Es te tā padomāju...

Pēc maniem novērojumiem cilvēki iedalās divos tipos, kad ar viņiem iepazīstos pirmo reizi, lai īsāku vai garāku laika posmu pavadītu kopā kādās nebūt nodarbēs. Pirmie ir dikti komunikabli, organizētāji, valdonīgi, ar viedokli, un tikai pēc laika atklājas, ka ar viņiem patiesībā var runāt par dzīvi, ka arī viņos iekšā ir kāda sāpīte un no viņiem nemaz nav jābaidās. Otrie ir noslēgti, mazrunīgi vai kautrīgi, un tikai pēc laiciņa izrādās, ka viņi patiesībā ir sirsnīgi, draudzīgi un runājami. Nu labi, vēl ir diezgan daudz visādu citādu tipu. Vienkārši no manas prizmas un priekšstatiem nereti mēdz izcelties šie divi.
Lai iepazītu cilvēku, vislabāk ar viņu kopā padzīvot vienā dzīvoklī vai doties ceļojumā. Piemēram, noiet Santjago ceļu. #The Way.
Vēl es domāju par to, cik daudz mums ir visādu priekšstatu par to, kādai jābūt laimīga cilvēka dzīvei. Ka obligāti jābūt draugu bariņam, ko uzaicināt uz savu dzimšanas dienas ballīti, kurā noteikti ir daudz jāsmejas un jāiedzer kas grādīgs. Jā, tas bez mazākajām šaubām ir ļoti labi, skaisti un vajadzīgi cilvēkam kā sociālai būtnei. Bet, kā lai pasaka... tam nevajadzētu būt pašmērķim, apliecinājumam, ka esmu foršs... škiet, ka daudz svarīgāk ir ik pa laikam pabūt kopā ar cilvēkiem (draugiem, radiem, paziņām, svešiniekiem), ar ko apmainīties atziņām par dzīvi, bagātināties, atklāties... laikam tas, ko es gribu pateikt ir - nevajag par katru cenu radīt baru, lai nejustos viens, vislabāk ir dzīvot brīvi un viegli, tverot interesantāko no katra sastaptā. No otras puses - tikai ilglaicīga daudzība spēj dot patiesu brīvības sajūtu, kad vari būt, kas esi un gvelzt visādus niekus.

ne-darbi

Divas superdziļas atziņas par darbu:

1. Jo darbs ir kaitīgāks cilvēka nervu sistēmai (acīm, mugurai, īpaši labajai rokai), stresaināks, atbildīgāks un uzmanību, ātrus lēmumus paģērošāks [bet tādi ir gandrīz visi darbi, kas ir saistīti ar cilvēkiem, no kuriem tev kaut kas ir vajadzīgs konkrētā laikā vai kuriem kaut ko noteiktā termiņā vajag no tevis], jo veselīgākai, kustīgākai, pie dabas krūts pieplakušākai jābūt dzīvei ārpus darba.
Bet ko dara šie darba sanervozētie cilvēki? Smēķē, ēd Hesīti un Maķītī, piedzeras, spēlē datorspēles, lūr teļļukā, pie izdevības guļ līdz pusdienslaikam, iedzer Ibumetīnu un aliņu. 

2. Kad mani darba vidē ar sadarbības parneriem vai nākamās intervijas varoņiem iepazīstina kā ar "šito smuko meiteni", tad es nezinu, kas manī ir vairāk - priecīgs samulsums vai feministisks besis.

f******is

Ja vēl piektdien es būtu rakstījusi, ka izklaides dievs ir uzlicis man veto, tad vakar es beidzot aizgāju gulēt šorīt no rīta. Un nekā jau tur tāda tajos klubos nav:) Bet reizēm ir tik ļoti vajadzīgs neformālā atmosfērā ar savām beibēm padzīt vellu:)
Šoreiz ir interesanta februāra Santa. Man ļoti patika trīs stāsti, protams, par attiecībām, kurās dara tā, kā darīt nevajag - dzīvo atsevišķi kopā, strādā vienā darba vietā vai dzīvo kopā ar saviem vecākiem. Nav nekam gatavas receptes, tas jau sen zināms, bet pārliecinos vēl un vēl. Un stereotipus jau neviens neuzspiež, tos pati esmu paņēmusi sev, lai būtu uz ko tiekties un salīdzināt:).
Un tajos stāstos es uzdūros interesantai domai - katram vīrietim ir tikai viena dzīve, bet sievietei  tik, cik vīriešu viņas dzīvē. Ok, neskaitām tēvus un brāļus. Tad būtu labi, ja šī dzīve sievietei būtu tikai viena. Bet, kā zināms, tā negadās pārāk bieži. Un tad tiešām atliek vien secināt - vīrietis sievietes dzīvei piešķir jaunu dimensiju vaļasprieku, uzskatu un dzīvesstila veidolā. Jā, notiek arī otrādi, principā ir apbusēja ietekmēšana vai... iedvesmošana?
Bet es noteikti esmu droša par to, ka bez vīriešiem dzīve būtu garlaicīgāka:).

screening

Pat dienu, kad neesmu darbā, pavadu pie monitora, slikti, slikti... bet attainojums tam ir izvēļu trūkums - tā kā veselība jānostiprina, nekur jau daudz nevar doties. Ko dara parasti cilvēki, kad viņiem kļūst slikt? Guļ, dzer zāles vai tējas. Es meklēju cēloņus: neapetetlīgi. Nu negribu jau izlikties labāka kā visi citi, jo ar to cēloņu atrašanu nemaz tik viegli nav:)
Pa tam lāgam esmu bijusi jau uz vēl divām teātra izrādēm (vai no pārāk daudz teātra var palikt slikta dūša?). Latgola.lv bija jauka ar patriotisko un komisko devu labās proporcijās. Un nedaudz sajutu no Nacionālā teātra burvības tā pagraba kafejnīcā! Tās pašas dienas vakarā biju uz 'alternatīvo' izrādi "Kartupeļēdāji" Spīķeros, un tas nu gan bija ļoti dramatisks skats uz dzīvi (laukos), laikam jaunā režisore bija gribējusi ielikt visu savu sāpi par dzerošajiem latviešiem divās stundās. Bet mani kaut kā līdz galam nepārliecināja. Smieklīgi ir tas, ka gan pirms gan pēc izrādes ēdu kartupeļus.
Citādi, nez... dažkārt liekas, ka nemāku priecāties par to, kas ir, lai gan man taču ir tik daudz kā laba. Pat distanču slēpju trase Mežaparkā (jā, done). Laikam jau tā mēdz būt, kad cilvēks iedomājas tikai to vienu (vēl neiegūto), no kā uzreiz kļūs laimīgs.

jauns gads ir sācies

Nekas jau tāds īpašs, tikai satinusies, sapinusies domās par visādām savas dzīves sfērām. Atklāta teātra sezona - VAU! Dailes teātrī. Patika, absurdi un neparasti, smieklīgi. Noslēgta pirmā 50 Shades daļa šovakar. Jap, sado-mazo ir oficiāli atdzīts par seksīga seksa sastāvdaļu! Labi, ka kāds to visu var pateikt (uzrakstīt) skaļi:). Nez, kas būs tālāk. Nelaba aizdoma, ka pieķeršos arī diviem nākamajiem ķieģelīšiem, kaut zinu, ka no augstvērtīgas mākslas un literatūras tur maz kas ir. Okei, bet angļu valodu pakustināšu, taisnojos pati sev:) Tajās attiecībās trūkst diezgan daudz no tā, ko es gribētu savās. Faktiski tur ir tikai ļoti labs sekss. Bet no patiesas dvēseliskas tuvības tur ir tikai vāra atblāzma. Nu droši vien ne jau par to autore gribēja rakstīt;)