seksu, kad vien gribas (jā, šī stīga pavisam otršķirīga, bet piešķīra erotisko noskaņu - Eross un Tanatoss blakus, kā zināms).
svētdiena, 2010. gada 12. septembris
ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris
28
Pagājušonedēļ profilaktiskos nolūkos apmeklēju ārsti. Tā un šitā, līdz kamēr viņa man jautā - cik jums gadi?
-28, saku.
-Ai, ai, par bērnu jāsāk domāt!
Bet tāda forša, smaidīga dakterīte, nekāds nosodījums un sarauktas uzacis, vienkārši patiesas rūpes.
Es gan pēc tādā teksta bišķi izsitos no sliedēm un sāku jau saklausīt reproduktīvā pulksteņa tikšķus kaut kur savā pakausī.
-28, saku.
-Ai, ai, par bērnu jāsāk domāt!
Bet tāda forša, smaidīga dakterīte, nekāds nosodījums un sarauktas uzacis, vienkārši patiesas rūpes.
Es gan pēc tādā teksta bišķi izsitos no sliedēm un sāku jau saklausīt reproduktīvā pulksteņa tikšķus kaut kur savā pakausī.
trešdiena, 2010. gada 1. septembris
Latviešu mīlestība
Sen jau es gribēju šito uzrakstīt, bet mūžam nesanāk laika un iedvesmas, jo temats pasmags. Vispār tā ir mūžīgā mana iekšējā un dažkārt arī ārējā dialoga tēma - par latviešiem un viņu (mūsu) pašvērtību.
Es ar putām uz lūpām varu cīnīties pret šo pilnīgi ārprātīgo retoriku, ko piekopj ne tikai vienkārši ļauži nātna biksēs, bet arī labi situēti un pat intelektuāli tautieši. Proti, mūžīgā atkārtošana, sevi-un-citiem-iestāstīšana par to, ka: latvieši ir slinki, zaglīgi, pakļāvīgi, skaudīgi, vēsi, nemākulīgi, pakalpiņi, nespējīgi valdīt savā zemē, pārāk depresīvi, dzer, tūlīt izmirs, nesmaida, viņiem nav pašapziņas, augstu paceltas galvas, spējas saliedēties, viņu ir maz un visi viņiem dara pāri un kas tur vēl ne.
HELLO, PEOPLE? Kā jūs domājat, kas izaug no bērna, kuram no mazām dienām tiek atkārtots, ka viņš ir mazs, nemākulīgs muļķis? Maniaks, diedelnieks vai vispelēkākā viduvējība. Mani vienkārši fascinē, ka šie runātāji neapzinās - katrs šāds vārds, spriedums arī rada šo realitāti. Katram, kas to dzird, arī tā var sāk likties un tāds viedoklis automātiski rada smīnu par savu valsti, laupa ticību tās nākotnei un vispār visam par un ap latviešiem. Lai nu ko, bet lepnumu jau nu tas noteikti nevairo.
Es esmu par veselīgu ironiju, bet mūsu gadījumā tā jau ir paššaustīšana - visi tie vidējie latvieši un "es kā īsts latvietis..." - un tam reti kaut kas pozitīvs seko!
Par šo tēmu varētu daudz un dikti rakstīt un spriest, bet man te labs piemērs gadījās:
Reiz bijušajā darba vietā mums izvērtās saruna par aplausiem, lidmašīnai nosēžoties. Kolēģes teica, ka tas ir padomju atavisms un ko tādu jau tikai latvieši u.c. no Austrumeiropas piekopj. Un neilgi pēc tam es dzirdēju radio interviju ar dzejnieci Māru Zālīti. Un ko viņa stāsta? Kā lidojusi uz ASV un nosēžoties visi pasažieri aplaudējuši, bet, kad braucot reisos, kur daudz latvieši, neviens neko tādu nedarot... un cik tas ir slikti un kā mēs, latvieši, nemākam pateikt paldies.
Un te nu tas ir - mūžīgā neapmierinātība un nosodījums tam, kāds tu, latvieti esi - viena skatījumā pārāk padomiski nūģisks, otrā pārāk ne-rietumnieciski kūtrs. Un cilvēki tik turpina runāt un stāstīt viens otram, kādi mēs tādi un šitādi, izmantojot stereotipu pilnus vispārinājumus. Tā vietā, lai vienkārši neiespringtu un justos labi tādi, kā ir.
Ja arī puse no tā būtu patiesībā (kam neticēšu nekad), vienalga, mēs esam superīgi!!! Skaisti, spējīgi, čakli, izturīgi, darbīgi, talantīgi, gudri, radoši, pamatīgi, spītīgi... baigie malači īstenībā, par spīti tam, kas ar mums ir noticis! Un tieši par to mums vajag runāt, rakstīt, atgādināt! Un, kad mēs paši tam noticēsim, tad tieši tā arī sajutīsimies un sen jau būsim visām krīzēm pāri!
Es ar putām uz lūpām varu cīnīties pret šo pilnīgi ārprātīgo retoriku, ko piekopj ne tikai vienkārši ļauži nātna biksēs, bet arī labi situēti un pat intelektuāli tautieši. Proti, mūžīgā atkārtošana, sevi-un-citiem-iestāstīšana par to, ka: latvieši ir slinki, zaglīgi, pakļāvīgi, skaudīgi, vēsi, nemākulīgi, pakalpiņi, nespējīgi valdīt savā zemē, pārāk depresīvi, dzer, tūlīt izmirs, nesmaida, viņiem nav pašapziņas, augstu paceltas galvas, spējas saliedēties, viņu ir maz un visi viņiem dara pāri un kas tur vēl ne.
HELLO, PEOPLE? Kā jūs domājat, kas izaug no bērna, kuram no mazām dienām tiek atkārtots, ka viņš ir mazs, nemākulīgs muļķis? Maniaks, diedelnieks vai vispelēkākā viduvējība. Mani vienkārši fascinē, ka šie runātāji neapzinās - katrs šāds vārds, spriedums arī rada šo realitāti. Katram, kas to dzird, arī tā var sāk likties un tāds viedoklis automātiski rada smīnu par savu valsti, laupa ticību tās nākotnei un vispār visam par un ap latviešiem. Lai nu ko, bet lepnumu jau nu tas noteikti nevairo.
Es esmu par veselīgu ironiju, bet mūsu gadījumā tā jau ir paššaustīšana - visi tie vidējie latvieši un "es kā īsts latvietis..." - un tam reti kaut kas pozitīvs seko!
Par šo tēmu varētu daudz un dikti rakstīt un spriest, bet man te labs piemērs gadījās:
Reiz bijušajā darba vietā mums izvērtās saruna par aplausiem, lidmašīnai nosēžoties. Kolēģes teica, ka tas ir padomju atavisms un ko tādu jau tikai latvieši u.c. no Austrumeiropas piekopj. Un neilgi pēc tam es dzirdēju radio interviju ar dzejnieci Māru Zālīti. Un ko viņa stāsta? Kā lidojusi uz ASV un nosēžoties visi pasažieri aplaudējuši, bet, kad braucot reisos, kur daudz latvieši, neviens neko tādu nedarot... un cik tas ir slikti un kā mēs, latvieši, nemākam pateikt paldies.
Un te nu tas ir - mūžīgā neapmierinātība un nosodījums tam, kāds tu, latvieti esi - viena skatījumā pārāk padomiski nūģisks, otrā pārāk ne-rietumnieciski kūtrs. Un cilvēki tik turpina runāt un stāstīt viens otram, kādi mēs tādi un šitādi, izmantojot stereotipu pilnus vispārinājumus. Tā vietā, lai vienkārši neiespringtu un justos labi tādi, kā ir.
Ja arī puse no tā būtu patiesībā (kam neticēšu nekad), vienalga, mēs esam superīgi!!! Skaisti, spējīgi, čakli, izturīgi, darbīgi, talantīgi, gudri, radoši, pamatīgi, spītīgi... baigie malači īstenībā, par spīti tam, kas ar mums ir noticis! Un tieši par to mums vajag runāt, rakstīt, atgādināt! Un, kad mēs paši tam noticēsim, tad tieši tā arī sajutīsimies un sen jau būsim visām krīzēm pāri!
sestdiena, 2010. gada 28. augusts
rudens
Vakar redzēju kaut kādu kāsi debesīs, putni jau sāk vingrināties. Atnākot no darba vairs negribas skriet pie balkona un raut vaļā durvis, ir prieks, ka šorīt "nav nemaz tik auksts" un tādā garā. Baigi negodīgi, ka pēc tik tvanīgas vasaras uzreiz tādā ātrumā piesakās rudens, kas varēja taču vēl nedaudz pagaidīt.
Šodien pa ilgiem laikiem izkustinājām velosipēdus un aizšmaucām līdz Mangaļsalas molam, tik forši un saulaini bija. Jāturas vasarai astē, cik var. Mangaļsalā ar sevi atkal uzspēlēju spēli "kurā vietā Rīgā es gribētu dzīvot" - jā, arī tur, tāds piemīlīgs piejūras zvejniekciems.
Ā, un ceru, ka tuvākajās dienās ar mani nenotiks nekas slikts, jo diezgan apņēmīgi ēdu bērnu vitamīnus, kas uztaisīti uz mata kā haribo gumijas lācīši.
Šodien pa ilgiem laikiem izkustinājām velosipēdus un aizšmaucām līdz Mangaļsalas molam, tik forši un saulaini bija. Jāturas vasarai astē, cik var. Mangaļsalā ar sevi atkal uzspēlēju spēli "kurā vietā Rīgā es gribētu dzīvot" - jā, arī tur, tāds piemīlīgs piejūras zvejniekciems.
Ā, un ceru, ka tuvākajās dienās ar mani nenotiks nekas slikts, jo diezgan apņēmīgi ēdu bērnu vitamīnus, kas uztaisīti uz mata kā haribo gumijas lācīši.
svētdiena, 2010. gada 22. augusts
kampaņojam
Vakar Rīgas svētku sakarā ar pilnu programmu izbaudīju savu piederību V kampaņai. Mazliet padežūrēju birojā, dalīdama konfektes, anketas, smaidus un spēlēdama novusu. Savukārt vakarā Vienotības komanda piedalījās Okartes nakts skrējienā, ko padarījām par pozitīvu pasācienu sev un citiem - zaļā un pamanāmā barā devāmies uz norises vietu, joprojām dalīdami pildspalvas, lapiņas un končas, vislielākais pieprasījums bija pēc baloniem (principā, tikko apstājiemies, mums aplipa cilvēki), bet tos izsniedzām tikai krastmalā un vecāku/bērnu uzlidojums bija pamatīgs:). Ar plakātiem un kliedzieniem atbalstījām savējos un visus pārējos. Ak jā, nevar nepieminēt kartona Valdi, kas ar mums pavadīju visu ceļu.
Cilvēku reakcijas ir dažādas - pārsvarā neitrālas, dažas ļoti pozitīvas (mēs par jums tieši balsosim un ar Valdi gribam nofotogrāfēties), dažas negatīvas (neņemšu šito, ejiet pie velna:)), bet kopumā smaidu un prieka bija daudz vairāk!!!
Tā nu ir - cilvēki ir noguruši no politikas, apmāna un tukšiem saukļiem. Liela daļa arī joprojām uzskata, ka aktīvi atbalstīt kādu politisko spēku ir kaut kas amorāls, bet patiesībā tā ir visīstākā demokrātijas izpausme - nebūt vienaldzīgam un iesaistīties savas valsts veidošanā, cik nu tas ir katra spēkos. Un, ja kas, jauniešu nodaļa - tas ir burziņš un lieliska pieredze! Un galvenais ir kaut mazliet ticēt tam, ka ir cilvēki, kas tiešām var kaut ko labu paveikt.
Cilvēku reakcijas ir dažādas - pārsvarā neitrālas, dažas ļoti pozitīvas (mēs par jums tieši balsosim un ar Valdi gribam nofotogrāfēties), dažas negatīvas (neņemšu šito, ejiet pie velna:)), bet kopumā smaidu un prieka bija daudz vairāk!!!
Tā nu ir - cilvēki ir noguruši no politikas, apmāna un tukšiem saukļiem. Liela daļa arī joprojām uzskata, ka aktīvi atbalstīt kādu politisko spēku ir kaut kas amorāls, bet patiesībā tā ir visīstākā demokrātijas izpausme - nebūt vienaldzīgam un iesaistīties savas valsts veidošanā, cik nu tas ir katra spēkos. Un, ja kas, jauniešu nodaļa - tas ir burziņš un lieliska pieredze! Un galvenais ir kaut mazliet ticēt tam, ka ir cilvēki, kas tiešām var kaut ko labu paveikt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)