mendele

Ojā, šī nedēļa ir beigusies, un tas pavisam noteikti liecina, ka nākamā būs pavisam laba - ar pavisam mazāku darba apjomu! Tikmēr varu droši secināt, ka laba nedēļa ir tāda nedēļa, kurā ir vismaz viens teātra vai koncerta apmeklējums. Check - šodien Pētera baznīcā mēģināju sajust Ziemassvētkus! Un arī divām nākamajām nedēļām jau ir pa biļetei!
Un vēl laba nedēļa ir tā, kurā es tieku pie vismaz viena izskatīga un nedārga apģērba gabala - check, iepazinos ar Andele Mandele!
Un kas tad vēl? Jā - let it snow, let it snow, let it snow!

Sniega sajūta

Ziema ir klāt ar burvīgi pasakainām ainavām, gleznām aiz loga un mirdzumbaltiem piesnigušiem priežu mežiem. Un es to baudu, vienlaikus kā sajūtu par Ziemassvētku un Ziemas saulgriežu tuvumu, kas šogad tiek solīti kā pieturas punkts pārejai uz jauno pasauli.
Arī šodienas Sus Dungo koncerts bija burvīgi viegls, plūstošs, ar tik organisku melodiju veidojošiem akardeona, flautas un arfas pieskārieniem, kas gluži nevilšus lika domāt par ko pārlaicīgu...
Ja par kino, tad vakara beidzot noskatījos Breakfast at Tiffany's. Mazliet vīlos, visticamāk jau savās gaidās par šo filmu, par stila ikonu Odriju... likās, ka tur būs par mīlestību, kas beigās uzvar visu, bet stāsts bija par meiteni, kas nemaz negrib atrast īstu mīlestību. Bet filma skaista, eleganta un viegla, un es pat teiktu, moderna.

Mākoņos

Esmu nepieklājīgi agri augšā sestdienas rītā, jo vairs nevarēju nogulēt - vai nu vakar skatītās filmas Mākoņu Atlants iespaidā vai nu... nē, mazais kluba gājiens un sen nesatikts paziņa tur nebūs pie vainas! Tā ir filma!!! Tā tik ļoti sasaucas ar to, par ko šobrīd domāju un lasu - par reinkarnāciju un to, ka satiekamies daudzās dzīvēs viens ar otru dažādās lomās. Filma to visu parāda ļoti uzskatāmi, vizuāli, brutāli, varbūt mazliet saraustīti un pārāk burtiski. Īstie fani filmu skatās pat vairākas reizes, lai ieraudzītu visas zīmes, kas cauri laikiem sasaucas un ir kopīgas tik dažādiem cilvēkiem, kas var būt sieviete, vīrietis, melnais, baltais...
Jā, laikam esmu uz tāda viļņa, jo filma man dikti norezonēja:) Protams, zināms holivudims tur bija iekšā, īstajā dzīvē ir tik daudz lēnu un garlaicīgu darbību, viss nesastāv no viena vienīga heroisma:)

Gribētu gan ļoti uzzināt, kāds ir mans iecerētais mērķis šajā dzīvē, ja vien varētu uz šo visu paraudzīties no augšas un malas:) Taču zinu, ka ir vienkārši jādzīvo un ''make the best out of it''.
Un vēl - dažkārt liekas, ka tajos trakajos primitīvo cilšu laikos vai iedomātās nākotnes totalitārismā daudz vieglāk ir būt drosmīgam vai revolucionāram, nekā 21.gs. ofisā pie datora taustiņiem.
Un, ahhh, kā man patīk šis aktieris;) Džims!

nov novembris

Vispār gribēju jau pasen ierakstīt, bet nebija laika - klasiska atruna, bet nogurums aiz šīs frāzes ir pavisam reāls. Bija man pāris atziņas, ko vajadzētu atzīmēt, bet pašlaik atceros tikai vienu - pasaulē ir sakarīgi vīrieši. Vienu brīdi man pilnīgi nejauši nācās ar viņiem saskarties/saskrieties ik uz soļa - taksometra šoferis, kurš patiesībā ir IT speciālists, žurnālists, kas patiesībā ir teoloģijas students, zemnieks ar suni, kas patiesībā ir mans ceļa rādītājs (savā enerģiju seminārā Drustos biju aizklīdusi pa viesu mājas teritoriju un pazaudēju mājupceļu) un daži, kas vienkārši ir forši. Un pat bez kādas īpašas romantiskas vilkmes. Protams, arī tā ir laipni lūgta, bet ir tik labi apzināties, ka vienkārši vari viņiem uzskriet virsū un parunāties. Tā kā labprāt gaidu nākamos eksemplārus!
Un vispār šodien bija lieliska diena - ar suņu patversmes apmeklējumu, iepirkšanos sev un citiem un siltu vakaru savā istabā, kad ir gan, ko lasīt, gan ko skatīties ekrānā, gan ko baudīt no krūzes. Un zināt, ka priekšā ir divas piepildītas brīvdienas!
Protams, ir visādi bloki un blociņi, kad negribas komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem vajag. Ko lai dara. Varbūt tā ir mana daba un laiks to pieņemt, varbūt tā ir šī pārejas laika iezīme, kad būt vairāk sevī un patiesāk apzināties savas vēlmes.
P.s. Divi varianti garastāvokļa uzlabošanai:
ĪSAIS> The Office blooperu skatīšanās jūtūbā (ja esi seriāla fans).
GARAIS> Death at the funeral (UK versija).

kaudzīte gudrību

Vakar jau gandrīz gribēju rakstīt, ka pienācis fffff-friday night sadness, bet tad izrādījās, ka nebija vis. Aizgāju uz meditācijas grupiņas nodarbību, un gala beigās vakars izvērtās jauks, un pēc tam beidzot varēju izgulēt visu nedēļas nogurumu, tā ka sadnesam vairs vietas nebija. Tas ir kaut kāds prāta radīts māns, ka piektdienas jāpavada kādā izklaides iestādē, skaļi smejoties par draudzenes joku. Es pat nezinu, kam īsti ir šāds stereotips, man laikam jau diezgan ilgi būtiskāk ir darīt ko tādu, kas sniedz prieku, jaunu informāciju vai atpūtu jebkurā nedēļas dienā vai vakarā. Un būtiski ir mainīt nodarbes, lai ik pa laikam izietu no komfortablā riņķa danča. Un būtiski ir arī pierast pie brīvas dienas, kad var nedarīt neko un beigt stresot, ka kaut kas ir jāmetas sarunāt, satikt un vēl kaut kā, lai tikai justos, ka dzīvo aktīvas rīdzinieces dzīvi. Jāpiestāj, lai ieskatīsos sevī un nebaidītos ieraudzīt to, kas tur galu galā ir.
Pa tam lāgam, protams, esmu bijusi teātrī - Īstais teātris NT mani pamatīgi sasmīdināja. Un atkal lika izjust to atšķirību, kāda, gluži neizskaidrojama, bet jūtama, uzpeld ikreiz, kad esmu kur citur ārpus JRT. Var jau būt, ka ir vērts papraktizēt:) Bet izrāde par to, kā top teātris un lomas, kā dzīvo aktieri.
Vēl, pievēršoties  grāmatām, kam tomēr arī atrodu laiku, nesen pabeidzu Maikla Ņūtona Dvēseļu ceļojumu - patiesībā tā jau tīri profesionāla literatūra, lai izzinātu šo pasauli un remdētu savu ziņķāri par to, kā būt un kā mēs te visi esam nonākuši. Principā tur viss ir pateikts - ja pieņem, ka tas viss ir patiesība (bet to zināšu tikai tad, kad kļūšu apgaismota vai hmm... atstāšu šo pasauli), tad izskaidrots tiek ļoti ļoti daudz kas, gan tas, kāpēc mēs piedzīvojam dažādas nelaimes, satiekam  visus savas dzīves cilvēkus. Jā, mēs esam izvēlējušies savus dzīves scenārijus, lai apgūtu konkrētas mācības, kas mums ir vajadzīgas, lai kļūtu par pavisam pilnīgām dievišķām būtnēm. Faktiski - tādas jau mēs esam, bet  nākam uz zemes, lai tiktu galā ar saviem melnumiņiem un augtu, augtu, pārvarētu savas lažiņas cauri dzīvju dzīvēm. Un 100 % iepriekš noteikts nav nekas, mēs izvēlamies savus rīcības atzarus. Jāiemācās nokasīt nost visus sārņus un nonākt līdz savam iekšējam es, kas vispareizāk pateiks priekšā, kā mums rīkoties. Protams, viss ir mīlestība un mēs - radīti to izstarot un saņemt bez nosacījumiem.
Bet grāmata gara, dzīve arī, tā kā galvenais ir visu mēģināt īstenot pa īstam te!

P.s. Reiz man sanāca pārsteidzoša sarunu ar kādu meiteni (jo bieži nesanāk uzskriet virsū kādam, kas par šīm tēmām ir gatavs runāt padziļināti), kas man beigās prasīja - bet ja nu nekā patiesībā nav, šī ir vienkārša pasaule, kur darbojas fizikas un bioloģijas likumu un es tam visam ticu, jo tā ir vieglāk. Es samulsu, jo ir ļoti grūti iedomāties, ka tavi priekšstati varētu būt pašapmāns. Vienkārši tas neliekas loģiski, jo cilvēki ir tik sarežģītas, daudzdimensionālas būtnes, ka to visu nevar izskaidrot tikai ar cīpslām un kauliem. Un es jau arī nemaz nezinu, kā ir īstenībā, es vienkārši esmu atradusi izskaidrojumu, kas rezonē ar manu iekšējo sajūtu. Un man patīk tie cilvēki, kas arī domā līdzīgi, jo es redzu, ka tas ir veids, kā vairot šajā pasaulē, bet galvenais - sevī, labo.