svētdiena, 2013. gada 28. jūlijs

paldies:)

Pār zemi atkal gāžoties spēcīgi enerģijas viļņi, planētas rindojoties sen nebijušās unikālās kombinācijās... un vēl ir vasara!!! Un vēl ir brīvas dienas!!!
Mani ik pa brīdim piemeklē dzīve, tā apziņa, ko es gribu lolot un uzturēt (bet kura mēdz izzust, ja par to parāk detalizēti raksta:) - veidot savu dzīvi pats savām rociņām, domiņām, actiņām un lielu, iedvesmojošu fantāzijas devu. Un, ja kāds saka, ka tā nevar būt, tā nenotiek, tā nav pareizi (un tas ir pašapmāns) - zini, ka TAVĀ pasaulē ir TAVI noteikumi un viss notiek tā, kā TU vēlies. Nu labi, ne visām vēlmēm jāpiepildās, ne visas Tev ir derīgas... bet varbūt vēlies, lai Tevi piemeklē tikai derīgās?
Un vēl neaizmirsti pateikties. Paldies, paldies, paldies:)

piektdiena, 2013. gada 12. jūlijs

Kā sacīt jāsaka...

1. Es zinu, ka ar viņu man nekas nekad tāpat nebūs. Bet ir vienkārši jauki viņu reizēm satikt un rādīt tik norūpējušos seju, lai neviens nepamanītu to muļķīgo smaidu, kas laužas ārā.

2. Man riktīgi kaitina saņemt dāvānā kaut kādus savārstījumus, nu tipa lielveikala prezentāciju ziepju paraugu vai tml.

3.Ieejot smalkā latvisku lietu veikalā un apvaicājoties - vai jums ir kaut kas ar zirgu tematiku - meitene pagroza galvu un norāda uz mazu, dārgu zirga formas piespraudi. Tad es klīstu apkārt vien pati un atrodu gan keramikas zirgus, gan pakavus:) Doh.

sestdiena, 2013. gada 6. jūlijs

Tieši tagad ir vasara!

Manu sestdienas rīta nemieru/neapmierinātībiņu tīri veiksmīgi izgaiņājuši 50 km, ko pieveicu ar velo un gandrīz apmeklētais Daugavgrīvas mols un cietoksnis. Tagad jādomā tikai par to, kā rīt būt pietiekami možai, lai tiktu līdz Dziesmusvētku estrādei.
Jūnijs pagāja tāds budzīgs. Lasīju, ka laiks pirms dzimšanas dienas tāds mēdzot būt, jo ir katra personīgā cikla noslēgums. Tad nu lūk, mani šis tas apbēdināja un nogurdināja, taču, tuvojoties 30. jūnijam, viss kļuva arvien labāk - Čehijas komandējums tīri priecīgā garā un tad arī pašas dzimšanas dienas svinības dažādos sastāvos. Jāteic, ka viss bija ļoti mierīgi, bet skaisti, ar daudz ēdmaņām un vienu pavisam lielisku biļeti vienam pavisam lieliskam festivālam:). Lai arī mana lielākā dzimšanas dienas dāvana būtu miera pilna gaisotne Iecavas mājās. Tomēr ne visas lietas dzīvē piepildās (uzreiz).
Un tad jau, uz jubilejā saņemto pozitīvo enerģiju viļna es devos jūlijā - svelmē, Dziesmu svētkos, tiekoties ar foršiem cilvēkiem un īpaši ar desmit gadus neredzētu klasesbiedreni!
Uz/no Čehijas visādi citādi nogurdinošajam transporta veidam - mikroautobusam bija dikti pozitīva blakne - beidzot kārtīgi ielasīties EatPrayLove. Ja sākumā domāju, ka tas būs saistošs bestsellers angļu valodas uzturēšanai, tad izrādījās, ka kļuvu pilnīgi sajūsmināta - īpaši par Indijas daļu, par mācīšanos meditēt, par sevis meklēšanu un saprašanu. Par atļauju būt reliģijas cherry-pickeram. Par atļauju negribēt bērnus (tas nav mans gadījums, bet vienkārši - take it easy!).

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

sunny sunday

Šodien bija tāda gara mierīga svētdiena, apmēram tāda pati kā Samsara, ko noskatījos kino. Vispār jau man nepārāk patīk mierīgas brīvdienas, jo tādas pārāk daudz bijušas ziemā. Tomēr vasaras miers ir savādāks - kārtīgi izgulēties, jo sestdiena bijusi gana blīva ar velo un Kalnciema ielas Skroderdienu jandāliņu, pārmaiņas pēc atvēlēt laiku mājas sakopšanai, izvēlēties vissmukāko blūzīti un aizbraukt uz patukšo pilsētas centru!
Siltums, saule, vaļā logu, jūra, basas kājas - tā visa tikai tagad tā pa īstam sāk pietikt, jo nespēju vien izbaudīt visu, šo tik ātri vaļā atsprāgušo vasaru, kas atnāca pēc tiem garajiem aukstajiem mēnešiem.
Man patīk veidot savu dzīvi tā, lai tajā būtu odziņas, lai tajā būtu notikumi, piedzīvojumi, sajūtas. Tāda sajūtu medniece - laikam kas līdzīgs adrenalīna medniekiem, kam vajag arvien jaunus un ekstrēmākus piedzīvojumus, lai justos dzīvi. Tajā pašā laikā es gribētu iemācīties ļauties plūsmai un arvien mazāk gribēt un meklēt :).
Bet tā kā uz pasaules ir vīrieši, nekāda īsti mierīga plūsma nesanāk!

svētdiena, 2013. gada 2. jūnijs

two too

Divas pēdējās nedēļas nogales ir bijušas sevišķi lieliskas. Daba, dejas/dziesmas, draugi. Paldies! Laikam dinamiskā aktivitāte noveda pie pazaudēta smuka auskara katrā no tām, ahhh.
Kaut kad prātā pazibēja gudrība, ko jau reiz pieminēju - par salīdzināšanas postu. Šķiet, ka jūties laimīgs un apmierināts līdz brīdim, kad uzzini, kā iet tai/tam otram. Un sapīksti, jo uzreiz sajūties, ka kaut kas pietrūkst pašam. Laikam jau taisnība tai gudrībai, ka grūtāk iemācīties priecāties par drauga laimi, nekā bēdāties līdzi nelaimē. Un tu nekad nezini, kādi melnumi ir bijuši otra dzīvē, pirms viņš nonācis tur, kur ir un kāda ir viņa dzīves misija.
Tiklīdz apzinies, ka tava dzīve, pieredze ir vienīgā unikālā tev paredzētā, ko tu pats vari veidot un piepildīt ar saturu (gaismu, paļaušanos, došanu, radīšanu, zināšanām), vienkārši izzūd vēlme salīdzināt, vērtēt, kritizēt (skan kā no kanceles? :).